Jānis Šperbergs
- Dzimšanas datums:
- 03.01.1907
- Miršanas datums:
- 18.10.1993
- Tēva vārds:
- Niklāva dēls
- Kategorijas:
- Zemnieks
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
Jānis Šperbergs dzim. 1907. gada 3. janvārī (pēc vecā stila - 1906. gada 21. decembrī) plkst. 18.00 Lietuvā, Būtiņģē butinieka Niklāva un Katrīnas Šperbergu ģimenē, kristīts 28. janvārī Sventājas baznīcā, kūmās Jānis Viģelis un Olga Brakše.
1936. gada 13. jūlijā pie Ž. Kaupiņa noslēdzis pirmslaulības līgumu ar Annu Lindi (dz. 21.08.1904. (pēc vecā stila) plkst. 14.00 Rucavā, Ķāķišķē - m. 1989. gada septembrī).
Dēls Alfrēds (dz. 17.01.1937. - m. 31.07.1987.), vedekla Ināra (dzim. Mielava, dz. 09.01.1936. - m. 26.02.2008.), kura strādājusi par psihiatri.
Miris 1993. gada 18. oktobrī Lažas pansionātā, kur pavadījis pēdējos mūža gadus.
Avots: Valdības Vēstnesis, Nr. 194 (28.08.1936.)
***
PADOMJU LATVIJAS 60. GADSKĀRTU GAIDOT
Celt, cīnīties, apliecināt
Jānis Šperbergs dzimis Rucavas Leišmalē. Tēvs namdaris. Cēla citiem jaunas ēkas. Bet pašu rocība šaura - mitinājās nelielā būdiņā, ap kuru bija tik zemes, cik iesēt sieku kartupeļu. Ģimenē 7 bērni. Un mātes ratiņš nerimti dūca, lai ar vērpumu nopelnītu kādu maizes klaipu. Zēns paaugās, dzina pie dzirnavnieka ganos un brīvos brīžos mācījās malt. Pūš vēji zēģelēs, dzirnakmeņi griežas, birst balti, briedīgi milti maisos. Un ganiņam balti sapņi dzimst. Ar 16 gadiem jau apgūta meldera māka un pēc 3 gadiem pārgāja strādāt Vidussila vējenēs, kam bija 6 spārni. 1938. gadā, ciemojoties pie paziņām Rīgā, Jānis sastapa cilvēkus, ar kuriem iesākās sarunas par strādnieku cīņu labākas nākotnes labā. Sēkla krita auglīgā zemē. Drīz vien Šperbergu jau sauca par sarkano.
1940. gads - padomju vara. Šperbergs saistījās ar miliciju. Jaunā dzīve jāveido, jāsargā. Joprojām strādāja dzirnavās. Taču šis jauncelsmes laiks bija īss. Nākamajā gadā, pašā ziedu laikā, no Palangas puses Rucavā iesoļoja līdz zobiem bruņojušies hitlerieši. Šperbergu, kas strādāja Paurupes tvaika dzirnavās, iebrucēji paņēma un veda uz mežu. Nošaut. Kāpēc? Tikai nejaušs gadījums viņu šoreiz izglāba no nāves. Izturēt. Nenobīties, nekļūt g|ēvam. Katru otro dienu vajadzēja iet pieteikties vietējā fašistu štābā. Šperbergu atstāja Rucavā. Tad 1943. gada martā notika kāds neparasts gadījums. Sarīkojumā, kurā Šperbergs spēlēja harmonikas, izcēlās kautiņš. Viens vietējais dižvīrs dabūja belzienus. Un trača laikā Šperbergs lika arvien skaļāk, brāzmaināk skanēt savam instrumentam. Tā bija uguns pakulās. «Mēs tev to sajūsmu izdzīsim,» viņi sacīja. Un tie nebija tukši vārdi. Pratināšanas gestapo iestādēs Liepājā. Tikai nenobīties, nek|ūt g|ēvam. Izturēt. Neko neizdevās pierādīt. Nāves cietums. Rītos agri pavērās kameru durvis, izsauca uzvārdus, padomju cilvēki atvadījās un aizgāja nāves ceļu. Kad būs tava reize? Nervi tik tikko izturēja. Šperbergs bija stiprs.
No Liepājas uz Saldus koncentrācijas nometni un 1944. gada 5. jūlijā uz Salaspili. Te Šperbergs redzēja cilvēku mocības, nošaušanu, pakāršanu. No Salaspils 1100 ieslodzītos ešelonā stāvgrūdām pilnos lopu vagonos veda uz Hamburgu. Nedaudz maizes, slāpju veldzēšanai nekas. Sanitārajām vajadzībām izlauza grīdu.
