Kleopatra

[teksts nepabeigts, literāri neapstrādāts]

Kleopatra VII Filopatora bija pēdējā hellēniskās Ēģiptes valdniece no maķedoniešu Ptolemaja dinastijas (Lagidovu dinastijas).

Viņas tēvs bija Ptolemajs XII.

Kleopatra ir dzimusi 69. gadā p.m.ē. 2. novembrī, visticamāk Aleksandrijā. Viņa bija viena no valdnieka Ptolemaja XII Auleta trim meitām, iespējams no mīļākās, jo pēc antīkā autora Strabona norādes Ptolemajam XII bija tikai viena likumīga meita Berenika IV.

Par viņas bērnību un jaunību nekas nav zināms, taču ir nenoliedzams fakts, ka uz Kleopatru milzīgu ietekmi atstāja sacelšanās Ēģiptē, kas norisinājās no 58. līdz 55. gadam p.m.ē., kad no troņa tika gāzts un no Ēģiptes padzīts Ptolemajs XII un par valdnieci kļuva viņas māsa Berenika IV.

Ptolemajs XII mēģināja atjaunot savu varu, izmantojot represijas, slepkavības, par kuru upuri kļuva arī viņa meita Berenika. Atjaunot viņam varu, palīdzēja romiešu vietvaldis Sīrijs Gabīnijs. Līdz ar to Ptolemajs XII kļuva par marioneti, jo Ēģiptē bija jūtama romiešu klātbūtne. Tēva neveiksmīgā valdīšana bija laba mācība Kleopatrai, jo viņa iemācījās izmantot gan represijas, gan slepkavības, lai atbrivotos no saviem konkurentiem, kā, piemēram, no sava jaunākā brāļa Ptolemaja XIV un māsas Arsinojas.

Pēc Ptolemaja XII (nomira 51. gadā p.m.ē.) mantojuma tronis tika nodots Kleopatrai un viņas jaunākajam brālim Ptolemajam XIII, kuram tolaik bija apmēram deviņi gadi un kurš formāli arī skaitījās viņas vīrs, jo valdīja uzskats, ka sieviete viena pati nevar vadīt valsti. Tronī viņa kāpa ar oficiālu titulu Θεα Φιλοπατωρ (Tea Filapatora), kas nozīmēja "dieviete, tēvu mīlošā". Pirmie trīs valdīšanas gadi nebija viegli, jo Ēģipti piemeklēja divus gadus ilgs neražas (bada) periods.

48. gada p.m.ē. vasarā Kleopatra bēga uz Sīriju, tur viņa savāca karaspēku un kā šī karaspēka pavēlniece sagrauj ēģiptiešu karaspēka nometni netālu no Ēģiptes robežas, kur ar savu karaspēku ir apmeties arī viņas brālis Ptoemajs XIII, neļaujot viņai atgriezties Ēģiptē.

Kleopatra tiek uzskatīta kā pievilcīga, gudra un izsmalcināta sieviete, kurai bijis mīlas sakars ar Jūliju Cēzaru un konsulu Marku Antoniju. Viņai patika peldēties pienā. Tas arī bija viņas ilgā skaistuma noslēpums.

Kleopatra VII valdīja Ēģiptē 22 gadus kopā ar saviem brāļiem Ptolemaju XIII un Ptolemaju XIV (kas pēc tradīcijas skaitījas viņas likumīgie vīri), pēc tam faktiskā laulībā ar romiešu pulkvedi Marku Antoniju.

Kleopatra bija pēdējā neatkarīgā Senās Ēģiptes valdniece pirms romieši iekaroja šo teritoriju un nereti maldīgi tiek uzskatīta par pēdējo Ēģiptes faraonu. Plašāk kļuva pazīstama pateicoties mīlas sakariem ar Jūliju Cēzaru un Marku Antoniju.

No Cēzara Kleopatrai bija dēls, bet no Antonija divi dēli un meita.

 Viņa izdarīja pašnāvību pieliekot pie krūtīm indīgu čūsku un ļaujot, lai tā iedzeļ.

