Jānis Grots

Jānis Grots (1901. gada 9. februāris — 1968. gada 30. novembris) bija latviešu rakstnieks.

Dzimis laukstrādnieku — Jāņa un Marijas ģimenē.

Dzimtā vieta — Ērgļu pagasta Silamuiža.

Tēvs — bijušais tautskolotājs, šajā laikā ir muižas māju rentnieks. Groti piedzīvo parasto rentnieka likteni — viņiem jāpārceļo no vienas Ērgļu mājas uz otru un Jāņa bērnība paiet "Spīliņos", "Jaundalbos", "Anduļēnos", "Vecskrīveros", "Lejaskalniņos".

Ērgļu pagasta pareizticīgo Krievkalna skolā trīs klases viņš pabeidz divās ziemās (1908—1910).

No 1910. līdz 1914. gadam mācījies Ērgļu draudzes skola. Tajā Grots aizrāvies ar Puškinu, Ļermontovu, Tolstoju, Ņekrasovu

No 1914. līdz 1915. gadam Grots mācās Jaunpils pareizticīgo pamatskolā.

1915. gadā sākās Jāna Grota žurnālista gaitas. Viņa rakstus avīzē "Jaunais Vards" iespiež ar pseidonīmu J.Mežmalietis. 14 gadus vecā korespodenta pirmā publikācija liecina jau par zināmu orientēšanos sociālos jautājumos.

Kā eksternis 1920. gadā Rīgā ieguva vidējo izglītību, studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un Tiesību zinātņu fakultātē.

Grots piedalījās dzelzceļnieku streikā 1921. gadā, darbojās kreiso studentu organizācijās, vairakkārt apcietināts. Grots bija viens no žurnāla "Trauksme" dibinātājiem.

No 1926. līdz 1934. gadam — laikraksta „Sociāldemokrāts” literārās daļas vadītājs.

Pēc Otrā pasaules kara Grots aktīvs komunistu iekārtas koloborants.

No 1945. gada bija laikraksta "Literatūra un Māksla" literārais līdzstrādnieks, pēc 1948. gada nododas tikai rakstniecībai. Grota darbi tulkoti arī krievu valodā.

Pirmie dzejoļu krājumi — "Pavasara ūdeņi" (1925), "Vējš no jūras" (1927), "Vakara mākoņi" (1930) — ir trauksmaini, nemierpilni, kas noliedz kapitālistiskās darba attiecības.

Dzejoļos pēc Otrā pasaules kara gadiem — "Rīta stunda" (1946), "Nākamība" (1948), "Augšanas prieks" (1951) un daudziem citiem - slavina jaunās iekārtas trafaretos tautu draudzības u.c. uzstādījumus.

Jānis Grots nāk pasaulē 1901. gada 9. februārī, kad Marijas un Jāņa Grotu ģimenē jau ir gandrīz 8 gadus vecs dēls Kārlis. Dzimtā vieta - Ērgļu pagasta Silamuiža. Tēvs bijušais tautskolotājs, šajā laikā ir muižas māju rentnieks. Vecā koku guļbūve pirmā pasaules kara laikā pamazām sabrūk.

Groti piedzīvo parasto rentnieka likteni - viņiem jāpārceļo no vienas Ērgļu mājas uz otru un Jāņa bērnība paiet "Spīliņos", "Jaundalbos", "Anduļēnos", "Vecskrīveros", "Lejaskalniņos".

Parasti meklē, kas dzejnieka talantu ielicis šūpulī. Jāņa vecmāmiņā Līze Apsīte pratusi daudz dziesmu, arī māte. Tātad šīs neizglītotās lauku sievietes bijušas ar dzejisku dvēseli. Vēlāk  Jānis Grots  pats saka: "Man atliek tik papurināt piedurknes - no tām birst laukā dzejolis pēc dzejoļa".

Jānim Grotam ir viegla galva. Ērgļu pagasta pareizticīgo Krievkalna skolā trīs klases viņš pabeidz divās ziemās (1908 - 1910).

• 1910. – 1914. gads - Ērgļu draudzes skola. Draudzes skolā Grots aizraujas ar Puškinu, Ļermontovu, Tolstoju, Ņekrasovu. No 1914 - 1915 g. Grots mācās Jaunpils pareizticīgo pamatskolā.
• 1915. gadā sākās Jāna Grota žurnālista gaitas. Viņa rakstus avīzē "Jaunais Vards" iespiež ar pseidonīmu J.Mežmalietis. 14 gadus vecā korespodenta pirmā publikācija liecina jau par zināmu orientēšanos sociālos jautājumos.

Vairāki Ērgļu draudzes skolas absolventi mācās par mērniekiem. Grotam vislabākās sekmes ir humanitārajās mācībās, tomēr arī viņš dod priekšroku tehnikai - brauc uz Tveru (tag. Kaļiņina) kur nokarto iestājeksāmenus. Mācās divus gadus.

