Jozefs Haidns

(Francis) Jozefs Haidns (vācu: (Franz) Joseph Haydn) (viņu biežāk sauca par Franci nekā par Jozefu) , dzimis 1732. gada 31. martā, miris 1809. gada 31. maijā, bija izcils austriešu komponists. Tāpat kā Gļinkas, Bēthovena un Čaikovska mūzika, arī Haidna skaņdarbi kļuvuši par visas pasaules tautu īpašumu. Haidns nodzīvoja ilgu mūžu, viņš bija Mocarta, Bēthovena un jaunā Šūberta laikabiedrs. Viņš uzrakstījis daudz skaņdarbu: vairāk nekā 100 simfoniju, pāri par 70 stīgu kvartetu, 52 klavieru sonātes, vairāk nekā 30 operu un daudz citu skaņdarbu dažādiem instrumentiem. Nozīmīgākās šajā mantojumā ir simfonijas, kvarteti, un klavieru sonātes.

Haidnu mēdz dēvēt par simfonijas un kvarteta "tēvu". Kaut gan jau līdz Haidnam bija uzrakstīts ne mazums sonātu, simfoniju, un kvartetu, tomēr tikai Haidna daiļradē šie žanri kļūst klasiski. Savā mūzikā Haidns plaši izmantojis tautas melodijas. Viņa skaņdarbi ir gaiši, dzīvespriecīgi, saskanīgi un līdzsvaroti formas ziņā. Tādējādi ir pamats Haidna mūziku uzskatīt par klasisku. Tā kā Haidna dzīve pagāja Vīnes tuvumā un pašā Vīnē, viņu sauc par Vīnes klasiķi. Augsto godu - Vīnes klasiķa nosaukumu - ieguva arī divi izcili Haidna jaunākie laikabiedri - Mocarts un Bēthovens.

Biogrāfija

Haidna bērnība un jaunība

Jozefs Haidns dzimis Roravas ciemā, Lejasaustrijā, netālu no Slovākijas un Ungārijas robežas. Viņa tēvs bija vienkāršs amatnieks - gatavoja riteņus, ratus, karietes. Brīvajā laikā Haidna namiņā pulcējās mūzikas cienītāji, lai padziedātu, padejotu, bet, galvenais, paklausītos, kā dzied viesmīlīgais mājastēvs, pats sevi pavadīdams uz arfas.

Tēva muzikalitāti, viņa viesmīlību pret mūziku mantoja arī bērni. Mazais Jozefs jau piecu gadu vecumā pievērsa sev mūziķu uzmanību. Viņam bija lieliska dzirde, atmiņa un ritma izjūta. Viņa skanīgā, sudrabainā balss visus sajūsmināja.

Savu izcilo muzikālo dotību dēļ zēns iekļuva vispirms nelielās Hainburgas pilsētiņas baznīcas korī, pēc tam Vīnes Sv. Stefana katedrāles kora kapelā. Tas bija ievērojams notikums Haidna dzīvē, jo viņam nebija citas iespējas iegūt muzikālo izglītību.

Dziedāšana korī Haidnam kļuva par ļoti labu, bet arī par vienīgo skolu. Zēna dotības ātri atraisījās, un viņam sāka uzticēt grūtas solopartijas. Baznīcas koris bieži uzstājās pilsētas svētkos. Taču cik daudz laika bija jāziedo dziedāšanai dievkalpojumos un mēģinājumos! Tā bija smaga slodze mazajiem dziedoņiem.

Jozefs bija saprātīgs, ātri uztvēra visu jauno. Viņš prata atlicināt laiku pat vijoles un klavihorda spēlei un guva ievērojamus panākumus. Vienīgi viņa mēģinājumi sacerēt mūziku nerada nekādu atbalstu. Deviņos kora kapelā pavadītajos gados viņš guva no tās vadītāja tikai divas mācību stundas!

Kad Haidnam iestājās balss lūzums un viņš vairs nevarēja dziedāt korī, viņu bez liekām ceremonijām atlaida. Sākās jaunekļa patstāvīgā dzīve, likstu un grūtību, bet, pats galvenais, nepārtraukta, neatlaidīga darba pilna.

