Janušs Korčaks

Janušs Korčaks (poļu: Janusz Korczak) īstajā vārdā Henriks Goldšmits (poļu: Henryk Goldszmit) pazīstams arī kā Vecais dakteris vai Daktera kungs (dzimis 1878. gada vai 1879. gada 22. jūlijā Varšavā, nogalināts nacistu nāves nometnē Treblinkā 1942. gada 5. augustā), pedagogs, rakstnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks, Polijas armijas virsnieks.

Pedagogs novators, publikāciju autors par audzināšanas teoriju un praksi. Bērnu tiesību un pilnīgas bērnu vienlīdzības principa ievērošanas pionieris. Strādājot par bērnunama direktoru dibināja Bērnu šķīrējtiesu, kurā audzēkņi izskatīja pašu iesniegtos jautājumus un varēja skatīt arī lietas pret saviem audzinātājiem. „Lielisks cilvēks, kam bija drosme uzticēties viņa aprūpē esošajiem bērniem un jauniešiem, nododot viņu rokās disciplīnas jautājumus un uzticot pat visgrūtākos, saistītus ar lielu atbildību uzdevumus” – tā par Korčaku teica pazīstams šveiciešu psihologs Žans Piažē, kurš bija ieradies vizītē daktera dibinātajā un vadītajā bērnunamā.

Korčaks izveidoja pirmo, galvenokārt, bērniem domātu žurnālu „Mazais pārskats”, kurā tika publicēti jauno lasītāju sūtītie materiāli. Viņš bija viens no pētījumu par bērna attīstību, psiholoģiju un audzināšanas diagnostiku priekštečiem. Janušs Korčaks - poļu izcelsmes ebrejs, kas visu dzīvi deklarējis savu piederību abām tautām.

Jaunība un izglītība

Korčaks dzimis Varšavā pārpoļotā ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija advokāts Juzefs Goldšmits (poļu: Józef Goldszmit) (1844-1896), māte – Cecīlija, meitas uzvārdā Gembicka (poļu: Gębicka) (1853/4-1920). Korčaka oriģināla dzimšanas zīme nav saglabājusies, tāpēc precīzs dzimšanas datums zināms. Goldšmitu ģimene nāk no Ļubļinas vojevodistes, bet Gembicku ģimene - no Poznaņas vojevodistes; vecvectēvs Maurīcijs Gembickis (poļu: Maurycy Gębicki) un vectēvs Heršs Goldšmits bija ārsti. Januša Korčaka tēva un vecvecāku no mātes puses kapi (mātes kaps netika atrasts) atrodas Ebreju kapsētā Varšavā, Okopova ielā.

Goldšmitu ģimenes sakumā laba materiālā situācija sāka pasliktināties sakarā ar tēva psihisku saslimšanu. 19. gs. 90. gadu sākumā viņš pirmo reizi nokļuva psihiatriskajā slimnīcā ar prāta sajukuma pazīmēm. Korčaka tēvs nomira 1896. gada 26. aprīlī. Pēc viņa nāves, lai palīdzētu uzturēt ģimeni, Korčaks, būdams 17-18 gadus vecs skolnieks, sāka pasniegt privātstundas. Savukārt māte Cecīlija Goldšmite nodeva apakšīrē viņu Varšavas dzīvokļa istabas. Skolas izlaiduma eksāmenus J. Korčaks kārtoja jau kā 20-gadīgs vīrietis.