• 1919. gadā 20 jūnijā Grots tiek iesaukts dienestā. Viņš ir 1. Liepājas kājnieku pulka kancelejas jaunākais rakstvedis Latgalē.
• 1920. gada Rīgas Izglītības ministrijas eksternā Jānis Grots iztur eksāmenus klasiskās vidusskolas kursa apjomā un tā paša gada rudenī iestājās Latvijas uneversitātes juridiskajā fakultātē.

Lai sagādātu līdzekļus studijām Grots strādā par dzelzceļa jaunākā konduktora vietas izpildītāju un vēlāk Rīgas pagaidu strādnieku slimokases kancelejā par ierēdni.

Grots ir revolucionārā Studentu kluba biedrs. Piedalās vispārējā Latvijas dzelsceļnieku streika organizēšanā, par ko tiek arestēts. Cietumā Grots raksta dzejoļus. Tos ievieto žurnālā “Darbs un Maize”.

• 1923. gadā Jāni Grotu uzņem Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā un literātu biedrībā “Domas”. Grots rosīgi darbojās studentu biedrībā “Zemgalija”.
• 1925. gada februāra beigās iznāk pirmais Grota dzejas krājums “Pavasara ūdeņi”. Tam seko “Vējš no jūras” (1927 gads).

Arvien skaidrāk Grots saprot ka viņa īstais aicinājums nav jurista profesija, bet gan grāmatniecība.

• 1927. gadā viņš izstājas no universitātes, to nepabeidzis. No 1926 - 1934 gadam Grots strādā par literārās daļas vadītāju, laikrakstā “Sociāldemokrāts” un tā uzdevmā raksta recanzijas par teātri. Grots tulko “Sociāldemokrātam” Jeroslava Hašeka romānu “Šveiks”.
• 1928. gadā Strādnieku teātrī notiek Grota lugas “Ēnu spēle” pirmizrāde. Šajā laikā Grots publicējis tādus dzejoļus kā “Flote ar sarkaniem karogiem”, “Trīs pirmie maiji”, “Akmeņkaļi”, “Kritušo revolucionāru nakts parāde”.
• 1930. gadā pēc piecu gadu kopdzīves ar Natāliju Veisu Grots šķiras un jau tā paša gada beigās salaulājās ar Strādnieku teātra studisti Intu Dekšinieci, taču viņu kopdzīve ir īsa. 1930. gada beigās nāk klajā Grota dzejas krājums “Vakara mākoņi".
• 1932. gadā presē ievietoti tikai daži Grota dzejoļi. Šai laikā viņš gandrīz vairāk pazīstams kā dramaturgs. Luga “Jaunās dzirnavas”.
• 1933. gadā 13 aprīlī Strādnieku teātrī notiek Grota lugas “Mecenāti” pirmizrāde

Pie Grota labākajām lugām pieder vēl “Sveiki brīvā Latvijā”, “Meža dziesma”, “Steņka Razins”, “Puškins”.

Pēc Ulmaņa apvērsuma Grots dzīvo galvenokārt Ērgļos savās “Grūtupēs”, strādā lauku darbus, raksta dzejoļus un darbus.

• 1936. gadā 31. janvārī “Atpūta” iespie, “Vēstuli manai Solveigai”.
• 1936. gadā sacerēts vēl viencēliens “Zelta blusa”.
• 1937. gadā iznāk Grota dzejoļu krājums “Dziļos sniegos”.
• 1940-41. gadā Grots strādā Rīgā Latvijas Valsts izdevniecībā par ārštata tulkotāju. Viņš pārtūlko Mstislavska romānu “Strazds - pavasara putns”. Kara laikā Grots dzīvo okupētajā Latvijā – galvenokārt Ērgļos, arī Rīgā. Viņš saraksta dzejoļu krājumu “Klusums”.
• 1945. gada 16 janvārī Grotu pieņem darbā jaunā nedēļas laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā par literāro līdzstrādnieku.
• 1946. gada 15 augustā Grotu uzņem Rakstnieku savienībā.
• 1946. gadā iznāk dzejoļu grāmata “Rīta stunda”, seko krājums “Nākamība” (1948). “Augšanas prieks” (1951), dzeja bērniem “Padomju saulē” (1950). Dzejoļu grāmata “Vakaru stāsti ciematā” (1959), “Pirmajā sniegā” (1967). Pavisam iznākušas 14 dzeju grāmatas, bez atkārtotiem izdevumiem.

Pēdējos gados Grots neko dzejā vairs sacerēt nevar, un raksta drūmas vēstules saviem draugiem.

• 1967. gada maijā un decembrī Grots ārstējas P.Stradiņu slimnīcā.
• 1967. gada 30 oktobrī Grotam piešķir Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.
• 1968. gads – pēdējais gads. Nepilns, raibs, sāpīgs.
• 1968. gada 30 novembrī pārstāj pukstēt Dzejnieka sirds. Dzīve Grotu un viņš pats sevi nesaudzēja.

“Būdams sevišķi iejūtīgs cilvēks, vērīgs, atsuacīgs un izcils mākslinieks, Jānis Grots neko nepaturēja pie sevis, bet ar savu daiļradi visu atdeva tautai, jaunajai paaudzei, ko viņš loloja un mīlēja.” (Jānis Grants)