Johans Kristofs Vērmanis

Sekmīga darbība tirdzniecības, kā arī banku biznesā ļāva J. K. Vērmanim akumulēt pietiekami daudz kapitāla, lai 19. gadsimta trīsdesmitajos gados atvērtu pirmo lielo tekstilrūpnīcu Baltijā un soli pa solim izveidotu daudznozaru uzņēmumu, kas ietvēra arī kokapstrādi, mašīnbūvi un matālapstrādi, kuģu būvi un jūras transportu.

J. K. Vērmanis bija arī viens no 1816. gadā dibinātās Rīgas biržas veidotājiem. Biržas darījumus pārzināja un organizēja Rīgas biržas komiteja, un laikā no 1822. līdz 1824. gadam viņš bija Rīgas biržas komitejas prezidents.

Birža pēc savas nozīmes ātri vien sāka dominēt pār agrāko tirdzniecības centru – Lielo ģildi. Biznesa darījumus sekmēja arī fakts, ka dzimta bija labi ieredzēta Vāczemē un J. K. Vērmanis līdztekus uzņēmējdarbībai pildīja Prūsijas ģenerālkonsula pienākumus Kurzemē un Vidzemē.

Aizsāk lielrūpniecību Baltijā Kad 1832. gadā, Pērnavas pievārtē – Cintenhofā (šodien Sindi) Pērnavas upes krastā J. K. Vērmanis ierīkoja vadmalas rūpnīcu, ražīgās tekstilūpniecības tehnoloģijas jau vairākus gadu desmitus bija sekmīgi aprobētas Lielbritānijā un citviet rietumeiropā. Cintenhofas fabrikā nodarbināto skaits sniedzās no 800 līdz pat 1200. Strādnieki apkalpoja 110 aužamās stelles. Rūpnīcā bija gāzes apgaismojums, bet kā enerģijas avots iekārtu darbināšanai tika izmantotas vairākas tvaika mašīnas. Vērmaņa fabrika tolaik bija lielākais un modernākais industrijas objekts Baltijā, un šādi iedzīvinātā, citu uzņēmumu turpinātā tekstilrūpniecības tradīcija Sindi pastāv arī šodien. Vēl trīsdesmitajos gados šis uzņēmums Latvijā bija pazīstams ar nosaukumu Cintumuižas tekstilmanufaktūras sabiedrība, agrākā «Vērmanis un dēli».

Pāris gadu pēc Vērmaņa ražotnes atklāšanas, 1836.gadā, pirmo vadmalas fabriku Rīgā atklāja cits tirgotājs – Jēkabs Beks. Taču šis bija krietni mazāks uzņēmums ar 85 strādniekiem un 26 aužamajām stellēm un tvaika mašīnu. Straujāka modernu rūpniecības uzņēmumu attīstība, kur izmanto tvaika mašīnas un nodarbina lielu strādnieku skaitu, Rīgā notika tikai sākot ar 19. gadsimta vidu, kad, piemēram, uzplauka Zasulauka vadmalas manufaktūra.

1859. gadā tā bija fabrika ar 127 aužamajām stellēm u. c. tekstilrūpniecības iekārtām, kuras darbināja trīs tvaika katli. 1810. gadā, uzsākot darbu, šajā manufaktūras tipa uzņēmumā bija tikai četras stelles. Liek pamatus Rīgas mašīnbūvei Līdztekus Cintenhofas tekstilrūpnīcai Vērmanis Rīgā attīstīja pirmo čuguna lietuvi un mašīnbūves uzņēmumu, tādējādi liekot pamatus modernajai mašīnbūvei Rīgā, kur pirms tam darbojās nelieli, tehniski mazattīstīti šīs jomas uzņēmumi ar maksimums padsmit strādniekiem. Vērmaņa Rīgas rūpniecības biznesa radīšanā liela loma ir britu uzņēmējam Ričardam Hantam, kurš 1819. gadā Sarkandaugavā nodibināja pirmo moderno, ar tvaiku darbināmo kokzāģētavu Rīgā, kas 19. gs. divdesmitajos gados ražoja ap divām trešdaļām no visiem Rīgā pārdodamajiem dēļiem. Hants mira 1833. gadā, un viņa kokzāģētavu izsolē nopirka Vērmanis, kurš to tūdaļ uz laiku to iznomāja citiem britiem – kompānijai Brāļi Hilli.