Janušs Korčaks bērnībā daudz lasīja. Pēc daudziem gadiem – geto tapusī dienasgrāmatā – viņš ierakstīja: „Man iestājās lasīšanas neprāts un trakums. Pasaule bija pazudusi no manām acīm, eksistēja tikai grāmata”. 1898.g. J. Korčaks sāka studēt Imperatora Varšavas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1899.g. vasarā viņš pirmo reizi aizbrauca uz ārzemēm – uz Šveici, kur citu starpā iepazinās ar Johana Heinriha Pestalocija pedagoģisko un radošo darbu. Šī paša gada beigās par darbību Varšavas Labdarības biedrības lasītavās uz neilgu laiku tika arestēts. Korčaks studēja 6 gadus, atkārtojot 1. studiju gadu (kursu). Studēja arī poļu pagrīdes universitātē, t.s. „Lidojošā universitātē”. Studentu gados caur gūto personisko pieredzi iepazina dzīvi nabagu, proletariāta un lumpenproletariāta kvartālos. J. Korčaks piederēja pie Starptautiskās federācijas „Le Droit Humain” Masonu ložas „Jūras zvaigzne”, kas tika dibināta, lai „samierinātu visus cilvēkus, kurus dala reliģiskās barjeras, un meklētu patiesību, saglabājot cieņu pret otru cilvēku”.

Ārsts

1905. gada 23. martā J. Korčaks saņēma ārsta diplomu. Šī paša gada jūnijā kā ārsts tika iesaukts cara armijā (tajā laikā Polija bija sadalīta) un piedalījās Krievijas – Japānas karā. Dienēja Harbinā. Mandžūrijā mācījās ķīniešu valodu no bērniem. 1906. g. martā beigās atgriezās Varšavā. Laikā no 1905.g. un 1912.g. strādāja par pediatru Bersonu un Baumanu Bērnu slimnīcā. Apmaiņā pret dzīvokli slimnīcas teritorijā, kā t.s. „vietējais ārsts” pašaizliedzīgi pildīja savus pienākumus, veicot pastāvīgas dežūras slimnīcā. Savā ārsta praksē neizvairījās no pilsētas proletāriešu rajoniem. No nabadzīgajiem pacientiem bieži vien ņēma tikai simbolisku samaksu, vai pat deva naudu zālēm, savukārt no bagātajiem, - izmantojot arī savu literāro popularitāti,- nešaubīgi pieprasīja augstus honorārus.

1907.g.-1910/11.g. J. Korčaks papildus skolojās ārzemēs, kur apmeklēja lekcijas, izgāja prakses bērnu klīnikās, devās vizītēs uz audzināšanas un aprūpes iestādēm. Berlīnē J. Korčaks bija gandrīz gadu (1907.g. – 1908.g.), Parīzē – četrus mēnešus (1910.g.), mēnesi pavadīja arī Londonā (1910.g. vai 1911.g.). Kā Korčaks rakstīja pēc gadiem, tieši Londonā viņš bija pieņēmis lēmumu nedibināt ģimeni un „kalpot bērnam un bērnu lietai”. Tajā laikā viņš aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā, iestājās Varšavas Higiēnas biedrībā un Vasaras nometņu biedrībā. 1904.g., 1907.g., 1908.g. izbrauca uz Vasaras nometņu biedrības organizētajām vasaras nometnēm ebreju un poļu bērniem. 1906.g. Korčaks izdeva kritikas un lasītāju ļoti atzinīgi novērtētu „Salona bērnu”. Kopš tā laikā, pateicoties popularitātei, kuru iemantoja ar savām publikācijām, J. Korčaks kļuva par Varšavā pazīstamu un pieprasītu pediatru. 1909. g. iestājās Ebreju biedrībā „Palīdzība bāreņiem”, kura dažus gadus vēlāk uzbūvēja savu „Bāreņu namu” un par kura direktoru kļuva tieši Korčaks.

