Jānis Kreicbergs

Izcils fotomākslinieks, latviešu modes un modeļu foto viens no pamatlicējiem.

In memoriam. Jānis Kreicbergs 20.08.1939. – 22.07.2011. BLOGI

Alise Tīfentāle

“Jānis Kreicbergs raksta Latvijas fotomākslas 20. gs. otrās puses vēsturi – gan ar savu aktīvo un auglīgo radošo darbību, gan organizatoriskajām un kuratora aktivitātēm,” tā pirms dažiem gadiem rakstīju Jāņa Kreicberga septiņdesmitajai jubilejai veltītā albuma (Jānis Kreicbergs. Rīga: Neputns, 2009) ievadrakstā, un šobrīd domās jālabo – “ir rakstījis”. Kreicberga fotogrāfiskajā rokrakstā sastapās gan momentuzņēmuma, gan komponētas un inscenētas fotogrāfijas principi, preses un reportāžas fotogrāfijas, gan arī modes un reklāmas foto stilistika. Autora rokraksta klātbūtne un allaž jūtamais dokumentālais fons Kreicberga darbus padara par unikālu vērtību Latvijas un Eiropas fotomākslas vēstures kontekstā.

20. gadsimta otrā puse Latvijas fotogrāfijā bija Kreicberga laiks. No 50. gadu beigām veidota spoža karjera (kā teiktu mūsdienās) – pamatoti ir teikt, ka Jānis Kreicbergs bija viens no populārākajiem fotogrāfiem Latvijā, un viņa radošā un organizatoriskā darbība būtiski ietekmējusi un virzījusi Latvijas fotogrāfijas attīstību padomju gados.

Jānis Kreicbergs uzskatāms par padomju modes fotogrāfijas reformētāju, rietumnieciskas estētikas importētāju un adaptētāju, erotikas elementu leģitimētāju modes fotogrāfijā un fotomākslā, dokumentālās fotogrāfijas izteiksmes līdzekļu agrīnu popularizētāju (laikā, kad noteicošā bija inscenēta, apstrādāta fotogrāfija), un, kas ir tik pat svarīgi, pirmo starptautisko fotoizstāžu kuratoru Latvijā pēc 2. pasaules kara.

20. gs. 50. gadu vidū, vēl mācoties pamatskolā, Jānis ieinteresējies par fotogrāfiju, kā arī mūziku, interesējies par tūrismu un ceļošanu un plānojis studēt medicīnu. Tomēr priekšplānā izvirzījās tieši fotogrāfija. Šo izvēli iespaidoja 1959. gadā apmeklētā Amerikāņu nacionālā izstāde Maskavā – savā ziņā kultūršoks pēckara Padomju Savienībā, kad aukstā kara apstākļos PSRS pilsoņi iepazina “pūstošā imperiālisma” (tālaika presē lietots apzīmējums kapitālistiskajām valstīm un īpaši ASV) labumus un sasniegumus.

Sokoļņikos, vairākus hektārus plašā parka teritorijā speciāli iekārtoti paviljoni, kuros amerikāņi demonstrēja savu modi, mākslu, tehniku, arhitektūru un, protams, arī fotogrāfiju – to pārstāvēja vērienīgā amerikāņu un pasaules fotogrāfu darbu izstāde “Cilvēka dzimta” (The Family of Man). Amerikāņu fotogrāfa un kuratora Edvarda Steihena veidotā izstāde tika atklāta 1955. gadā Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā, un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem atskaites punktiem 20. gs. fotogrāfijas vēsturē. Atraktīvi un savam laikam oriģināli iekārtotā ekspozīcija (dažādu formātu fotogrāfijas izvietotas telpiskās struktūrās) atstāja paliekošu iespaidu uz jauno cilvēku.

Vēlāk Jānis absolvējis Slokas 1. vakara vidusskolu (1960), papildinājis izglītību laikraksta “Padomju Jaunatne” jauno korespondentu seminārā (1959), absolvējis Maskavas Centrālā žurnālistu nama Fotoreportieru skolas tālmācības kursu (1961–1963, kopā ar Gunāru Bindi un Juri Poišu), apguvis tālmācības kursu amerikāņu Slaveno fotogrāfu skolā (Famous Photographers School, 1967).

No 1964. gada Rīgas fotokluba biedrs, un ar šo fotoklubu saistīta Jāņa radošā darbība līdz 60. gadu beigām. Rīgas fotoklubs 60. gadu otrajā pusē vienoja spilgtas un radošas personības – progresīvākos, uz radošiem jaunatklājumiem orientētos Latvijas fotogrāfus, Jāņa Kreicberga laikabiedrus, kuru vidū Ilmārs Apkalns, Leons Balodis, Gunārs Binde, Zenta Dzividzinska, Valters Jānis Ezeriņš, Jānis Gleizds, Gunārs Janaitis, Sarmīte Kviesīte, Egons Spuris, Pēteris Vanags un citi.