Īsi pirms savas nāves Ričards Hants Sarkandaugavā bija paspējis izveidot arī dzelzslietuvi; arī tā nonāca Vērmaņa rokās. Tehnoloģijas un tehniskās zināšanas Vērmaņa uzņēmumos nāca galvenokārt no Lielbritānijas. Augsta līmeņa inženiertehniskos darbiniekus līdz Rīgas politehnikuma izveidei pie mums nesagatavoja. Vēsturiski Sarkandaugava bija veidojusies kā turīgu Rīgas tirgotāju atpūtas vieta, bet, tā kā Rīgā un tās tuvumā rūpniecības objektus nedrīkstēja būvēt (piemēram, līdz 1858. gadam Rīgas priekšpilsētās bija aizliegts būvēt jebkādas mūra ēkas), Pierīgas muižiņas tika pārpirktas, un Sarkandaugava, kā arī citi tai līdzīgi, Rīgai tuvi reģioni kļuva par pirmajiem rūpniecības rajoniem.

Te jāatzīmē, ka arī pirms Vērmaņa Rīgā bija tirgotāji, kuri mēģināja uzsākt lielāka apjoma rūpniecisko ražošanu. Kā vienu no pirmajiem var minēt birģermeistaru Kristiānu Konrādu Rāvi, kas kopā ar dēlu Johanu 18. gs. beigās sāka Sarkandaugavā attīstīt kuģu būvi un cukurrūpniecību. Sākumā gan Rāves bizness bija ļoti sekmīgs, bet ilgākā laikā cieta neveiksmi. Pāris desmitgadēs čuguna lietuve, mašīnu fabrika un kuģu būvētava Wöhrmann & Sohn no sākotnēji neliela uzņēmuma izvērtās par tā laika metālapstrādes un mašīnbūves lieluzņēmumu. Aug un gūst panākumus Sākotnēji uzņēmums nodarbojās galvenokārt ar Sindi tekstilfabrikas iekārtu labošanu, kā arī izgatavoja agregātus un mezglus gan rūpnīcai, gan kokzāģētavai.

Tad, sekojot pieprasījumam, Vērmaņa uzņēmums sāka izgatavot tvaika mašīnas, tvaika katlus, dzinējus tvaikoņiem, i­ekārtas ādas apstrādes rūpniecībai, kā arī iekārtas kokzāģētavām un labības dzirnavām, spirta, alus un eļļas ražotnēm, kas tajā laikā Baltijā strauji attīstījās un ģenerēja pieprasījumu pēc iekārtām. Līdztekus minētājam rūpnīcā izgatavoja ūdensvada u. c. caurules, sūkņus, ugunsdzēsības iekārtas, transmisijas, turbīnas, lauksaimniecības mašīnas – arklus, kuļmašīnas u. tml., kā arī mājsaimniecības priekšmetus.

Zināms, ka 1847. gadā rūpnīcā tika izgatavotas tvaika mašīnas Vērmaņa Cintenhofas tekstilrūpnīcai un vēl četrām Rīgas tekstilfabrikām un divām eļļas spiestuvēm, kā arī tvaika mašīna jaunbūvējamam velkonim Rīga. Vairums tvaika mašīnu, kas tolaik darbojās Rīgas uzņēmumos, bija izgatavoti Vērmaņa fabrikā. Uzņēmuma kuģu būves novirziens sākotnēji attīstījās, veicot Rīgā ienākošo tvaikoņu remontus, bet ar laiku tur sāka būvēt savus tvaikoņus. Lielākā apvienība Rīgā Kuģniecība bija vēl viens Vērmaņa biznesa virziens.