I Pasaules kara laikā J. Korčaks atkal tika iesaukts cara armijā. Viņš dienēja kā divīzijas lazaretes jaunākais ordinators, pārsvarā Ukrainā. 1917. g. tika atsaukts ārsta darbam ukraiņu bērnu patversmēs pie Kijevas. Divus gadus iepriekš, īsa atvaļinājuma laikā Kijevā, viņš satikās ar Mariju Faļsku, meitas uzvārdā Rogovsku, - poļu sabiedrisko darbinieci un cīnītāju par neatkarību, kura tobrīd vadīja audzināšanas iestādi poļu zēniem. Noslēdzot dienestu krievu armijā kapteiņa pakāpē, Korčaks 1918.g. jūnijā atgriezās Varšavā. Pēc Polijas neatkarības pasludināšanas (1918. gada 11. novembrī) drīzi vien atkal nokļuva armijā. Šoreiz viņš tika mobilizēts atjaunotajā Polijas armijā. Polijas-lielinieku kara laikā (1919. g. - 1921. g.) viņš dienēja par ārstu Kara slimnīcās Lodzā un Varšavā. Korčaks izslimoja arī tīfu. Par savu darbu tika paaugstināts līdz Polijas armijas majora pakāpei.

Pedagogs

Kopš agras jaunības Korčaks interesējās par bērnu audzināšanas jautājumiem, viņu ietekmēja „jaunās audzināšanas” idejas un pieredze. Korčaku iedvesmoja Džona Djūija izstrādātā pedagoģiskā progresivisma teorija, kā arī Dekroli, Montesori un agrāku laiku pedagogu – Pestalocija, Spensera, Frēbela darbi, viņš pārzināja arī Tolstoja pedagoģiskās koncepcijas. Korčaks pasvītroja nepieciešamību vest dialogu ar bērniem, publicēja rakstus un uzstājās ar lekcijām par bērnu audzināšanas un pedagoģijas tematiem. Sākumā pieredze darbā ar bērniem tika iegūta sniedzot privātās stundas, pēc tam - sabiedriskajā darbā un vēlāk strādājot par Bāreņu nama direktoru un „Mūsu mājas” līdzveidotāju. Starpkaru laikā Korčaks strādāja par pasniedzēju dažādās Polijas augstskolās, piem. Valsts Speciālās pedagoģijas institūtā (šodien – Marijas Gžegoževskas Specialās Pedagoģijas akadēmija), Valsts Mozus reliģijas skolotāju seminārā, Valsts Skolotāju institūtā. Korčaks bija bērna emancipācijas, pašnoteikšanās un cieņas pret bērna tiesībām piekritējs. Audzēkņu pašpārvaldes, kas darbojās viņa vadītajās iestādēs, ikdienā praktizēja demokrātijas principus, kurus Korčaks vienādā mērā attiecināja uz bērniem un pieaugušajiem. „Bērns domā un spriež kā pieaugušais – viņam tikai nav pieaugušā pieredzes bagāžas”. Žurnāls bērniem, kuru publicēja paši bērni, kalpoja par viņu forumu, talantu kaltuvi, svarīgu asimilācijas pīlāru, it īpaši bērniem no ortodoksālām ebreju ģimenēm. Ārsts Korčaks iestājās par sociāli atstumtu bērnu resocializāciju, kā arī par viņu visaptverošu un novatorisku aprūpi.

Viņš teica, ka bērna vieta ir vienaudžu sabiedrībā, nevis mājas klusumā. Korčaks centās, lai bērni izdzēstu savu agrāko pārliecību, pirmos izveidojušos uzskatus un tiktu iesaistīti socializācijas procesā un tādā veida sagatavoti pieaugušo dzīvei. Korčaks centās nodrošināt bērniem bezrūpīgu bērnību, kas nenozīmēja bērnību bez pienākumiem. Viņš uzskatīja, ka bērnam pašam ir jāsaprot un emocionāli jāpārdzīvo konkrēta situācija, ka tā ir jāpieredz, pašam jāizdara secinājumi un jānovērš iespējamās sekas. „Nav bērnu – ir cilvēki” – rakstīja Korčaks. Visus bērnus, kurus ārstēja vai audzināja, Korčaks uzskatīja par savējiem. Visa viņa vēlākā darbība kļuva par apliecinājumu šādai nostājai. Altruistiskie uzskati neļāva arī izrādīt kādu īpašu attieksmi vai speciāli izcelt kādu mīļāko audzēkņu grupiņu. Tradicionālo ģimeni Korčaks neuzskatīja par sabiedrisko saišu pašu galveno elementu un pamata posmu. Viņš neakceptēja šo saišu lomu, kuru tās spēlēja kristīgi-konservatīvajās un tradicionālās ebreju sabiedrības aprindās. Galvenie J. Korčaka audzināšanas koncepcijas elementi:

