Kārlis Dziļleja Tīfentāls

16. decembra vakarā, atgriežoties mājās pēc darba un kādas sanāksmes, autobusā triekas ķerts miris Kārlis Dziļleja (Tīfentāls).
Nelaiķis dzimis 1891. gada 13. decembrī, tātad mira 3 dienas pēc sava 72. dzīves gada. Viņš bija beidzis 1914.gadā Belgorodas skolotāju institūtu, 1918. gadā augstākos komerckursus Pēterpilī un 1942.gadā arī juridisko fakultāti Latvijas Universitātē.
Kopš 1909. gada sācis darboties kā pedagogs un literāts. Savos politiskajos uzskatos bija pieslējies sociāldemokrātiem, ar laiku kļūdams mērenāks savos uzskatos un noteikti uzstādamies pret lielinieku teroru un literāriem viltojumiem. Brīvās Latvijas laikā bija Ārpusskolas izglītības padomes priekšnieks, tāpat ilgāku laiku Rīgas pilsētas revīzijas komisijas priekšnieks.
1944. gadā Dziļleja devās trimdā uz Vāciju. 1945. gada vasarā atsaucīgi palīdzēja Putlosas nometnē internēto latvju karavīru kulturālai aprūpei, ar labiem panākumiem vadot literāro nodarbību. Pēc tam darbojies trimdas skolās, kamēr tās pastāvēja. 1949. gadā pārnāca kopā ar profesoru Švābi uz Zviedriju, kur bija arhīva darbinieks ar darba vietu Latviešu palīdzības komitejā.
Dziļleja devis vairākus dzeju kopojumus, antoloģijas, kā ari biogrāfiskus romānus par G. Merķeli, Ād. Alunānu, Jāni Rozentālu, Rūdolfu Blaumani. Sacerējis literatūrvēsturiskas monogrāfijas par A. Upīti, J.Asaru, J.Jansonu, Aspaziju un citiem. Dziļleja sevišķi labs bija Raiņa literārās darbības pazinējs un pētījis viņa ģeneoloģiju. Sarakstījis skolām lasāmo grāmatu Darbs un Dzīve (6 daļās), Valodiņu (kopā ar J. Grīnu), Rakstniecības teoriju, Poētiku, Rakstniecības vēsturi un citu. Veicis arī prāvu skaitu tulkojumu.
Nelaiķis, kaut pāris gadus jau sirgdams ar sirds kaiti, bija līdz pēdējam savam brīdim literāri, sabiedriski un politiski rosīgs.
Kopš pārnākšanas uz Zviedriju, bija Latvijas Penkluba visai redzams darbinieks, pēdējā laikā tā vicepriekšsēdis. Dziļlejas darbības nozīmīguma pierādījumi ir — cita vidū — biežie okupantu lapeles uzbrukumi viņam.

Avots: "Londonas avīze", 03.01.1964

Ikdienā Kārlis Dziļleja bija kluss un saticīgs sabiedrisks darbinieks, viņš spēja daudz padarīt. Diezgan daudziem bija izdevība viņu vērot Stokholmas latviešu palīdzības komitejā, kur Dziļleja bija galvenais grāmatvedis un kasieris. Daudz pūļu viņš noziedoja vasarā, kārtojot bērnu vasaras kolonijas sīkās lietas. Allaž mierīgi laipns pret katru apmeklētāju, labs darba biedrs citiem darbiniekiem. Blakus tam viņš rediģēja savas partijas avīzīti Brīvību, rediģēja un komentēja Ziemeļblāzmas apgādam Raiņa kopotus rakstus, piedalījās valžu un komitejas sēdēs; pa naktīm viņš tulkoja romānu pēc romāna. Kārļa Dziļlejas latviešu valoda bija priekšzīmīga. Droši vien viņa atstātajos papīros atradīsies vēl dažs labs pabeigts vai aizsāks literārs darbs. Kad Dziļleja kādreiz pārvācās uz jauno dzīvokli, viņš steigšus sabūvēja tanī savus grāmatu plauktus; dažreiz pagatavoja arī kādu mazāku mēbeles gabalu. Ne jau velti no mazotnes bija noskatījies un mācījies galdnieka darbus. Kārlis Dziļleja mīlēja labāko latviešu glezniecību. Pametis visa mūža krājumu vasarnīcā pie Rīgas Māras dīķa, viņš nerimās trimdā. Sataupījis kaut cik bēgļa šauro līdzekļu, viņš braucienos uz Londonu, uz Vāciju sameklēja īpašniekus, atpirka Purvīša u.c. gleznas, ko pārveda uz Stokholmu. Dziļlejas pakaļpalicējos ir kundze - angļu valodas skolotāja, vecākā meita Rasma Sināte - ASV, baltu filoloģe un jaunākā meita Ilze, kas nesen apprecējās ar dramatiķi Mār tiņu Zīvertu; Ilzei ir dāvanas un mīlestība uz teātri.

Avots: Latvija, 11.01.1964