Pastāsti par vietu
lv

Jānis Ozols Ziedonis

Dzimšanas datums:
22.02.1885
Miršanas datums:
22.12.1919
Papildu vārdi:
11 varoņi komjaunieši, Ziedonis, Akmentiņš (Ķencis), Jēkabs Kalniņš
Kategorijas:
Komunists
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Jānis Ozols (segvārds- Ziedonis)  bija Latvijas kompartijas centrālās komitejas loceklis, aktīvs Sarkanā terora realizētājs Latvijā 1919.g..

Dzimis Irlavā, zemnieka ģimenē.

1904. gadā strādā Rīgā.

Starptautiskais terorists ar lielu pieredzi, piedalījies gan piektā gada notikumos, gan emigrācijas laikā Anglijā piedalījies Lieldienu dumpja organizēšanā Īrijā, gan piedalījies Oktobra apvērsumā Krievijā

1904. gadā iestājies Krievijas Komunistiskajā partijā

1905. gadā LSDSP Iļguciema komitejas loceklis, arī aktīvs kaujinieks.

1907. gadā LSDSP Latvijas novada Rīgas nodaļas biedrs. Arestēts, notiesāts uz 4 gadiem katorgas Sibīrijā

1912. gadā izbēdzis no katorgas un emigrējis uz Lielbritāniju. LSDSP Ārzemju grupas loceklis.

1917.g. LSDSP Rīgas padomes prezidija un komitejas loceklis

1917.g. pēc Rīgas ieņemšanas - pagrīdes kustības veidotājs

1919.g. pēc lielinieku iebrukuma Latvijā- Liepājas izpildkomitejas priekšsēdētājs, kā arī Kurzemes Kara revolucionārās komitejas loceklis

1919.g. martā ievēlēts par Latvijas Komunistiskās (lielinieku) partijas centrālkomitejas locekļa kandidātu. Pēc lielas Latvijas daļas atbrīvošanas no lieliniekiem- nelegālā darbā

1919.g. 14. decembrī no lielinkiem jau atbrīvotā Valmierā organizē nelegālu komjauniešu konferenci, jo Stučka vēlas pārliecināt Ļeņinu par pamiera sarunu neuzsākšanu Latvijā, to pamatojot ar "sacelšanos"

Nošauts kopā ar 10 citierm komjaunatnes konferences dalībnikiem, no kuriem pārējie ir vecumā no 15 gadiem.

***

1919.gada maijā, pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis - Valmiera sāka sabrukt.

Padomju Latvijas sabrukuma iemesli bija iekšēji: tautai svešā un nepieņemamā komunistiskā ideoloģija, kļūdainā tautsaimnieciskā politika un nežēlīgais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

Stučka ceļā uz Latviju 1918.g. decembrī  paziņoja “Mūsu uzdevums ir pēc iespējas daudz iznīcināt, ne tik daudz un vienīgi buržuāzijas šķiras varu, bet viņas personīgo sastāvu".

25.aprīlī Valmieras apriņķa strādnieku padomes Biļetens, sadaļā “Vietējā dzīve" ziņoja, ka tribunāls 16.aprīlī līdz ar profesionāliem zagļiem

Kristapu Netti,

Jāni Lūžu,

Jēkabu Belovu un

Frici Ilvesu nāves sodu nošaujot piespriedis arī

Ansim Krustkalnam, kas “Tukuma pagasta pilsonis, 41.g. vecs, kā uzticīgs baronu kalps okupācijas varas laikā, kalpodams Koku muižā par pārvaldnieku, nodevis vācu varai strādniekus, draudējis izlikt no dzīvokļiem izsūtīto Padomju darbinieku ģimenes, neskatoties uz viņu grūto bezizejas stāvokli.", un

Jūlijam Vankinam, kas “Koku pagasta pilsonis -viens no krasākiem vācu okupācijas kalpiem – sarkano gvardu nodevējs un strādniecības pretinieks, uzturējis sakarus ar izbēgušiem kontrrevolucionāriem un pastāvīgi gājis pret strādniecību".

Tribunāla sēdes notika vidēji 2-3 dienas nedēļā, piespriesto nāves sodu skaits dažāds.

Valmieras tribunāla sēdē, kas notika 20.martā, nāves sodu piesprieda 48 cilvēkiem no Burtnieku, Rencēnu, Vecates, Puikules, Mazsalacas, Limbažu, Vidrižu u. c. pagastiem. Laikam tobrīd pilsētā dislocētās strēlnieku vienības uz šāda daudzuma notiesāto nogalināšanu nebija pierunājamas, tāpēc visus aizveda uz Rīgu un 26.martā tagadējo Meža kapu teritorijā nošāva.

1931.gadā publicetajā Otto Vīcupa “Melnajā grāmatā" ievietotas vairākas fotogrāfijas ar Valmierā nomocītiem un sakropļotiem komunistu upuriem. Zīmīgs ir attēls, kurā nošautajam uz muguras sasietas rokas un redzamas svārku caurās piedurknes – tipiska “buržuja" pazīme.