• atteikšanās no vardarbības – fiziskās un verbālās, kas izriet no vecuma vai pildīto pienākumu pārsvara;
• pieaugušo un bērnu audzināšanas mijiedarbības ideja, kas paplašināja klasiskās pedagoģijas definīciju;
• pārliecība, ka bērns, tādā pašā mērā kā pieaugušais, ir cilvēciska būtne;
• katra bērna individualitātes ievērošanas princips audzināšanas procesā;
• ticība, ka bērns pats vislabāk zina savas vajadzības, tieksmes un emocijas, tāpēc bērnam ir jābūt tiesībām, lai pieaugušie ņemtu vēra viņa viedokli;
• atzīt bērna tiesības uz cieņu, nezināšanu un neveiksmēm, privātumu, savu viedokli un savu īpašumu;
• bērna attīstības procesa atzīšana par smagu darbu.

Mūsdienās Janušs Korčaks arvien plašāk tiek atzīts par vairāku pedagoģisko strāvu priekšteci, bet Korčaka izpratne par bērnu tiesībām vairākiem mūsdienu autoriem ir atskaites punkts. „Reformēt pasauli nozīmē reformēt audzināšanu” – uzskatīja Korčaks. Korčaks tiek atzīts par vienu no pedagoģiskās straumes, kuru šodien sauc par „morālo izglītošanu” (angļu - moral education), celmlaužiem, kaut gan viņš nav izveidojis nekādu sistemātisku teoriju šajā jautājumā. Korčaka modernās pedagoģiskās idejas balstījās uz praksi. Neskatoties uz to, ka viņš labi orientējās sava laikmeta pedagoģiskās un psiholoģiskās strāvās, Korčaks bija doktrīnas pretinieks didaktikā. Igora Neverlija skatījumā Korčaks nebija identificējies ne ar vienu konkrētu politisko ideoloģiju vai izglītības doktrīnu. Tomēr Korčaks tiek uzskatīts par dažu strāvu priekšteci. Lorenss Kolbergs uzskata, ka viņa Bērnu Taisnīgā kopiena (angļu - Children Just Community) ir balstīta uz Korčaka praksi. Tika uzskatīts, ka Korčakam un Paulo Freiram bija līdzīgi uzskati par demokrātiju skolā un dialoga teoriju. Pedagoģiskās mīlestības (angļu - pedagogical love) piekritēji savu teoriju balsta uz Korčaka izstrādāto skolotāja-studenta attiecību modeli. Citi autori atrod Korčaka un Martina Bubera darbos „reliģiskās izglītošanas” strāvas pirmsākumus. Korčaka idejas tiek izmantotas bērnu invalīdu intelektuālās izglītošanas „normalizācijas ideoloģijā”. Viņa pieeja bērnu audzināšanai ietekmēja pēckara likumdošanas iniciatīvas bērnu labā. Polija aktīvi iesaistījās šajos darbos, piedaloties 1959. g. Bērnu Tiesību deklarācijas sagatavošanā un nākot klajā ar iniciatīvu izstrādāt „Bērnu tiesību konvenciju”, kuru ANO pieņēma 1989. g.

