Katerine Valente

Caterina Germaine Marija Valente (dzimusi 1931. gada 14. janvārī Parīzē; † 2024. gada 9. septembrī Lugāno) bija itāļu dziedātāja, dejotāja, ģitāriste, aktrise un namatēva.

Viņa kļuva pazīstama galvenokārt ar savu dziedāšanu un kopīgām priekšnesumiem ar savu brāli Silvio Frančesko, tostarp stepa dejošanu. Viņas muzikālajā repertuārā bija džezs, šlāgeri, popmūzika, mūzikli, šansons un bossa nova. Papildus itāļu valodai viņai no laulībām bija arī Francijas un Vācijas pilsonības.

Ģimene

Katerinas Valentes tēvs Džuzepe (1891-1957) bija akordeonists, māte Marija (1897-1977) uzstājās kā muzikāls klauns. Viņai bija trīs brāļi un māsas, no kuriem Silvio Frančesko (1927–2000) arī aktīvi darbojās šovbiznesā un bieži parādījās kopā ar viņu.

Valente bija katole un precējusies divas reizes. No laulības 1952. gadā ar vācieti Gerdu Šolcu, kurš uzstājās kā žonglieris ar vārdu Ēriks van Aro, 1958. gadā dzimis dēls.

Gadu pēc šķiršanās no Šolca viņa 1972. gadā apprecējās ar britu komponistu, aranžētāju un pianistu Roju Budu; 1974. gadā viņiem piedzima dēls. Pāris izšķīrās 1979. gadā.

Valente bija Itālijas un Francijas pilsone, un viņai bija arī Vācijas pilsonība savas pirmās laulības dēļ.

Muzikālā karjera

Pirmo reizi Valente cirka ringā stājās kopā ar brāļiem un māsām piecu gadu vecumā. Viņa pirmo reizi uzstājās uz skatuves 1936. gadā Štutgartes Friedrichsbau. Pēc kara satricinājumiem, ieslodzījuma Vroclavā un izsūtīšanas uz Padomju Savienību Valentu ģimene atgriezās Parīzē, kur Katerina pirmo reizi sešpadsmit gadu vecumā parādījās kā dziedātāja naktsklubā.

Pēc eksperimentiem Francijā ar tolaik vēl nezināmo Žilberu Beko un turnejas pa Skandināviju viņa 1948. gadā veica pirmos vokālos ierakstus kopā ar kvartetu Kopenhāgenā. 1952. gadā tika veikti papildu ieraksti Radio Cīrihes ēterā, kura izklaides direktors Valo Linders bija dzirdējis viņu dziedam Grokas cirkā. Tam sekoja vairāki studijas iestudējumi dažādās radiostacijās, tostarp Südwestfunk Baden-Baden. Toreizējais deju orķestra vadītājs Kurts Edelhāgens viņu tur dzirdēja un no tā laika atbalstīja.

1952. gadā viņa apprecējās ar Gerdu Šolcu, kurš no tā laika pārņēma viņas vadību.

Pirmie ieraksti ar Edelhagen tika veikti 1953. gadā. Viņa kopā ar viņu devās turnejā uz Salon du Jazz Parīzē. Viņu kopīgā uzstāšanās 2. Vācijas džeza festivālā Frankfurtē pie Mainas 1955. gadā guva lielus panākumus. Viņas pirmo ierakstu Istanbul izdeva Brunswick Records. Viņa drīz kļuva populāra, ierakstot kopā ar Vernera Millera orķestri, tostarp kubiešu komponista Ernesto Lekuonas albumu Malagueña (1954), The Breeze and I (1955. gadā izdeva Polydor, 14 nedēļas ASV topos) un Don't turn around for dīvaini. ēnas, kas pazīstamas plašai auditorijai.

Viņa arī turpināja strādāt džezā. 1956. gadā viņa uzstājās kopā ar Četu Beikeru un kopā ar viņu ierakstīja singlus I'll Remember April un Ev'ry Time We Say Goodbye. Tajā pašā laikā tika izdoti viņas pirmie mūzikas albumi, tostarp The Hi-Fi Nightingale (1956) un Plenty Valente! (1957).

