Johans Valters

Mākslinieks, gleznotājs.

Vācijā pazīstams kā Johans Valters–Kuravs, darbojies arī kā vijolnieks.

Mācījies Jelgavas reālskolā (beidzis 1888).

Pirmās mākslinieciskās iemaņas ieguvis pie Kurta Visnera un Fridriha Jūliusa Dēringa Jelgavā. 1897 beidzis Pēterburgas Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu "Tirgus Jelgavā".

Darbojies latviešu studentu pulciņā "Rūķis" Pēterburgā.

1898 - 1897 dzīvojis Jelgavā, izveidojis savu privātstudiju.

1906 pārcēlies uz dzīvi Vācijā.

Māris Brancis No grām. : Jelgava - mana Jelgaviņa : Jelgava gleznās, grafikā un tēlniecībā no Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājuma. - [Jelgava] : Mantojums, 2008. - 167 lpp. ISBN 9789984823058

********************

Johans Teodors Eižens Valters, no 1906. gada parakstījies kā Johans Valters-Kūravs (vācu:Johann Walter-Kurau, krievu: Иван Фёдорович Вальтер; 1869-1932) bija viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem, viens no ievērojamākajiem latviešu žanristiem 19. gadsimta 90. gadu vidū.

Valters gleznojis ainavas, portretus, sadzīves žanra ainas, aktus. Strādājis galvenokārt eļļas tehnikā. Valters uzskatāms par izsmalcinātu, jūtīgu koloristu, kura individuālajā stilā sākotnēji atspoguļojas reālistiskas plenēra glezniecības, impresionisma, jūgendstila ietekme.

Vācijas periodā ekspresionisma ietekmē Valteram izveidojās pilnīgi atšķirīga nosacīta, abstrahēta gleznošanas izteiksme.

Dzīvesgājums

Jānis Valters ir dzimis 1869. gada 3. februārī Jelgavas tirgotāja Teodora Valtera un viņa sievas Katarīnas Paulīnes (dzimušas Kūravas/Kurau) piecu bērnu ģimenē. Mācījās Jelgavas reālskolā (1880 - 1888), kur zīmēšanu apguva pie K. Vīsnera, apmeklēja arī gleznotāja J. Dēringa darbnīcu un mācījās vijoļspēli. Valters studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1894. gadā par gleznu "Pie ostas" Valters ieguva otrās kategorijas mākslinieka nosaukumu un tiesības iestāties Mākslas akadēmijas darbnīcā, lai iegūtu augstāku grādu), darbojās mākslinieku pulciņā "Rūķis". 1892. gadā kļuva par "Rūķa" vadītāju. "Rūķa" mākslinieki piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes sarīkošanā Rīgā 1896. gadā. Etnogrāfisko izstādi organizēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija. Izstādē bez etnogrāfijas, literatūras un mūzikas notika arī pirmā kopējā latviešu mākslinieku izstāde, tajā savus darbus izstādīja ne tikai Jānis Valters, bet arī citi viņa studiju biedri. Jau kopš 1894. gada J. Valters piedalījās mākslas izstādēs Pēterburgā, Jelgavā, Rīgā. J. Valters un Vilhelms Purvītis ir Pēterburgas akadēmisko izstāžu žūrijas locekļi.

"Rūķa" ideju rosināts, Valters intensīvi pievērsās sava novada lauku dzīves tēlojumam ("Vērpēja" u.c.). Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks atgriezās Jelgavā. Šajā periodā Valters daudz gleznoja, strādāja pedagoga darbu, kā arī Jelgavas Amatnieku biedrībā lasīja lekcijas par mākslu. Līdz 1906. gadam darbojās J. Valtera mākslas studija, kurā mācījušies vairāki vēlāk labi pazīstami mākslinieki, kā Ģederts Eliass un Sigismunds Vidbergs. Kopā ar Vilhelmu Purvīti Valters Jelgavā sarīkoja mākslas izstādi.

1901. gadā Valters Rīgā sarīkoja izstādi, kurā izrādīja ap 100 darbu. Kritika to uzņēma nelabvēlīgi, norādot uz pārāk lielu daudzveidību. Atzinību viņš tomēr guva izstādēs Vācijā un Krievijā. Viņu uzņēma Krievu mākslinieku savienībā (viens no tās dibinātājiem bija Purvītis).

Pēc vecāku nāves un 1905. gada revolūcijas izraisīto nemieru dēļ Valters 1906. gadā, sekojot barona Paula fon Šlipenbaha aicinājumam, pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Drēzdenē, vēlāk Berlīnē. Starp aizbraukšanas iemesliem minami vēl divi — šķiršanās no sievas un sliktas attiecības sabiedrībā (viņš un Vilhelms Purvītis neparakstīja petīciju caram par pilsoņu minimālajām tiesībām).

Gleznojot Vācijā, Valters lietoja vārdu "Valters-Kūravs". Vācijā viņam bija arī skolnieki, no kuriem viens — Oto fon Kursels — vēlāk kļuva par Berlīnes Mākslas akadēmijas rektoru.

Miris 1932. gada 19. decembrī Berlīnē.

Daiļrades raksturojums

Valtera diplomdarbs bija "Tirgus Jelgavā" (1897) - izteikti impresionistisks darbs. 90. gadu otrajā pusē Valterā modās pastiprināta interese par plenēra gleznojumu. Tā vērojama jau mākslinieka diplomdarbā. Viņš turpināja arī aizsākto tipu galeriju, pievienodams zemnieciskajiem tēliem arī mazpilsētas amatnieku dzīves un darba atveidojumus. Šīs studijas liecina par par impresionisma principu attīstību mākslinieka glezniecībā (akvarelis "Aitu cirpšana", eļļas kompozīcija "Šuvēja"). J. Valters gleznoja arī stilistiski dažādas, bet noskaņās liriskas ainavas. Viens no iemīļotākajiem ainavu motīviem ir gaismas rotaļas ūdens virsmā, viļņu atspulgos. Gleznā "Pīles" (1898) jaušama jūgendstilam raksturīga romantizēta ritmika, smalkums, viegla dekorativitāte, tāpat arī gleznā "Mežs" (aptuveni 1903). Sevišķa nozīme Valtera daiļradē ir gaismai, tās tēlojumam.

Vācijā ekspresionisma ietekmē Valtera gleznošanas maniere spēcīgi izmainījās. Pēdējais Valtera reālistiskais un ar dzimteni saistītais darbs bija "Bārenīte" (1907). Valtera gleznām parādījās jauna tematika — ainas no teātra dzīves, ekspresionistiskas ainavas. No 1905 - 1913. gadā Drēzdenē darbojās grupas "Tilts" ekspresionisti. Valteram tā bija jauna vide un viņš ar aizrautību pievērsās šim mākslas virzienam. Valteru ietekmēja arī darbošanās V.Kandinska grupā "Zilais jātnieks". J.Valters ne tikai pievērsās ekspresīvai glezniecībai, bet arī daudz eksperimentēja, tā meklējot, savu ceļu mākslā. Pakāpeniski viņš gleznās pārgāja no telpas veidošanas ar gaismēnu, toņu gradācijām uz brīvu abstraktu izteiksmi, krāsu un līniju ornamentālu ritmisku uzbūvi, kas jau ir tuvas abstraktām konstrukcijām.

Bija precējies ar pianisti, klavierskolotāju Metu Feldmann (1876-1956), dēls Hanss Leonhards (1903-1945).

Otrā laulība Vācijā ar vijolnieci Gertrudi Matthaes.