Bāreņu nams un Mūsu mājas

Korčaks kopā ar Stefāniju Viļčiņsku dibināja un vadīja Bāreņu namu – ebreju biedrības „Palīdzība bāreņiem” finansētu bāreņu namu ebreju bērniem, kas atradās Varšavā, Krohmaļna ielā 92 (šodien Jaktorovska ielā 6). Nams sāka darboties 1912. gada 7. oktobrī, un J.Korčaks kļuva par tā direktoru. Par galveno audzinātāju kļuva Stefānija Viļciņska (1886-1942), saukta par Stefas jaunkundzi/kundzi. Korčaks vadīja Bāreņu namu 30 gadus. 1940 g. oktobra beigās – novembra sākumā Bāreņu nams tika pārcelts uz geto Hlodna ielā. J. Korčaks bija ieradies valsts iestādē, lai vērstos ar pretenzijām sakarā ar bērnu nama pārvākšanos, taču turpat arī tika arestēts. Hitlerieši ievietoja viņu Pavjaka cietumā, bet pēc dažām nedēļām atbrīvoja pret drošības naudu. Kopš 1919. g. Korčaks kopīgi ar Mariju Faļsku veidoja arī otru aprūpes iestādi – bāreņu namu poļu bērniem Mūsu mājas. Sākumā tas atradās Pruškovā netālu no Varšavas, bet kopš 1928. g. Varšavā, Beļanu rajonā. Sadarbība ar M. Faļsku ilga līdz pat 1936. g. Arī Mūsu mājās tika pielietotas novatoriskas pedagoģiskas metodes. Abas iestādes bija paredzētas bērniem vecumā no 7 līdz 14 gadiem, un tās realizēja pašpārvaldītas sabiedrības koncepciju. Saskaņā ar šo koncepciju tika izveidotas tādas institūcijas kā Seims, tiesa, avīze, dežūru sistēma, notariāts, pašpalīdzības kase. 1926. g. par audzināšanas un izglītošanas darbu J. Korčaks tika apbalvots ar Polijas Atdzimšanas ordeņa Virsnieka Krustu. Lēmums par apbalvojuma piešķiršanu tika pieņemts 1925. gada 11. novembrī (Nacionālās Neatkarības dienā).

