Jānis Medenis

Mācījies pagastskolā, Madonas reālskolā, Rīgas kultūrtehniskajā vidusskolā.

Studējis baltu filoloģiju un tieslietas Latvijas Universitātē.

Strādājis pie kolektīva darba "Latviešu konversācijas vārdnīca".

Pēc izsūtījuma- dažādus darbus un nodevies literārai daiļradei.

Devums latviešu literārās valodas attīstībā:

1. novatoriski pārveidojis tautasdziesmas trohaja un daktila pantmēru;

2. stilistiskais jauninājums, kas tiek dēvēts par t.s. Medeņa strofu, kļūst par paraugu poētisko tekstu sacerēšanā;

3. bagātinājis latviešu valodas stilistisko sistēmu ar vairākiem metaforu , salīdzinājumu modeļiem;

4. paplašinājis vairākas sinonīmu rindas (verbu);

5. atjauninājis vairāku vecvārdu nozīmes resp. lietojumu poētiskajos un prozas tekstos.

(Avots: www.liis.lv)

***

Bija salaulājies ar novadnieci Almu Varkali no "Trākšu" mājām.

No 1921-1937. gadam bija atbildīgais sekretārs Konversācijas vārdnīcas redakcijā.

No 1937- 1944. gadam dzīvoja Praulienas "Trakšās" vēlāk Saikavas pagastā piešķirtajā jaunsaimniecībā, kur uzcēlis Medeņu māju.

1944-1946 devies bēgļu gaitās uz Kurzemi, dzīvojis Ventspils apkaimē, vēlāk strādājis par dzirnavu pārraugu Varvē.

1946, gadā apcietināts, notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē, izsūtīts uz Noriļsku, vēlāk nometināts Irkutskas apgabalā.

1955. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Rīgā un Murjāņos, daudz strādā pie tulkojumiem un raksta dzeju, šķiras no savas sievas Almas un salaulājas ar tēlnieci Leu Dāvidovu.

1961. gada 10.maijā aiziet aizsaulē.

Literārā darbība:

14.oktobrī laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” nodrukāts pirmais dzejolis, bet 1926.gadā iznāk pirmais dzejoļu krājums „Torņi pamalē”.-romantiski noskaņota jaunekļa lirika – tāds ir kritiķu vērtējums. Taču par otro krājumu „Tecila”(1933) dzejnieks saņem Kultūras fonda godalgu. Šī dzeja runā par sarkano strēlnieku „spožumu un postu”. Vēlreiz godalga par trešo grāmatu „Varenība”(1936).

Dzejoļu krājums „Teiksmu raksti”(1942) ir ar mazliet rezignētu skanējumu - pasaule pakļauta karam un arī Latvija daudz cietusi. Būdams bēgļu gaitās Kurzemē, kārto krājumu „Burvību grāmata”, kas tad nevarēja tikt izdots. Tajā apkopota dzeja, kas rakstīta laikā no 1942. līdz 1945. gadam. Šo dzejoļu kopu izdod trimdā kopoto rakstu izdevumā ar nosaukumu „Tērandes rozes”. Jāteic, ka ari izsūtījumā nometnēs daudz dzejo. Vēl būdams darba nometnē Bolderājā uzraksta krājumu „Dieva dārzs” (1946-1948). Sibīrijā top dzejoļu cikls „Noriļskas vainags”- (Latvijā pirmoreiz publicēts „Karogā”, 1989.gada 6. numurā) šajā dzejā daudz atmiņu par dzimteni, prieks par Sibīrijas skaistumu un arī bezcerība.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma tulko Dostojevski, atdzejo Puškinu un Ļermantovu.

Padomju laikā iznāk krājums „Dienu krāšņums” (1958), diemžēl ar daudziem pārveidojumiem un labojumiem.

Gandrīz visi darbi publicēti piecu sējumu izdevumā „Jāņa Medeņa Raksti” (1985-1989), kas izdoti ASV.

(Avots: http://www.itl.rtu.lv/LVA/represetie/lapa5.php?id=9)