1849. gadā Vērmaņa rēderejā bija divi kuģi un velkonis. No precēm 14,5 miljonu sudraba rubļu vērtībā, kas 1851. gadā tika eksportētas caur Rīgas ostu, vairāk nekā pusmiljons gāja caur Wöhrmann & Sohn rokām. Tādējādi Vērmanis bija trešais lielākais eksportētājs Rīgā.

Vērmaņa kuģu būvētavā izgatavotie tvaikoņi esot bijuši uz ūdens vēl Latvijas Republikas laika sākumā. 1874. gadā Wöhrmann & Sohn mašīnfabrikā un metālapstrādes uzņēmumā strādāja 270 darbinieku un tā gada produkcija lēšama 200 000 rubļu vērtībā, bet kokzāģētavas produkcijas vērtība – 850 000 rubļu – un strādājošo skaits – 399. Tobrīd tā bija lielākā uzņēmumu apvienība Rīgā. Uzņēmuma darinājumi spēja gūt arī starptautisku ievērību, piemēram, rūpnīcā izstrādātā un patentētā kuļmašīna ieguva balvu 1877. gada rūpniecības izstādē Berlīnē.

Veido slimokases un parkus J. K. Vērmanis bija ne tikai veiksmīgs, bet, kā noprotams, arī tālredzīgs uzņēmējs, kurš bija savu uzņēmumu strādniekiem bija izstrādājis īpašus slimokasu statūtus. Kases uzkrājumu veidoja darbinieku maksātās soda naudas un citas i­emaksas. Katram, kas fabrikā bija nostrādājis sešas nedēļas, izņemot krievus un mazatalgotus dienas strādniekus, obligāti bija jāiestājas slimokasē, iemaksājot rubli kā vienreizēju iemaksu un pēc tam 5–10 kapeikas ik nedēļas.

Līdz ar to slimības gadījumā uzņēmuma darbiniekam un viņa ģimenei bija tiesības saņemt bezmaksas ārsta palīdzību un zāles. Turklāt slimības laikā līdz diviem mēnešiem kase viņam izmaksāja 50 – 75 kapeikas lielu iknedēļās pabalstu. Ja kāds vairāk pelna, tad jābūt arī kādam, kas vairāk izdod.

Vērmaņu ģimenē lielākā naudas tērētāja nekomerciāliem mērķiem, škiet, bija J. K. Vērmaņa māte Anna Ģertrūde Vērmane, dzim. Ebela, kas 1814. gadā atvēlēja naudu angļu parka izveidei Rīgā.

Bez šī parka Latvijas iedzīvotāja ausij diez vai vārds Vērmanis daudz ko izteiktu. Laikam jau šis paraugs vēlāk aizrāva arī vienu no Annas Ģertrūdes Vērmanes mazdēliem, kurš pusgadsimtu vēlāk atbalstīja Arkādijas parka izveidi.

Meitām pūrā sudraba rubļi 1843. gadā mirstot, J. K. Vērmanis saviem trim dēliem mantojumā varēja atstāt trīs fabrikas, trīs noliktavas Iekšrīgā, divus namus un vasaras muižiņu Māras dīķa apkaimē. Piecām neprecētajām meitām mantojumā bija paredzēti 130 tūkstoši sudraba rubļu katrai, ar tiesībām gadā tērēt 5%. Precētā meita mantojumā saņēma namu un 114 000 sudraba rubļu. Tajā laikā fabrikas strādnieka alga svārstījās ap 100 rubļiem gadā.

Vairākus gadu desmitus Wöhrmann & Sohn turpināja sekmīgi attīstīties J. K. Vērmaņa dēla Kristiana Heinriha fon Vērmaņa (1814–1874) rokās, taču biznesam liktenīgi izrādījās 19. gadsimta astoņdesmitie gadi. Gan metālapstrādes uzņēmums, gan kokzāģētava astoņdesmito gadu sākumā nodega. Taču abi tika atjaunoti un turpināja darboties, līdz pie bankrota 1888. gadā uzņēmumu noveda biznesa nelabvēlīgā konjunktūra.