Rakstnieks, publicists, radiožurnālists

J. Korčaks debitēja 1896. gada 26. septembrī nedēļas žurnālā „Kolce”. Būdams ģimnāzists viņš nevarēja oficiāli publicēties presē, tāpēc savus darbus parakstīja ar pseidonīmu „Hen”, vēlāk viņš izmantoja arī pseidonīmus Hen-Ryk, Hagot, Vecais dakteris. Pseidonīms Janasz Korczak [Janašs Korčaks], nedaudz mainītā - Janusz Korczak [Janušs Korčaks] formā, kļuva plašāk pazīstams par viņa īsto uzvārdu. Tas tika aizgūts no J. I. Kraševska romāna „Par Janašu Korčaku un skaisto ieroču meistara meitu”. Pseidonīms pirmo reizi tika izmantots 1898. g., ar to tika parakstīta uz dramaturģijas konkursu aizsūtītā četru cēlienu drāma ”Kurp doties?”. Pati šī luga nav saglabājusies. 1898. g.–1901. g. parādījās arī vairākas publikācijas avīzē „Lasītava priekš visiem”. Kopš 1900.g. sāka publicēties kā Janušs Korčaks, tā viņš parakstīja pat privātās vēstules, bet vienlaikus neatteicās arī no pārējiem pseidonīmiem. Ar satīrisko žurnālu „Kolce” sadarbojās ar pseidonīmu Hen-Ryk. Kopš 1901. g. sāka rakstīt feļetonus. 1905. g. nāca klajā viņa feļetonu izlase „Blēņas” un romāns „Ielas bērni” (1901). Korčaka literārā mantojumā ietilpst kopā 24 grāmatas un vairāk kā 1400 dažādos izdevumos publicētie raksti. Ir saglabājušies tikai daži rokraksti, mašīnraksti un dokumenti, tai skaitā vēstules, kopā ap 300 pozīcijām. Par galvenajiem pedagoģiskiem darbiem tiek atzīti: 4. daļīgs cikls „Kā mīlēt bērnu”(1920), „Audzināšanas momenti”(1924), „Kad atkal būšu mazs”(1925), „Bērna tiesības uz cieņu” (1929) un „Jautrā pedagoģija”(1939). Starp bērnu grāmatām īpašu popularitāti iemantoja „Karalis Matiušs Pirmais” un „Karalis Matiušs uz vientuļās salas” (1923), kas tika iztulkoti uz vairāk kā 20 valodām, kā arī „Mazā Džeka bankrots” (1924), „Dzīves likumi” (1930) un „Kajteks burvis” (1935). 1937. g. J. Korčaks saņēma Polijas Literatūras Akadēmijas Akadēmisko Zelta lauru zaru par literāro daiļradi[18]. Otrā pasaules kara laikā viņš rakstīja dienasgrāmatu, kas ņemot vērā apstākļus, kuros tā tapa un autora kara pieredzi, bija īpaši svarīga. Savā pedagoģiskajā darbā Korčaks izmantoja arī tiem laikiem ļoti mūsdienīgus instrumentus. Viņš izveidoja bērnu un jauniešu avīzi „Mazais pārskats”, kas tika izdota kā Varšavas avīzes „Mūsu pārskats” nedēļas pielikums. Pirmais numurs nāca klajā 1926. gada 9. oktobrī, un tas bija pirmais Polijā laikraksts, kuru veidoja bērni. Sākot ar 1930. g. par laikraksta redaktoru strādāja rakstnieks Ježijs Abramovs, pēc kara pazīstams kā Igors Neverlijs, kas pildīja arī Korčaka sekretāra pienākumus. Laikraksts tika izdots, neskatoties uz 30. gados pieaugušo antisemītismu, neiecietību un rasu segregāciju. Pēdējais numurs parādījās ar 1939 . g. 1. septembra datumu. Būdams izcils pedagogs, Vecais dakteris vadīja arī radioraidījumu ciklu. Viņš izveidoja savu stilu, uzrunājot visjaunākos klausītājus par nopietnām lietām vienkāršā valodā. Neskatoties uz entuziasma pilnām klausītāju un recenzentu atsauksmēm, 1936. g. sakarā ar antisemītiska noskaņojuma pieaugumu un ar to saistītu spiedienu no ārienes, Vecā daktera pedagoģiskās programmas tika noņemtas no ētera. Korčaks atgriezās radio divus gadus vēlāk, bet Polijas Radio klausītājus viņš uzrunāja arī izceļoties karam, 1939. g. septembra pirmajās dienās.