Augusta Melnalkšņa redakcijā iznākošais pilsoniskais laikraksts “Vidzemnieks", 12.jūnija numurā publicēja rakstu par to, kā Ozolu pagasta komunisti izrēķinājušies ar šī pagasta cilvēkiem, kas gaidīja tiesu, ieslodzīti Valmieras koncentrācijas nometnē.

“Atsvabināšanas pulkiem Valmierai tuvojoties, Ozolos dzīvojošie

Ed. un Teodors Brieži,

Jānis Krīgers,

Kampuši (Kampusi?),

Drillis un citi, kopā 8, redzēdami, ka viņu upuri var no viņu rokām izsprukt, iebrukdami Valmieras mācītāja muižā, necilvēcīgā kārtā izrēķinājās ar saviem iedomātajiem pretiniekiem.

Noslepkavoti:

1) Arturs Raudiņš par to, ka vācu okupācijas laikā izpildījis pagasta rakstveža pienākumus,

2) Purleimaņu majas Apsīts par to, ka, redzēdams biedriem smukas plintes uz pleciem, vaicājis, pa kuru galu tad nāk uguns ārā,

3) Vizlas mājas saimnieks Melnalksnis, ka bijis pag. vecākā palīgs, viņam dzīvam būdamam nokapāti locekļi un beigās nošķelta galvas mala,

4) rokpelnis Briedis, pats komitejas loceklis un izvēlētais par priekšsēdētāju pie tribunāla, par to, ka atteicies šo amatu pieņemt, jo pats, grēcīgs cilvēks būdams, nezinot citiem nāvi spriest; viņam pārlauzta mugura un štikiem sadurstīts,

5) zirgu pasta kalējs Ludiņš, pats sirdīgs sociālists, izteicis kādu greizu vārdu, par ko tas sakropļots līdz nepazīšanai,

6) pag. ziņnesis Bukaus par to, ka iedrošinājies dažās sapulcēs pretī runāt,

7) Paegļu mājas saimnieka dēls Mednis par to, ka esot bijis draugs kādam pret-lieliniekam. Agrāk nošauti 2 cilvēki, bez tam pēdējā laikā, kad zaldāti sākuši protestēt pret pārmērīgām nošaušanām, starp apcietinātiem sāka izplatīties “ātra epidēmija" ar nāves gala iznākumiem, caur ko arī vairāki ozolieši bij jāgulda smilšu kalniņā. “Varoņi" aizbraukdami teikuši, ka Ozolos vēl esot 140 cilvēki (no apm. 500 cilvēkiem) jāaizraida uz viņu sauli"

. Tas tikai par Ozolu upuriem. Līdzīgus stāstus varēja stāstīt par katru no Valmieras apriņķa pagastiem.

Pēc Latvijas atbrīvošanas, komunistu izveidotajās koncentrācijas nometnēs tika ievietoti paši komunisti.

Pēc slēgtās lauka kara tiesas sēdes Latviešu biedrības zālē, apvainojot jauniešus bruņotas komunistiskas organizācijas dibināšanā, par gatavošanos nogalināt valsts ierēdņus un aplaupīt Valsts bankas Valmieras nodaļu 11 latviešu jauniešiem lauka karatiesa piesprieda nāvessodu.

1919. gada 22. decembrī agri no rīta Latvijas armija un policija nošāva 6 latviešu komjaunietes un 5 latviešu puišus, kas bija no 15 gadus jauni:

Karlīni Soldavu,

Kristīni Krieviņu,

Johannu Daniļēviču,

Alvīni Sermuli,

Elzu Auri,

Martu Āboltiņu,

Jāni Ziedoni – Ozolu,

Kārli Leinertu,

Ernestu Dicmani,

Jāni Tauriņu,

Eduardu Kalniņu..

 

Latvijas Kaŗa tiesa piesprieda nāvessodus aptuveni diviem simtiem cīnītāju par gaišo nākotni. Bet no šiem nāves sodiem tika izpildīti tikai 53. Bet somi ne tikai piesprieda, bet arī izpildīja nāves sodu aptuveni 15 000 sarkano somu. Šķiet, ka lielas un pamatotas bailes no sarkano somu atkārtotas sacelšanās bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Somija tik ļoti nocietināja robežu ar labo Padomju Savienību.

Apmēram 70.000 Somijas pilsoņu notiesāja par valsts nodevību, ar nāvi sodīja 12 - 15.000 sarkangvardu un komiteju locekļu. Somi ar sarkanajiem neceremonējās.

Pilsoņu kara laikā piederība cilvēkēdāju partijai bija pietiekams arguments lai pieliktu pie sienas bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas.

(Raziels)

Avoti: wikipedia.org, news.lv, diena.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Jānis VintēnsPartiju biedrs30.02.190028.08.1919
        2
        Kārlis LeinertsPartiju biedrs00.00.189722.12.1919
        3Fricis MendersFricis MendersPartiju biedrs20.08.188501.04.1971

        Nav norādīti notikumi

        Birkas