Hamburgā gūstekņi nokļuva vācu izdzimteņu radītā āriešu pārcilvēka murgu elles lokā. Novārguši, izģinduši noraka kādu uzkalnu. Nevar pavilkt vagonetes. Saķeras vēl un vēl. Nekust. Tad pa cilvēku mugurām, galvām, krūtīm lēkā uzrauga pletnes. Un brīnums: vagonetes sāk kustēties. Trakā priekā uzraugi smejas. Smejas par tiem, ko uzskata par nepilnvērtīgām būtnēm. Te nav vairs cilvēku, nav arī uzvārdu. Ir tikai numuri. Arī Jāņa Šperberga nav. Ir tikai kāda būtne ar 38111. numuru. Ar viņu sadisti var darīt, ko vien grib. Tagad ir tikai viena doma - izturēt. Kas pakrīt, tas jāpaceļ, ejot jāatbalsta, citādi nāve. Tā kā tā nāves pļauja ir liela. Laiku pa laikam izšķiro, un tikai pēc cilvēka izskata vārgo būtņu pēdējās dzīvības atliekas izdzēš lodes. Kas vēl dzīvs, tam turēties, turēties, turēties.
No Hamburgas uz Braunšveigu, kur iekārtoja nelielu koncentrācijas nometni. Un tomēr pāri dzeloņdrāšu aizsprostiem, apbruņotiem necilvēkiem, mokām un sāpēm barakās ienāk priecīgas ziņas - ar kaujām šurpu nāk Sarkanās Zvaigznes kareivji. Notiek uzlidojumi. Hitlerieši mūk no savām mītnēm ārā apakšbiksēs, nervozē. No Braunšveigas gūstekņus aizved uz Rāvensbriku. Un te 1945. gada 1. maijā pienāk atbrīvošanas diena. Visi hitlerieši aizbēguši. Kāds francūzis dabūjis akordeonu, spēlē gaišu melodiju. ...
1945. gada 18. augustā Jānis Šperbergs atgriezās mājās. Sāka strādāt atkal dzirnavās. 1949. gadā iestājās Komunistiskajā partijā. Bija Ķāķišķu ciema padomes izpildu komitejas priekšsēdētājs. Strādāja kolhozā. Tagad ir pensionārs. Taču joprojām iet uz Vidussila dzirnavām malt. Spārnu vietā tagad spēku dod elektromotors. Ar saviem septiņdesmit gadiem joprojām možs, darbīgs. Celt, cīnīties, izturēt - tā apliecināt padomju varu. Vienmēr būt gaismas un progresa pusē.
Šperberga dēls Alfrēds ir Liepājas TEC un tīklu operatīvā dispečerdienesta priekšnieks. Vedekla Ināra - Liepājas psihiatriskās slimnīcas galvenā ārste. Viņu darbs veltīts labklājībai un sāpju remdēšanai. Humānisms - cilvēka cildenākā īpašība. Par to vienmēr jābūt nomodā. Joprojām brīdinoši ir Juliusa Fučika vārdi: «Cilvēki, esiet modri!»
Avots: Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr. 137 (18.11.1978.)
***
RUCAVAS PAGASTA VĒLĒŠANU KOMISIJA
Pagasta vēlēšanu komisijas locekļi: [..] Jānis Niklāva d. Šperbergs no Rucavas pagasta darba zemniekiem.
Avots: Komunists (Liepāja), Nr. 277 (26.11.1947.)
***
Pēdējās...
— Brauciet līdz vējdzirnavām, tad pagrieziet pa kreisi.
Tā bieži vien saka laukos, kad stāsta ce]u.
Taču parasti ceļinieks ierauga nevis vējdzirnavas, bet to nožēlojamas atliekas. Paretam gan iekšā dzird arī dūkoņu, bet tas ir motora troksnis. Dzirnavas vēl maļ, bet tās darbina pavisam cits spēks — elektrība.
Citādi tas ir Liepājas rajonā, netālu no Rucavas. Kolhoza «Padomju Latvija» vējdzirnavas vēl māj ar saviem milzu spārniem.
Vējš svilpo burās, griežas lielie koka zobrati, un visa jumta skaidām apsistā koniskā celtne čīkst un grab, it kā sūdzoties par savu sūro likteni, ka arī šodien, atomenerģijas laikmetā, tai vēl neliek miera.
— Lai vēl pastrādā, — saka dzirnavnieks Juris Kanenieks. — Labi vai slikti, bet savas divas tonnas dienā samaļ. Ja ved uz Rucavu, tad par katru kilogramu ņem naudu. Un kur vēl tā vešana — uz visu dienu cilvēki no kolhoza projām.
— Kā tas gadījās, ka šeit vējdzirnavas saglabājušās?
— To jums labāk pastāstīs vecais Šperbergs.
