Jānis Sliede

Dzimis Cēsu apriņķa Rāmuļu pagasta Brenguļos Mārča Sliedes un Kristīnes Sliedes ģimenē. Miris Vecpiebalgā.

Ar Jāņa Sliedes vārdu saistās vesels laikmets Vecpiebalgas draudzes skolas dzīvē. 39 gadus viņš bija jaunatnes audzinātājs un patiesības sludinātājs. 1882. g. beidza Valkas draudzes skolotāju (Cimzes) semināru, un tūliņ viņa darba vieta ir Vecpiebalgas draudzes skolā pie skolas tēva Andža Rātmindera, kas šo mācības iestādi vadīja 63 gadus (1823.— 1886.). Pēc Rātmindera nāves Sliede ir skolas pārzinis un ērģelnieks un veic šos pienākumus līdz savai nāvei 1921. g. 4. aprīlī. Vecpiebalgas draudzes skolai liela nozīme garīgās dzīves izkopšanā un izglītības veicināšanā plašākā apvidū Vidzemē. Tautas atmodas viļņi še sasniedza vislielāko kāpinājumu uz laukiem. Jau 60-os gados skola ar labām sekmēm strādāja un sagatavoja arī skolotājus un viņu palīgus. Bet piebaldzēni ar to vien neapmierinājās. Viņi gribēja savu draudzes skolu vēl augstāk celt. Tāpēc viņi aicināja Kronvaldu 1873. g. par augstākās klases vadītāju. Pēc viņa nāves šo vietu 16 gadus ieņēma K. Millers (Zariņu Kārlis). Daudz skolnieku še sagatavojušies un iestājušies Rīgas ģimnāziju augstākajās klasēs. Arī vēlākā laikā, pag. gs. beigās, kad šīs klases vairs nebija, skolnieki sagatavoti tik tālu, ka izturējuši komisijās pārbaudījumus un ieguvuši tautskolotāju tiesības. Tādi bija apstākļi, kad Sliede iesāka savu darbu Vecpiebalgas draudzes skolā. Patiesību sakot, še bija 2 atsevišķas skolas, viena no otras pilnīgi neatkarīgas. Par īsto draudzes skolu bija jāuzskata 3 apakšējās klases, kur strādāja Jānis Sliede, Jēkabs Paulītis, Jānis Udris, bet īsu laiku A. Laimiņš, dzejnieks J. Purkalītis, A. Goba. Līdz 1895. g. skolā bija tikai zēni; pēc tam uzņēma arī meitenes. Skolotāju saimei pievienojās Kronvalda meita Milda, vēlākā Sliedes kundze. Skolas dvēsele bija J. Sliede, kam Latvijas skolu vēsturē ierādāma redzama vieta. Ja šinī laikā runā par Vecpiebalgas draudzes skolu, tad gandrīz gribas runāt tikai par Jāni Sliedi. Skolas darbu Sliede mīlēja un sekoja tiem ideāliem, ko bija mantojis no sava direktora seminārā. Viņš negribēja spīdēt plašas sabiedrības priekšā ar runām un savām zināšanām, bet norobežojās klusajā skolas darbā. Sliede apzinājās, ka viņam uzticēta jaunā paaudze, tautas nākotnes cerība, un par to jā būt atbildīgam. Viņš nopietni sagatavojās uz stundām un padarīja tās tiešām interesantas. Vislabākās atmiņas palikušas no latviešu valodas un ticības mācības stundām. Tie bija skaisti brīži, kad viņš lielā sajūsmā runāja par Kristus līdzībām un nostiprināja savos audzēkņos ētiskos pamatus. Nopietns darbs bija latviešu valodas stundās. Lasīja un iztirzāja jaunākos sacerējumus, mācīja gramatiku un poētiku, lietojot J. Kalniņa «Rakstniecības teoriju". Rakstīja sacerējumus par nopietniem tematiem, kurus skolnieki centās rūpīgi izstrādāt. Sliedem pašam bija vispusīga literāra izglītība. Saprotams, ka viņš daudz varēja sniegt arī audzēkņiem no savām plašajām zināšanām. Sliede bija spilgta un spēcīga skolotāja un audzinātāja personība. Kā garīgi liels cilvēks viņš pacēlās skolā un s biedrībā. Audzēkņos viņš radīja nemieru un cenšanos pēc visa, kas krietns, labs un cēls. Sliede centās visus uzaudzināt par stingra rakstura cilvēkiem. Visu neīsto viņš nīda, melus, līšanu, laiskumu, nevīžību nevarēja ne acu galā ciest, pret palaidņiem bija dažkārt bargs. Sliedes darba istabā pie sienas karājās Cimzes portrets ar zināmo parakstu vācu valodā: Wie fruchtbar ist der