Jānis Mendriks

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī Kalupes draudzes robežās "Mendrikos" Antona un Annas ģimenē.

1926. gadā viņš iestājās Mariāņu Kongregācijā un tēva Benedikta Skrindas vadībā izgāja noviciātu Viļānos.

Pēc svētsolījumu došanas 1927. gadā, turpināja mācības Aglonas ģimnāzijā, bet vēlāk - no 1933. līdz 1938. gadam - studēja Rīgas Garīgajā seminārā.

Viņš tika iesvētīts par priesteri Rīgas sv. Jēkaba katedrālē 1938. gada 3. aprīlī un uzreiz tika nozīmēts darbam Viļānu draudzē. Kaut studiju laikā tēvam Mendrikam bija grūtības ar mācību vielas apgūšanu, tomēr Viļānos viņu vēl joprojām atceras kā labu un dedzīgu dvēseļu ganu. Vecie tēvi stāsta, ka Viļānos dzīvoja kāda ģimene, kur tēvs nemaz negribēja dzirdēt par ticību un negāja uz baznīcu. Kad viņš jau bija uz nāves gultas, ģimenes locekļi lūdza mariāņu tēvus pierunāt šo cilvēku pirms nāves pieņemt gandarīšanas un slimnieku sakramentu. Viļānu mariāņu tēvi viens pēc otra gāja pie slimā un runāja ar viņu, bet tas tomēr atteicās no sakramentiem. Kad visi argumenti un līdzekļi bija izsmelti, nolēma aizsūtīt jauno priesteri Jāni Mendriku. Neviens nezina, par ko viņi runāja, bet pēc divām stundām pr. Jānis atnāca uz baznīcu, lai paņemtu sv. Komūniju slimniekam, jo tas beidzot bija piekritis izsūdzēt grēkus un pieņemt sv. Komūniju un slimnieku sakramentu.  Tie, kas atceras t. Mendriku, stāsta, ka pie viņa konfesionāla vienmēr bija garas rindas.

Ar savu dedzību tēvs Jānis nebija paticis ne vācu, ne padomju varai.

1942. gadā viņš atteicās apbedīt kādu partizāņu nošauto vācu policijas ierēdni, jo tas dzīvoja bez laulības sakramenta un bija „slavens” ar netikumisko dzīves veidu. Vietēja vara piesprieda t. Mendrikam nāves sodu un viņš bija spiests slēpties. Bet pat slēpjoties viņš nevarēja nesludināt Dieva vārdu. Tiklīdz priesteris sev atrada patveršanās vietu, tā cilvēki to uzreiz uzzināja un gāja pie viņa aprunāties vai izsūdzēt grēkus. Tā viņam atkal vajadzēja meklēt citu patveršanās vietu. Pēc kara t. Mendriks varēja beidzot atklāti strādāt draudzēs.

1948. gadā viņam tika uzticētas Jaunbornes un Elernes draudzes, kurās viņš kalpoja līdz 1950. gadam.

1950. gadā Jaunbornē viņš tika arestēts un viņam piesprieda 10 gadu sodu „par pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanu un pretpadomju aģitāciju”. Tēvs Mendriks tika deportēts uz Vorkutu, kur strādāja ogļu raktuvēs. Bet neskatoties uz to, ka viņam tika atņemta brīvība, arī tur viņš slepeni turpināja ticīgo pastorālo aprūpi – celebrēja sv. Mises, dalīja sv. Komūniju, uzklausīja grēksūdzes. Viņam vienmēr līdzi bija Vissv. Sakraments mazā dzelzs bundžiņā, jo tikai tā to varēja pasargāt no profanācijas.

1953. gada martā pienāca ziņa par Staļina nāvi. Ieslodzītie cerēja, ka līdz ar to nāks atbrīvošana, bet izmaiņas bija ļoti mazas un notika lēnām. 25. jūlijā ieslodzītie uzsāka streiku un atteicās iziet darbā. Tāds stāvoklis ilga vairākas dienas. Beidzot tika pieņemts lēmums ar spēku pārtraukt ieslodzīto streiku.

5. augustā bruņotie karavīri aplenca nometni un sagatavojās šaušanai. Ieslodzītie nepiekāpās un nepiekrita brīvprātīgi pārtraukt streiku un iziet darbā. Tad pēc komandiera pavēlēs karavīri sāka šaut. Tēvam Jānim Mendrikam bija iespēja izvairīties no nāves un paslēpties, bet viņš uzskatīja, ja cilvēki mirs, viņam kā priesterim arī jābūt starp tiem, lai pirms nāves dot viņiem grēku piedošanu.

Hipolīts Razbadauskas, kurš bija viens no šo notikumu lieciniekiem, raksta, ka t. Jānis Mendriks nomira viens no pirmajiem skaitot grēku piedošanas lūgšanu par visiem, kas mira kopā ar viņu. Visi, kas aizgāja bojā tika apbedīti Vorkutas šahtā nr. 29. 

1991.gadā Latvijas Republikas Ģenerālā prokuratūra reabilitēja Jāni Mendriku un atzina, ka viņš tika nelikumīgi notiesāts.

2003.gada 31.maijā oficiāli iesākās Padomju režīma mocekļu beatifikācijas process un tēvs Jānis Mendriks ir viens no viņiem. 

Avots: www. mariani.lv