Vācijā nosaukums All Paris Dreams of Love (Polydor, 1954) četru gadu laikā tika pārdots vairāk nekā 900 000 eksemplāru, kas tajā laikā bija ārkārtīgi liels apgrozījums Vācijas ierakstu industrijā. Tajā pašā laikā tika pārdots viņu veiksmīgākais singls The Breeze and I (vairāk nekā 1 000 000 pārdošanas gadījumu līdz 1978. gadam). 1959. gadā Valente pārcēlās uz Teldec Telefunken-Decca Schall Platten GmbH.

Citas Valentes labi zināmās dziesmas bija Fiesta Cubana (1955), Nāc mazliet ar mums Itālijā (1956), Kur mana saule spīd (1957), Atskaņot vēlreiz man, Habanero (1958) un Tschau, Tschau, Bambina (1959). . 1959. gadā viņa tika nominēta Grammy balvai kā labākā dziedātāja par ierakstu angļu valodā La strada del' amore, un 1965. gadā viņa bija pirmā neamerikāniete, kas saņēma televīzijas kritiķu Slavas balvu kā labākā dziedātāja ASV televīzijā, ko pasniedza Semijs Deiviss jaunākais.

Albums The Caterina Valente Singers tika izveidots 1964. gadā, kurā jaunais Džimijs Peidžs, kurš vēlāk kļuva pasaulslavens ar rokgrupu Led Zeppelin, bija viens no pirmajiem studijas mūziķa darbiem.

Šajā laikā papildus savai solo karjerai Valente īstenoja vairākus citus projektus, no kuriem gandrīz visos nosaukumā bija 1950. gadu vācu ilgas pēc svešām pasaulēm: Club Indonesia (pirmā vieta 1956. gadā ar dziesmu Get into the Dream Mīlestības laiva), Club Honolulu (pirmā vieta 1960 ar Itsy Bitsy Teenie Weenie Honolulu Beach Bikini), Club Italia, Club Argentina un daži citi. 1978./79. gada ziemā Valentei bija vēl viens hits ar hitu Manuel, ar kuru viņa divas reizes parādījās ZDF hitu parādē. Vēl viens hits bija 1984. gada Men Need Love; viņš ierindojās otrajā vietā.

1987. gadā tika izdots albums I am... ar singlu I'm still there. Džeza kompaktdisks A briglia sciolta, kas ierakstīts Itālijā 1989. gadā (vēlāk atkārtoti izdots ar nosaukumiem Fantastica un Platinum Deluxe), ir Valentes vislabāk pārdotais kompaktdisks. 1990. gadā viņa parādījās kā džeza dziedātāja koncertos ar WDR Big Band Ķelnes Filharmonijas zālē. Dažus gadus vēlāk CD tika izdots ieraksts ar nosaukumu Kurt Weill - American Songs. Viņa apguva vokālajam džezam raksturīgo scat tehniku, kas ar viņas balsi atdarina dažādu instrumentu frāzējumu un skanējumu. Valentes pēdējais studijas albums Girltalk tika izdots 2000. gadā sadarbībā ar arfisti Ketrīnu Mišelu.

Lai gan Valente galvenokārt ierakstīja un publicēja hitus Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā un pārējā Eiropā, kopumā viņu var uzskatīt par pasaules mūzikas interpreti, kuras fokuss ir Dienvidamerika. Pirmās bossa nova dziesmas viņa atveda uz Eiropu 1959. gadā un no tā laika visās savās programmās dziedāja dziesmas šādā ritmā.

Valente tika uzskatīta par poliglotu kosmopolītu, kurš ierakstīja dziesmas deviņās valodās. Viņa brīvi pārvaldīja sešas valodas - franču, itāļu, zviedru, vācu, angļu un spāņu.

Panākumi filmās, televīzijā un šovos

Pēc pirmajiem muzikālajiem panākumiem Valente 1954. gadā uzņēma Manekenus Rio, kas bija viņas pirmā pilnmetrāžas filma. Tajā pašā gadā viņai bija epizodiskā uzstāšanās populārajā filmā Große Star-Parade, kurā viņa dziedāja tituldziesmu Sekoja vienpadsmit filmas.