Jānis Šperbergs, kolhoza galdnieks, izrādās īsts vējdzirnavu entuziasts. — Kad vēl biju puika, veselām dienām kāpelēju tuvējās vējdzirnavās, visu izskatīju līdz pēdējam sīkumam, — viņš stāsta. — Tad ganos sadomāju pats tādas uzbūvēt. Protams, mazākas, manā augumā. Bet citādi bija kā īstās — gan spārni, gan buras, gan bomis, ar ko spārnus iegriež vējā. Kad izaugu, kļuvu par dzirnavnieku un gandrīz visu mūžu nostrādāju vējdzirnavās, gan šais pašās, gan citur.
— Vai grūts darbs?
— Tāds pats kā matrozim uz burenieka. Ja ir vējš — uzvelc buras un mal bez atpūtas gan dienu, gan nakti, gan darbdienu, gan svētdienu. Turklāt visu laiku vēro, vai netuvojas viesulis. — Vai jūs šīs dzirnavas atjaunojāt? — Kurš tad cits! Tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem. Toreiz tās bija kā spāres ar atlauztiem spārniem. lekšā īsta postaža. Sāku ar zobratiem. Sameklēju mežā piemērotu skābardi, tam koksne vissīkstākā, un izgriezu zobus. Tos tvaicēju, lai kļūtu vēl cietāki, un tā salaboju visus zobratus. Tad nāca spārnu reize. Katrs deviņus metrus garš un divus metrus plats. Šķērsdēlīši — mēs tos par «eķiem» saucam — jums droši vien visi liekas vienādi, bet meistari zina — katrs jānostiprina savā leņķī, citādi spārnam nebūs pareiza izvērtuma, un tas slikti uztvers vēju.
Visgrūtākais tomēr bija spārnu celšana un nostiprināšana. Katrs taču sver 350 kilogramus!
Šai pusē Rucavas dzirnavas ir laikam pēdējās, kas vēl strādā. Daudz to nebūs arī pārējos Padomju Latvijas novados. Vai nebūtu pareizi arī šos retumus ņemt valsts aizsardzībā, lai nākamās paaudzes varētu iepazīties ar šo pagātnes tehnikas pieminekli?
Avots: Cīņa, Nr. 68 (21.03.1959.)
***
Bunkuros - pirmie rudzi
Vakar kolhozā «Padomju Latvija» sāka ducināt kombaini. [..]
- Ikvienam graudam Jābūt ātri sausam. Un par to jāgādā mums, saka kaltes vadītājs Jānis Šperbergs.
[..]
Avots: Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.), Nr. 98 (17.08.1965.)
***
Bij' vējdzirnavas Ķāķišķē...
No Rucavas novada pagātnes paliek krāšņs tautastērps un tautasdziesmas. Darba cilvēku valodās pazib košie vietvārdi, kurus gan daža kantoriste vīzdegunīgi saukā par vietējo žargonu. Vēl lietiski liecinieki ir senas, ar ezerniedrām, rucavieciski — spīlām, jumtas ēkas: klaušu laiku verdzības lieciniece, masīvā rija pie bijušās mežniecības. Un vējdzirnavas Kāķišķē, kuru seši spārni mudīgi griezās vēl pirms pārdesmit gadiem.
1959. gada martā Z. Eiduss «Cīņā» ievietotajā rakstā «Pēdējās...» stāsta: «Vējš svilpo burās, griežas lielie koka zobrati, un visa jumta skaidām apsistā koniskā celtne čīkst un grab.» Apbrīnojis dabas spēka darbināto būvi darbā Z. Eiduss jautā: «Vai nebūtu pareizi arī šo retumu ņemt valsts aizsardzībā, lai nākamās paaudzes varētu iepazīties ar pagātnes tehnikas pieminekli?»
Diemžēl ne samērā turīgā kolhoza vadībai, ne muzejiem nerūpēja dzirnu saglabāšana. Nu Ķāķišķē runā, ka pietiekot ar vienu stiprāku vēja pūtienu, lai dzirnu kādreiz grozāmais cekuls nokristu. Tādā gadījumā oriģinālajai celtnei nāktos piesiet trosi un piejūgt spēcīgu traktoru, lai apgāž. Citādi bez mices palikusī celtne trunēdama kļūtu bīstama garāmgājējiem.
Jā, lepno spārnu vairs nav, bet palicis iespaidīgais korpuss, par kura likteni vislabāk pastāstīs sirmais melderis un galdniekmeistars Jānis Šperbergs. Viņa mūžs no bērnības saistīts ar vējdzirnavām. Rūpīgi izpētījis tuvējo dzirnu uzbūvi, ar galdnieka talantu apveltītais zēns uzbūvēja to kopiju — modeli savā augumā. Arī jaunekļa pirmās lielā darba gaitas sākas vējdzirnavās — netālu no Rucavas, Būtiņģī, Lietuvā. Divdesmitajos gados J. Šperbergs strādāja Ķāķišķes vējenēs.