kleinste Kreis, Wenn man ihn recht zu pflegen weiss. Šķita, ka Sliede šo devīzi no sava audzinātāja pilnīgi uzņēmis sevī un cenšas to realizēt pilnos apmēros. Ne tikai klasē viņš izkopa jaunatnes gara pasauli, bet arī dārzu, tīrumu, pļavu, purvu vajadzēja kultivēt. Kad augļu dārzā ābeles bija vecas, viņš ierīkoja jaunu, daudz plašāku dārzu. Ar savu darba biedru J. Ūdri viņš staigāja pa purvainām pļavām, mērīja un nosprauda grāvju vietas. Purva vietā, kur auga tikai nederīga zāle un mazi krūmiņi, radās labas pļavas. Daudz pūļu un līdzekļu tas prasīja, bet augļus pēc viņa nāves saņem citi. Zemes dalītāji īsto zemes kopēju un kultivētāju bija aizmirsuši. Mācības skolā notika bez noteiktas programmas, jo trīs klasīga draudzes skola noteikumos nebija paredzēta. Mācījās visu aritmētiku (pēc Vereščāgina), ģeometriju, algebru, vispārīgo vēsturi, ģeogrāfiju, dabas mācības, fiziku, vācu valodu, pat latīņu un franču valodu. Skolnieki bija ievadīti nopietnā darbā un varēja iestāties dažādās skolās. No Vecpiebalgas draudzes skolas audzēkņiem vēlāk nākuši tautskolotāji, ģimnāzijas skolotāji, skolu direktori un inspektori, departamenta direktori, docenti, profesori, advokāti, tiesu darbinieki, ministri, ārsti, mērnieki, agronomi, inženieri, mākslinieki, dārzkopji, rakstnieki, grāmatu izdevēji un tirgotāji. Sliede mīlēja savu dzimto zemi, savu tautu, cildināja pašaizliedzīgos darbiniekus. Būdams stingra rakstura cilvēks, ar noteiktu pasaules uzskatu, strauju pārmaiņu laikos viņš nevarēja sekot nepārdomātiem aicinājumiem. Dažu labu reizi radās nepatikšanas. Visasāk to vajadzēja izjust 1905. g. un lielinieku laikā. 1905. g. rudenī karstgalvji ieņēma draudzes skolu un no turienes apšaudīja karaspēku. Par to 1906. g. 6. janvārī soda ekspedīcija uzspridzināja skolas ēku, iepriekš atļaujot dažās stundās skolotājiem no turienes izkravāties. Nepilnus 30 gadus še stāvēja drupu kaudze un mācības notika gan Labdarības biedrības namā, gan muižas pilī. Tagad tur paceļas skaista trijstāvu celtne, kas atjaunota ar valsts līdzekļiem. Sliede bija arī ērģelnieks un apzinīgi izpildīja savus pie nākumus baznīcā. Bez tam viņam vajadzēja pavadīt mirušos beidzamajā gaitā, jo draudzes mācītājs to darīja tikai retos gadījumos. Skaistas, kodolīgas, sirsnīgas bija viņa bēru runas. Par to viņš ieguva neliekuļotu atzinību un pateicību no draudzes locekļiem. Ar saviem bijušiem audzēkņiem Sliede uzturēja visciešākos sakarus. Viņa sirsnība un viesmīlība vilktin pievilka jaunos cilvēkus, kas gribēja parunāties ar savu mīļo skolotāju. Šķita, sarunas par dažādiem jautājumiem varētu risināties bez apstājas, ja nākamā darbdiena neatgādinātu, ka laiks doties pie miera. Kādi 10 gadi jau pagājuši, kamēr likvidēta Vecpiebalgas draudzes skola. Nav vairs tā centra, no kurienes tik daudz gara gaismas savā laikā plūda uz visām pusēm. Bijušie Vecpiebalgas draudzes skolas audzēkņi vēlētos arī vēl tagad tanī pašā vietā redzēt mīļo mācības iestādi, kas būtu sabiedrības lepnums. Laikam gan nav nevienas mājas Vecpiebalgas draudzē, kur nebūtu kāda Sliedes skolnieka vai skolnieces. Laba daļa viņa skolnieku strādā ārpus draudzes, ieņemot dažādas atbildīgas vietas. 15 gadu ir pagājuši no Sliedes nāves dienas, bet pie viņa kapa redzams tikai koka krusts. Vai audzēkņu pienākums nebūtu rūpēties par paliekamu kapa pieminekli savam mīļajam un pašaizliedzīgajam skolotājam un audzinātājam? Jāņa Sliedes piemiņa nedrīkst zust viņa audzēkņu vidu!

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts,  01.03.1936