1957. gadā Valente saņēma savu televīzijas šovu Vācijas televīzijā (Bonsoir, Kathrin!), no kuriem desmit sērijas tika ražotas līdz 1964. gadam. Citas Caterina Valente izrādes tika veidotas Itālijā, Austrijā un Šveicē: Nata per la Musica, Bentornata Caterina, Caterina (8 sērijas), Music Circus (6 sērijas). Tā sauktos personību šovus ar viņu 70. un 80. gados pārraidīja arī Vācijas televīzija: Mūzikas pilna dzīve, Mūzika ir mana dzīve, Draugu vidū.

Viņa arī vairākkārt parādījās Hansa Rozentāla un Pītera Frankenfelda TV šovos. Trešajos raidījumos Vācijas televīzijā bija Smaids kāpņu pakājē, Piemiņas ielā un Tikšanās ar Katerinu.

Valente ir uzstājusies daudzkārt visā pasaulē, tostarp 15 turnejās ASV, septiņas reizes Parīzes Olimpijā, Londonas Palladium un vairākas reizes Talk of the Town naktsklubā (atrodas Londonas hipodroma ēkā). Turpmākās ekskursijas viņus aizveda uz Dienvidameriku, Japānu, Austrāliju un Dienvidāfriku. Dzelzs priekškara laikmetā viņa uzstājās  arī PSRS.

Spilgtākais notikums bija ARD televīzijas programma Bravo, Catrin 1986. gadā ar gandrīz 17 miljoniem skatītāju. ar daudziem mākslinieku draugiem viņu 50. skatuves jubilejas reizē. ASV viņa bija vieszvaigzne vairāk nekā 100 televīzijas šovos, tostarp Dīna Mārtina šovā, Perija Komo šovā, Denija Keja šovā, Holivudas pilī un Binga Krosbija šovā, kā arī bija muzikāla zvaigzne televīzijas seriālā The Entertainers. līdzās Kerolai Bērnetai un Bobam Ņūhārtam.

Dzīvesvietas un turpmākā dzīve

No 1957. līdz 1962. gadam viņa dzīvoja kopā ar savu pirmo vīru Gerdu Šolcu īpaši viņai celtā villā Oberflokenbahā netālu no Veinheimas pie Odenvaldes, kuru vēlāk Kērts Engelhorns dāvināja Heidelbergas universitātei kā semināru namu. Vēlāk Valente daudzus gadu desmitus dzīvoja Bissone pilsētā Tičīno, Šveicē. Pēc viņas pašas teiktā, viņa pārdeva savu pastāvīgo otro māju Kalifornijā aiz antipātijām pret ASV valdību Donalda Trampa vadībā.

Dzīvojot ļoti noslēgti, vēlākos gados Valente neregulāri dalījās Facebook lapā ar personīgām atmiņām, aktuālām fotogrāfijām un kritiskiem komentāriem par ziņojumiem par sevi, īpaši tabloīdu medijos. Viņa lika komandai uz daudzām savām privātajām fotogrāfijām uzzīmēt ūdenszīmi ar vārdiem “Visi lietojumi stingri aizliegti”, lai pasargātu tās no plašsaziņas līdzekļu nelikumīgas izmantošanas. Viņu vietne tika pārskatīta 2021. gada janvārī, pamatojot to, ka viņi vēlējās novērst to, ko viņi uzskatīja par gadiem ilgušo dezinformāciju Vikipēdijā un citās platformās.

Ik pa brīdim viņa sniedza intervijas, piemēram, 2009. un 2019. gadā. Tajās viņa runāja - lai gan gaidīja manipulatīvu uzvedību no bulvārpreses - par novecošanu, savu veselības stāvokli un īsi rezumēja savu karjeru: "Esmu darījusi visu, ko Es gribu darīt gribētos, dažus labāk, citus sliktāk - kā visi, es domāju.

Katerina Valente nomira 2024. gada septembrī 93 gadu vecumā savās mājās Lugāno.