Sirmais vīrs vēl ir spēkpilns un možs, stāvot septiņdesmit septītā mūža gada kalnā. Vēl aizpērn viņš kāpis labot dzirnu jumtu, strādājis vairākstāvu augstumā.
Nezinātājs nepateiks, ka šis cilvēks izgājis cauri fašistu nāves nometņu dzirnām. Jau pirmajās vācu okupācijas dienās Jāni Šperbergu arestēja kā padomju aktīvistu un viņš izglābās, gandrīz jau stāvēdams stobra galā. 1943. gadā atkal arests. Pratināšana Liepājas cietumos, tad nometnes pie Saldus, Salaspilī, Vācijā. Kara beigas J. Šperbergs sagaidīja Rāvensbrukā. leslodzītie izdzīti pagalmā un «nāvgalvnieks» esesietis šķirojis cilvēkus — kādai nāvei kurus nolemt. Dūšīgākos kolonnā pa četri pret vārtiem — nošaušanai, vārgākos — bada nāvei, lai nav patronas velti jātērē. leslodzītie franču un poļu ķirurgi melderim iepriekš amputējuši ievainotu pirkstu, roka bijusi viscaur nosaitēta, un esesietis lēmis J. Šperbergu bada nāvei. Daudzi tiešām apmiruši, bet melderis sagaidījis atbrīvotāju Padomju Armiju. Viņš atceras, ka bijis tik vārgs, ka viņu uz rokām kā bērnu cēluši vannā mazgāt.
Melderis atgriezās Rucavā 1945. gada augustā. Viņš ir tas, kas vada dzirnavu atjaunošanu Rucavas centrā. 1950. gadā kolhoza valde lūdza pieredzējušo galdnieku un dzirnavu meistaru atjaunot arī Ķāķišķes vējdzirnavas, kuram tolaik bija liela nozīme.
J. Šperbergs dzirnu vietā redz postažu: spārnu nav, iekštelpas nekavējoties jāremontē, bet cauri celtnes cekulam izgājis lielgabala šāviņš.
Meistars sāka ar piemērota skābarža sameklēšanu. No tā izgatavoja zobratus. Tad nāca kārta 9 m garajiem un divus metrus platajiem spārniem. Drīz dzirnakmeņi maļ miltus, un melderis strādā dienu un nakti, ja ir labs vējš. Dienā samaļ divas tonnas graudu, toreiz tas bija daudz.
Tad J. Šperbergs apmācīja kādu kolhoznieku meldera amatā un aizgāja strādāt par ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, bet pēcāk visilgāko laiku nostrādāja kolhoza galdniekdarbnīcā Kāķišķē.
Ritēja laiks, kolhozs nostiprinājās. Bet sešdesmitajos gados vējdzirnavu spārni atkal ir nost. Kolhoza vadība nav parūpējusies par profilaktisko remontu. Dzirnavas pārkārtotas malšanai ar elektriskā motora piedziņu, un J. Šperbergam atkal jāatgriežas par melderi.
Drīz viņa jaunības darba vietas un paša rokām ar mīlestību atjaunotās dzirnavu iekārtas tika atdāvinātas Brīvdabas muzejam un Gaujas nacionālā parka vējeņu restaurēšanai. Melderis redzējis, ka demontāžā strādājuši tik prasmīgi meistari, kuriem būtu pieticis ar detaļu izmēriem, lai izgatavotu savām vajadzībām pilnīgi jaunas. Un Ķāķišķes vējdzirnavas tad paliktu novada lepnums.
Tātad dzirnas iepriekšējā izskatā — ar spārniem —diezin vai iespējams atjaunot, taču var saglabāt 1889. gadā celtās unikālās būves korpusu. Tāpēc vajadzīgas jumta skaidas vismaz vēja plēsumu labošanai. Dzirnavas taču vēl strādā: reizi nedēļā Jānis Šperbergs tās iedarbina un maļ graudus iedzīvotāju vajadzībām. Tātad senā celtne vēl dod savu artavu.
Sovhoza «Rucava» vadību gribētos aicināt parūpēties par kultūrvēsturisko būvi, kuras atjaunošanā un saglabāšanā tik daudz darba mīlestības ielicis komunists Jānis Šperbergs. Un ne jau sava prieka dēļ vien.
Avots: Cīņa, Nr. 128 (05.06.1983.)
Avoti: LVVA
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Alfrēds Miķelis Šperbergs | Dēls | ||
2 | Anna Šperberga | Sieva | ||
3 | Ināra Šperberga | Vedekla | ||
4 | Jānis Šperbergs | Mazdēls |
Nav norādīti notikumi