Klods Monē

Klods Monē bija impresionisma aizsācējs, kura darbiem raksturīgi intensīvi gaismas un tās ietekmēto krāsu izmaiņu pētījumi.

Klods Monē piedzima Parīzē 1840.gadā kā tirgotāja dēls, arī bērnībā Monē zīmēja dažādas karikatūras un zīmējumus, bet 1856.gadā,lai pilnveidotu zīmēšanas prasmi, pievienojās Žaka Fransuā Ošāra darbnīcai. Gadu vēlāk iepazinās ar Ežēnu Budēnu, kura vadībā Monē pievērsās dabas un jūras ainavu glezniecībai.

1859.gadā Monē devās ceļojumā uz Parīzi, apmeklēja privāto Suisa (Académie Suisse)darbnīcu. Strādāšana darbnīcā Monē neapmierināja, viņu interesēja plenērglezniecība. Šajā laikā mākslinieks sastapa Bazilu, Renuāru, Sisleju, ar kuriem kopā gleznoja Šaiji (Chailly-en-Bière) mežā pie Barbizonas.

1870.gadā pārceļoties uz Londonu, Klods Monē iepazīstas ar Konstebla un Tērnera ainavu glezniecību, kas viņu dziļi ietekmē. Londonā arī iepazīstas ar Dirānu- Riēlu, kas vēlāk kļūst par viņa darbu pircēju un veidojot regulāras izstādes, kļūst par vienu no svarīgākajiem Monē mākslas veicinātājiem.

1874.gadā vienā no Parīzes centra ielām - Kapucīniešu bulvārī - skatītājiem tika piedāvāta jauno mākslinieku gleznu izstāde, kur Klods Monē izstādīja savu darbu „Impresija. Saullēkts” (1872.,Parīze, Marmottan muzejs). Šis nosaukums arī deva vārdu impresionisma kustībai.

Otrajā impresionistu grupas izstādē 1876.gadā Klods Monē izstādīja 18 gleznas, bet trešajā izstādē 1877.gadā jau 31 gleznu. 1880.gadā Monē bija speciāla izstāde laikraksta La vie moderne galerijā ar 18 gleznām.

Kaut arī Monē īstā kaislība bija ainavu glezniecība, ap 1880.gadu mākslinieks savos darbos atklāj lielpilsētas dinamiku un kolorīta bagātību. Monē ar saviem gleznīcības paņēmieniem iemūžināja dzelzceļa stacijas, varenās tvaika lokomotīves, cilvēkus uz perona.

1880.gads iezīmē laiku, kad Monē atsakās no impresionisma, gaišo krāsu plenērglezniecības kolorītu aizstāj tumšāki toņi. Šajā laikā glezno krastmalu un klinšu ainavas. Šaijā laikā un arī vēlāk mākslinieks pievērsās gleznu sērijām, kurās atainot viens un tas pats motīvs dažādos apgaismojumos, dažādos diennakts laikos. No 1892.gada līdz 1894.gadam tapa divdesmit Ruānas katedrāles fasādes ainas, kas tika gleznota dažādos diennakts laikos un katrā darbā tā rada atšķirīgu noskaņu un raksturu. Šajā laikā Monē atsakās no cilvēku attēlošanas un gleznotie objekti viņam bija tikai materiāls, lai parādītu gaismas un atmosfēras radītās pārmaiņas uz objektu.

1899.gadā Monē uzsāk ūdensrožu un liliju ciklu. Ūdensrozes kļuva par mākslinieka visiemīļotāko motīvu, pie kā viņš atgriezās atkal un atkal katru vasaru līdz pat mūža nogalei.

Monē radījis pētījumu sērijas, kuru objekti: "Papeles" (1891), "Siena kaudzes" (1891), "Ruānas katedrāle" (1892-1895), "Londonas tilti" (1900-1904), "Ūdensrozes" (1920-1926).

***