Kleopatra kļuva par leģendāru personu; viņas traģiskā nāve vēl vairāk paspilgtināja viņas tēla romantizāciju. Romantiskais oreols, ko ir radījuši antīkie autori un mūsdienu kinoindustrija, traucē objektīvi izvērtēt Kleopatras personību.

Kleopatras dzīvi ir aprakstījuši šādi autori: Plutarhs, Svetonijs, Appiāns, Dions Kasijs, Josefs Flāvijs. Lielākoties šie apraksti bija valdniecei nelabvēlīgi, jo valda uzskats, ka tos ir ietekmējis imperators Oktaviāns Augusts, kura mērķis bija nomelnot valdnieci, attēlojot viņu kā bīstamāko Romas ienaidnieci.

Kā piemēru var minēt 4. gadsimta romiešu vēsturnieka Aurēlija Viktora spriedumu par Kleopatru: "Viņa bija tik izvirtusi, ka izmantoja savu skaistumu, lai savaldzinātu vīriešus, kuri bija gatavi maksāt ar savu dzīvību, lai pavadītu ar viņu kopā vienu nakti".

Kaut gan Kleopatras tēls ir romantizēts, neapšaubāmi viņai piemita vīrišķība un bija stingrs raksturs, kas lika romiešiem būt piesardzīgiem. Nav nekādu ticamu pierādījumu, kas bez idealizēšanas attēlotu Kleopatras ārējo izskatu. Ir pieejams krūšutēls no Šeršelas pilsētas Alžīrijā, kas attēlo Kleopatru viņas pēdējos dzīves gados, taču valda uzskats, ka šis krūšutēls attēlo viņas meitu Kleopatru Selēnu. Profilu uz monētām attēlo Kleopatru kā sievieti ar viļņainiem matiem, lielām acīm un degunu ar kūkumu, taču ir arī savādāki uzskati, ka Kleopatra bija ļoti skaista ar izcilu un asu prātu. Kleopatrai bija laba izglītība, viņa prata dzimto grieķu, ēģiptiešu, etiopiešu, persiešu, latīņu un citas valodas.

 Pompejs, kurš bēg no Jūlija Cēzara 48. gada p.m.ē. jūnija sākumā meklē palīdzību pie ēģiptiešiem. Ptolemajs XIII, precīzāk viņa vietnieki, cerot uz lielu žēlastību no uzvarētājiem, liek nogalināt romieti. Tas arī tika izpildīts tiklīdz Pompejs spēra kāju uz ēģiptiešu zemes.

Taču valdnieks kļūdījās: Cēzars, kurš sekojot Pompejam ieradās Ēģiptē divas dienas vēlāk sadusmojās par šādu visatļautību. Viņš Pompeja galvu apglabāja pie Aleksandrijas sienas, kur atradās Nemezīdas svētnīca.

Atrodoties Ēģiptē, Cēzars centās palielināt soda mēru ar parādu palīdzību.

Ptolemajs XII bija parādā romiešu banķierim Rabīrijam. Šo parādu Cēzars pieskaitīja savam rēķinam. Cēzars nolēma Ēģipti nepadarīt par Romas provinci, lai kāds neprasmīgs vietvaldis neizsauktu jaunus nemierus. Viņš paziņoja par savu nodomu iejusties šķīrējtiesneša strīdā starp Ptolemaju XIII un Kleopatru.

Cēzars bija ieinteresēts, lai Kleopatra kļūtu par valdnieci un būtu kā marionete esot parādā viņam šādu pakalpojumu.

Drīz vien Cēzars izsauca Kleopatru pie sevis uz Aleksandriju, taču iekļūt galvaspilsētā, kuru apsargāja Ptolemaja vīri ir grūti. Viņai palīdzēja pielūdzējs sicīlietis Apolodors, kurš valdnieci aizveda zvejas laivā, pie Cēzara nogādāja lielā gultas maisā (nevis ietītu paklājā, kā to attaino filmās). Tad nometoties pie Cēzara kājām Kleopatra sāka žēloties par saviem vajātājiem un lūdza sodīt Potinu/

[...]

Saasinoties attiecībām ar romiešiem, Kleopatra izdarīja pašnāvību pieliekot pie krūtīm indīgu čūsku un ļaujot, lai tā iedzeļ.