Jāņa Kreicberga fotogrāfijām šajā desmitgadē raksturīga motīvu daudzveidība – jūras tēma, trāpīgi vērojumi ielas fotogrāfijas žanrā, padomju ikdienas realitātes dokumentācija, dramatiski un nopietni portreti, sievietes tēla meklējumi nereti humoristiskā vai erotiskā noskaņā. “Mani interesēja tikai ārzemes,” kādā sarunā minēja Jānis Kreicbergs, un šis virziens arī tika realizēts padomju apstākļos iespējamajās formās: gan dalība starptautiskās fotoizstādēs visā pasaulē (to skaitā arī fotožurnālistikas konkursizstādē World Press Photo 1966. un 1967. gadā), gan sarakste un darbu publikācijas ārvalstu žurnālos un fotogrāfijas gadagrāmatās.

Savukārt 1968. gadā Jānis kļuva par fotokorespondentu Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrībā un izveidoja tajā Mākslas fotogrāfijas sekciju. Tāpat tika nostiprināta sadarbība ar Latvijas PSR Žurnālistu savienību. Izmantojot padomju iekārtas nosacījumus (bet nekad nekļūstot par konformistu vai jelkādā izpratnē padomiski domājošu), Jānis Kreicbergs organizēja pirmos braucienus un fotoizstādes ārpus PSRS. Nenovērtējama nozīme bija Jāņa Kreicberga sarīkotajām pirmajām starptautiskajām fotomākslas izstādēm Rīgā – “Sieviete starptautiskajā fotomākslā” (1968), “Starptautiska 100 fotomeistaru izstāde” (1969), “Fotografē sieviete” (1977), kā arī vairāku ārvalstu autoru personālizstādēm Rīgā.

Nākamais Jāņa Kreicberga radošās darbības posms saistīts ar modes fotogrāfiju: no 1973. līdz 1980. gadam Jānis bija žurnāla “Rīgas Modes” fotogrāfs.

Jānis Kreicbergs ieviesa rietumniecisku modes fotogrāfijas stilu – to raksturoja fotogrāfiju uzņemšana brīvā dabā vai pilsētvidē, relatīvi neformāls, improvizējošs un spontāns fotografēšanas stils ar dokumentālās fotogrāfijas elementiem (jeb “reportāžas stils”, kā to dēvēja pats Kreicbergs), kā arī nenoliedzami klātesošā viegla erotisma pieskaņa. Šajā laikposmā Kreicberga tēls asociējas ar britu fotogrāfu Deividu Beiliju – Mikelandželo Antonioni filmas “Fotopalielinājums” (Blow-up, 1966) galvenā varoņa prototipu (sk. Ilgas Sūnas 20. gs. 70. gadu beigu fotogrāfiju “Mode I (Jānis Kreicbergs un modeles)”).

Dokumentālās fotogrāfijas izteiksmes līdzekļi allaž bijuši Jānim Kreicbergam svarīgi. Padomju gados, kad personu pārvietošanās brīvība bija ierobežota, tieši Jāņa Kreicberga melnbaltajās dokumentālajās fotogrāfijās tūkstoši Latvijas iedzīvotāju skatīja Ņujorku, Tokiju, Rietumberlīni, Prāgu un citas pilsētas (visplašāk apmeklētās izstādes – “ASV ceļojuma iespaidi”, 1979; “Japānas reportāža”, 1981). Popgrupa Blondie, hipiji, debesskrāpji, nūdistu pludmales un citi padomju pilsonim tāli un eksotisku motīvi Kreicberga fotogrāfijās veidoja priekšstatu par nesasniedzamo dzīvi aiz dzelzs priekškara.

Arī pārmaiņu laikā, 20. gs. 90. gados Jānis Kreicbergs atrada laikmeta nosacījumiem atbilstošu darbības jomu – ienākošā kapitālisma un patērētājsabiedrības veidošanās apstākļos tika izveidota fotomodeļu skola, kurā tika likta lietā gan ilgstošā pieredze modes fotogrāfijā, gan rietumu žurnālos un izstādēs redzētais.

Jaunā gadsimta sākumu un pirmo desmitgadi Jānis pavadīja tikpat nerimstoši aktīvā sabiedriskā dzīvē, turpinot piedalīties izstādēs un līdzdarbojoties organizatoriskos darbos. Atzīmējot septiņdesmito jubileju, sarīkotas vairākas izstādes un izdots fotoalbums, un Jāņa radošā darbība turpinājās. Tagad viņa ieguldījums Latvijas fotogrāfijas attīstībā ir jau vēsturiska vērtība.

www.fotokvartals.lv