Johans Stefenhāgens

Vācijā dzimis Kurzemes hercogistes t.sk. latviešu grāmatu iespiedējs un apgādātājs.

1762 Štrālzundē ieguvis ķirurga atestātu un pārcēlies uz Jelgavu.

1769, aprecot atraitni A. M. Lītki, ieguvis īpašumā spiestuvi, kļuvis par Kurzemes un Zemgales hercoga iespiedēju ar priekšgājēja privilēģiju apstiprinājumu.

1775 nopircis zemes gabalu ar ēku Kaņģīzeru (Kannulējēju) ielā 20. 1781 ierakstīts Kēnigsbergas Grāmatu iespiedēju savienībā un saņēmis tās diplomu.

1796 iecelts par Kurzemes guberņas valdes iespiedēju. 1799 pabeidzis celt spiestuves namu. Turpmāk uzņēmums saucās ‘’J. F. Stefenhāgens un dēls’’ (par kompanjonu S. pieņēma adoptēto māsasdēlu J. M. Pētersu – Stefenhāgenu).

***

Vācu tautības grāmatu iespiedējs un apgādātājs.

Dzimis tirgotāja ģimenē Zāgārdā (Rīgenes salā).

1762.gadā Štrālzundē ieguvis ķirurga atestātu un pārcēlies uz Jelgavu. Strādājis par ķirurgu un bārddzini.

No 1766.gada apguvis iespiedēja darbu K. Lītkes atraitnes spiestuvē.

1769.gadā viņš atraitni apprecēja un ieguva īpašumā spiestuvi, kļūstot par Kurzemes un Zemgales hercoga iespiedēju ar priekšgājēja privilēģiju apstiprinājumu, 65 dālderu lielu algu, pārtikas un malkas brīvu ieguvi, brīvu dzīvokli spiestuves namā.

1775. gadā  nopircis zemes gabalu ar ēku Kanģīzeru (Kannulējēju) ielā 20.

1781. gadā ierakstīts Kēnigsbergas grāmatu iespiedēju savienībā un saņēmis tās diplomu.

1796. gadā iecelts par Kurzemes guberņas valdes iespiedēju ar atalgojumu 200 dālderu gadā (vēlāk tas vairākkārt grozīts).

1799. gadā pabeidzis celt spiestuves namu. 

1801. gadā Kurzemes guberņas valde atļāva par kompanjonu pieņemt adoptēto māsasdēlu J. M. Pētersu-Stefenhāgenu. Turpmāk uzņēmums saucās “J. F. Stefenhāgens un dēls”.

Pēc viņa testamenta firma kļuva par ģimenes fideikomisu un pastāvēja līdz 1919.

Vēlākie īpašnieki:

• J. M. Pēterss-Stefenhāgens (1812–1838),
• V. Pēterss-Stefenhāgens (1839–1873),
• G. Pēterss-Stefenhāgens(1873–1875),
• A. Pētersa-Stefenhāgena(1876–1879),
• H. Šāks-Stefenhāgens (1880–1919).

Pirmajos darbības gados uzņēmums cīnījās ar priekšgājēja parādu nastu, izjuta hercoga Pētera nelabvēlību (1772. gadā tika uzteikts brīvais dzīvoklis, 1775. gadā atņemtas kalendāru un avīzes izdošanas tiesības).

Sākumā spiestuvē strādāja pats īpašnieks ar vienu palīgu, l8. gs. 80. gados 4 vai 5 zeļļi, tika darbinātas 2 spiedes. 19. gs. pirmajos gados nodarbināja jau 12 ārzemju zeļļus, bija papildinājis burtu komplektus (ap 600 centneru), iegādājies jaunas spiedes (piekto spiedi laida darbā 1808).

Kaut arī lielāko daļu iespiedumu veidoja darbi vācu valodā (oficiālie valdības iestāžu izdevumi, avīzes, kalendārs, dažādi pasūtinājumi), viņa eksistences pamats bija tradicionālie lieltirāžas izdevumi latviešu valodā: luterāņu dziesmu un lūgsnu grāmatas, katehismi, perikopes, ābeces. Praktizēja arī atkārtotus metienus no agrākiem neizjauktiem salikumiem. Lai vienmērīgāk noslogotu personālu, starplaikos iespieda individuālu autoru grāmatas, sākumā pasūtinājumus.

1783. gadā klajā nāca K. D. G. Gercinska “No zemes un māju  kopšanas..” un K. J. Meiera “Mācība priekš bērnu saņēmējām” – pirmās lauksaimniecības un medicīnas grāmatas latviešu valodā. 18.gs. 80. gados S. pārņēma G. F. Stendera darbu apgādāšanu. Viņa ābeces (1782, 1787), dzejoļu krājumu “Ziņģu lustes”( 1.d. 1783, 2.d. 1789), “Pasakas un stāstus” (1789) vēlāk iespieda arī atkārtoti. 1790. gadā iznāca pirmā luga latviešu valodā – L. Holberga “Lustesspēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts”  A. J. Stendera tulkojumā. Kalendārs 1785 tika iespiests 3300 eksemplāros, perikopes 1790 – 4000 eksemplāros, G.F. Stendera dzejoļu krājums 1790. gadā – 1500 eksemplāros, muižu likumi, apsveikumu teksti parasti 100–200 eksemplāros. 18. gs. 70. gados uzveica konkurences cīņā ar Kurzemes grāmatu tirgotāju J. F. Hincu, V. A. Šteidelu un vairākiem grāmatu iesējējiem, kas bija iesaistīti priviliģēto latviešu baznīcas rokasgrāmatu nelikumīgā pārdrukāšanā un izplatīšanā.

18. gs. pēdējā trešdaļā iespiedis apmēram 50% visas latviešu grāmatu produkcijas.

Parasti grāmatas pārdeva pašā spiestuvē, dažkārt lauku tirgos, tās tirgoja arī grāmatu iesējēji un tirgotāji. Kā pirmais no Latvijas spiestuvju īpašniekiem līdztekus privilēģiju principam izmantoja brīva pieprasījuma un piedāvājuma likumus.

Miris Jelgavā un apglabāts Literātu kapos.

Avots: Datubāze „Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”