Jūlijs Feders

Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja Jāņa Federa ģimenē.

Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.gadā iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.gadā un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetas Jelgavā, kur pelnīja, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un par fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.gadā papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora, baltvācu cilmes gleznotāja studiju biedra Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM).

1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.gadam. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju.

Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM).

Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM).

1893.gadā Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.gadā atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM).

Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava ar drupām vakara gaismā”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM).

Nākošais mākslinieks 10 gadu vecumā zaudēja tēvu. Studju laikā Pēterburgā nomira māte. 1863.gadā Madlienā J.Feders salaulājās ar Olgu Amaliju dz. Gerhard (1840-1919). Ģimenē izauga 5 meitas un dēls Georgs, kurš kļuva par krievu valodas skolotāju, literatūrzinātnieku, mākslas vēsturnieku..

Avots: http://www.makslasvesture.lv/Jūlijs_Feders

Apbedīts Ņežinas pilsētā Ukrainā. Saglabājies kapa piemineklis, kas 1984.gadā pārvietots uz  Ņežinas centrālkapiem.