Otrais pasaules karš, geto un pēdējais maršs

Pēc kara izcelšanās Korčaks būdams Polijas Armijas virsnieks brīvprātīgi pieteicās militārajam dienestam, taču sakarā ar vecumu netika pieņemts. Vācu okupācijas laikā Korčaks valkāja poļu militāro formas tērpu. Viņš neatzina arī nacistu uzspiestu diskriminējošu ebreju apzīmēšanu ar Dāvida zvaigzni, uzskatot to par simbola zaimošanu. Pēdējos savas dzīves mēnešus viņš pavadīja Varšavas geto. I. Neverlijs, vēlākais Korčaka biogrāfs, mēģināja tajā laikā piegādāt viltotus dokumentus no āriešu pilsētas daļas, taču dakteris atteicās pamest geto. Šeit viņš atgriezās pie regulāras dienasgrāmatas rakstīšanas, kuru bija sācis rakstīt vēl 1939. g. Pirms tam gandrīz divus gadus pieraksti netika veikti, jo visu enerģiju paņēma rūpes par aizbildnībā esošajiem bērniem no Bāreņu nama, kā arī citas aktivitātes, plašākā kontekstā saistītas ar bērnu situāciju geto. Pirmo reizi šī dienasgrāmata tika publicēta Varšavā 1958. g. Pēdējais ieraksts datēts ar 1942. g. 1942. g. 5. vai 6. augusta rītā Mazā geto teritoriju ielenca SS vienības un ukraiņu un latviešu policisti. Vāciešu veiktās „Lielās akcijas”, t. i. galvenā Varšavas geto iznīcināšanas etapa laikā, J. Korčaks kārtējo reizi atmeta piedāvājumu glābties, jo nevēlējās pamest Bāreņu nama audzēkņus un darbiniekus. Dienā, kad notika deportācija no geto, Korčaks stājās kolonnas priekšgalā, vedot savus audzēkņus uz Umschlagplatz (Pārkraušanas laukumu), no kurienes ebreji tika transportēti uz nāves nometnēm. Ceļā devās ap 200 bērnu un dažu desmitu skolotāju liela kolonna, tai skaitā arī Stefānija Viļčiņska. Kolonnas pēdējais gājiens ir kļuvis par leģendu, par vienu no kara mītiem un biežu atmiņu tematu, taču šo atmiņu detaļas ne vienmēr bija sakarīgas un viengabalainas. „Nevēlos būt ne mītu gāzējs, ne izgaisinātājs – taču gribu teikt, kā toreiz to visu redzēju. Gaisotne bija piesātināta ar kaut kādu milzīgu inerci, bezspēcīgumu, automātiskumu un apātiju. Nebija redzams ne uzbudinājums, ne satraukums, ka iet Korčaks, nebija salutēšanas (kā daži to apraksta), noteikti nebija „Judenrata” sūtņu iejaukšanās - neviens pie Korčaka nepiegāja. Nebija ne žestu, ne dziedāšanas, nebija lepni paceltu galvu, neatceros, vai kāds nesa Bāreņu nama karogu, saka, ka it kā nesa. Bija šausmīgs, gurdens klusums (…). Kāds no bērniem turējās pie Korčaka svārku stūra, varbūt pie rokas, visi gāja kā transā. Pavadīju viņus līdz pat Umschlag vārtiem... Saskaņā ar citām versijām bērni soļoja pa četri un nesa karaļa Matiuša Pirmā, - viena no viņu audzinātāja uzrakstītā stāsta varoņa, - karogu. Katram bērnam līdzi bija mīļāka rotaļlieta vai grāmata. Viens no zēniem kolonnas priekšgalā spēlēja vijoli. Ukraiņi un esesieši pliukšķināja pātagas un šāva virs bērnu pūļa galvām, kaut gan kolonnu vadīja viens esesiešiem, kurš acīmredzot izjuta sava veida simpātiju pret bērniem. Janušs Korčaks kopā ar saviem audzēkņiem gāja bojā hitleriskajā nāves nometne Treblinkā. Pēdējā brīdī viņš atteicās palikt dzīvs un devās kopā ar bērniem gāzes kamerā. 1948. g. J. Korčakam pēc nāves piešķirts Polijas Atdzimšanas ordeņa Kavaliera Krusts.

Identitāte

Janušs Korčaks identificēja sevi kā ebreju-poli. Viņš darbojās par labu poļu un ebreju tuvināšanai. Viņa dzimtā valoda bija poļu, arī savus daiļdarbus viņš rakstīja poļu valodā. Ivritu viņš sāka mācīties tikai 1930. gados, kad pietuvojās cionistu kustībai. Viņš zināja vācu valodu, līdz ar to mazliet saprata arī idiš, kas bija lielākās Polijā dzīvojošu ebreju daļas valoda. Tikai 30. g. Korčaks sāka vairāk interesēties par ebreju nacionālo atdzimšanu; tajā laikā viņš sadarbojās ar cionistu jaunatnes organizāciju laikrakstiem un piedalījās viņu rīkotos semināros. Ap šo laiku viņš piedzīvoja krīzi privātajā un profesionālajā dzīvē. To pārvarēt zināmā mērā viņam palīdzēja divi ceļojumi uz Palestīnu – 1934. g. un 1936. g. Korčaks rakstīja, ka devies uz turieni, lai „piesātinātos ar pagātni, iegūtu pamatu pārdomām par tagadni un - pat tiektos nākotnē”.

***