Lai nenomirtu badā, jauneklis strādāja jebkuru mūziķa darbu: par smieklīgu samaksu pasniedza mūzikas stundas, spēlēja vijoli dzīrēs, bet reizēm vienkārši uz lielceļiem. Viņš sacerēja pēc pasūtījuma dažus savus pirmos lielos skaņdarbus. Starp tiem bija muzikālā komēdija ar komisko nosaukumu "Jaunais klibais velns", kvarteti (skaņdarbi divām vijolēm, altam un čellam), simfonijas. Taču visi tie bija gadījuma darbi. Haidns saprata: lai kļūtu par komponistu, vajag daudz un neatlaidīgi mācīties. Tādēļ, lai cik grūti viņam klājās, viņš turpināja mācīties.

Tā kā Haidnam nebija līdzekļu, ko maksāt slavenajam itāliešu pedagogam, komponistam un dziedonim Nikolo Porporam, viņš kļuva par tā pavadītāju, vienlaikus izpildīdams arī sulaiņa pienākumus. Tādējādi viņš guva tiesības izmantot Porporas vērtīgos norādījumus kompozīcijā.

Esterhāzi kapela

1761. gadā bagātais ungāru firsts Esterhāzi uzaicināja jauno, taču Vīnē jau diezgan plaši pazīstamo komponistu par kapelas vadītāju. Tā Vīnes tuvumā, nelielajā ungāru pilsētiņā Eizenštatē, bet vasarās Esterhāzi pilī ārpus pilsētas Haidns kapelmeistara (diriģenta) darbā aizvadīja trīsdesmit mūža gadus.

Kapelmeistaram bija jāvada orķestris un dziedātāji. Pēc firsta pasūtījuma Haidnam nācās arī komponēt simfonijas, operas, kvartetus un citus skaņdarbus. Nereti kaprīzais firsts pavēlēja jau līdz nākamajai dienai uzrakstīt jaunu skaņdarbu. Arī te Haidnu glāba viņa talants un darba mīlestība. Cita pēc citas radās operas un simfonijas, piemēram, simfonija "Lācis", "Bērnu simfonija", "Skolotājs".

Vadot kapelu, komponists varēja dzīvā izpildījumā dzirdēt savas kompozīcijas. Tādējādi viņš spēja labot visu, kas pietiekami labi neskanēja, un iegaumēt to, kas izdevās sevišķi veiksmīgi.

Gadiem ejot, Haidna meistarība sasniedza pilnību. Viņa mūzika aizvien sajūsmināja daudzos Esterhāzi viesus, kas pārplūdināja firsta pilis. Komponista vārds kļuva plaši pazīstams arī aiz viņa dzimtenes robežām - Anglijā, Francijā, Krievijā. Sešas Haidna simfonijas, kuras 1786. gadā tika atskaņotas Parīzē, ieguva "Parīzes simfoniju" nosaukumu. Tomēr Haidns nedrīkstēja bez firsta atļaujas ne izbraukt ārpus firsta muižas robežām, ne iespiest savus skaņdabus, ne arī vienkārši kādam tos uzdāvināt.

Firstam nepatika kapelmeistara prombūtne. Viņš bija pieradis, ka Haidns kopā ar citiem kalpiem noteiktā laikā priekšistabā gaidīja viņa rīkojumus. Šādos brīžos komponists sevišķi asi izjuta savu atkarību. "Kas es esmu - kapelmeistars vai kapeldīners?" ar rūgtumu viņš rakstīja saviem draugiem. Cik īsi bija mirkļi, kad izdevās izrauties un pabūt Vīnē, sastapties ar paziņām, draugiem! Cik daudz deva prieku tikšanās ar Mocartu, kuru viņš tā mīlēja! Aizraujošās sarunas mijās ar kvartetu spēli, kur Haidns izpildīja vijoles, bet Mocarts alta partiju. Ar sevišķu patiku Mocarts spēlēja Haidna kvartetus. Šai žanrā lielas komponists uzskatīja sevi par Haidna skolnieku. Taču šādas tikšanās bija gaužām retas.

Kā stāsta, reiz uzturēšanās vasaras pilī bija ieilgusi līdz pat vēlam rudenim. Uznācis aukstums, bet līdz ar to arī slimības. Esterhāzi pils purvainā apkārtne pastāvīgi izraisīja saslimšanu ar malāriju. Slimību novārdzinātie mūziķi, pārdzīvoja arī atšķirtību no savām ģimenēm. Viņiem bija aizliegts vasaras mēnešos tikties ar saviem tuviniekiem. Firsts ne par ko nelikās zinis. Tad Haidns atrada īpatnēju veidu, kā nevērīgajam saimniekam to atgādināt. Viņš uzrakstīja simfoniju, kura vēlāk ieguva "Atvadu simfonijas" nosaukumu. Simfonijas izpildīšanas laikā mūziķi cits pēc cita nodzēsa sveces pie savām pultīm un atstāja orķestri. Beidzot palika tikai divi vijolnieki (viens no tiem - pats Haidns), kuri nobeiguši skaņdarbu', arī nopūta savas sveces un atstāja skatuvi. Firsts šo mājienu saprata un "visžēlīgi" atļāva pārcelties uz Eizenštati.

Kalpa atkarība neļāva Haidnam atstāt dienestu. Tajos laikos mūziķim bija iespējams strādāt tikai galma kapelās vai vadīt baznīcas kori. Līdz Haidnam vēl neviens komponists nebija uzdrīkstējies kļūt neatkarīgs. Arī Haidns neriskēja atstāt pastāvīgo darba vietu.

Haidna dzīves un jaunrades pēdējais periods

1791. gadā, kad Haidnam bija jau turpat 60 gadu, nomira vecais firsts Esterhāzi. Viņa mantinieks, kas īpaši nemīlēja mūziku, atlaida kapelu. Tomēr arī viņam glaimoja, ka slavenais komponists skaitās par viņa kapelmeistaru. Tādēļ jaunais Esterhāzi bija spiests piešķirt Haidnam tādu pensiju, lai "viņa kalps" nemeklētu darbu citur.

Haidns bija laimīgs. Beidzot viņš bija brīvs un neatkarīgs. Viņš pieņēma piedāvājumu braukt koncertēt uz Angliju.

Haidns Angliju apmeklēja divas reizes. Šais gados komponists uzrakstīja savas slavenās "Londonas simfonijas". Viņa talants sasniedza vislielāko uzplaukumu. Dziļāk un izteiksmīgāk skanēja viņa mūzika, tās saturs kļuva nopietnāks, orķestra krāsas - bagātākas un daudzveidīgākas.

Kaut gan Haidns bija ļoti aizņemts, viņš tomēr atrada laiku, lai noklausītos daudz jaunas mūzikas. Sevišķi dziļi viņu ietekmēja viņa vecākā laikabiedra vācu komponista Hendeļa oratorijas.

Hendeļa mūzikas iespaids bija tik dziļš, ka atgriezies Vīnē, Haidns uzrakstīja divas oratorijas - "Pasaules radīšana" un "Gadalaiki". Neilgi pirms tam, atceļā no Londonas braukdams cauri Bonnai, Haidns iepazinās ar jauno Bēthovenu. Atgriezies Vīnē, viņš mācīja Bēthovenam kompozīciju. Šīs tikšanās un sarunas kļuva it kā par stafeti, ko Haidns nodeva nākamajam diženajam komponistam.

Sava mūža pēdējos gadus komponists pavadīja Vīnes nomalē, nelielā namiņā. Kluso, vientuļo mājokli apmeklēja komponista talanta cienītāji. Sarunās tika skarta pagātne. Sevišķi labprāt Haidns atcerējās savu jaunību - smagu, ne vien darba, bet arī drosmīgu, neatlaidīgu meklējumu pilnu.

Haidns nomira 1809. gadā un tika apglabāts Vīnē. Vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Eizenštati, kur viņš bija pavadījis daudzus savas dzīves gadus.