Kristaps Lielgalvis

Ilggadīgs Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādes direktors, agronoms. Izvadīšana no mācību iestādes uz Smiltenes draudzes kapiem.

Kristaps Lielgalvis dzimis Zemgalē, Lestenes pagastā 1878. g. 8. novembrī, kā kalpa dēls. Bērnu dienas pavada grūtos apstākļos ganu gaitās dzimtajā pagastā, kur apmeklē vietējo pagasta skolu. Vēl gribēdams mācīties tālāk, viņš sagatavojas iestāšanās pārbaudijumiem Irlavas skolotāju seminārā ar Džūkstes pamatskolas skolotāja — dzejnieka R.Bērziņa palīdzību. Skolotāju seminārā iestājas 1897. gadā, bet nedabū nobeigt, jo pēc 9 gadiem semināru slēdz. Pec tam viņš iestājas Jelgavas pilsētas Aleksandra skolā un tas kursu beidz ar ļoti labām sekmēm 1901.gadā.
Ir jau pienācis laiks iet kara dienestā. To nobeidzis viņš par jaunu ķeras pie grāmātām un iegūst skolotāja tiesības. Sāk darboties kā skolotājs Blīdenes pag. skolā no 1905. g. aprīļa līdz 1906.gada martam. Te viņš iepazīstas ar Mariju Steini, kuru apprec, kad pārnāk darbā uz Smilteni. Laikmeta viļņi viņu aizskalo uz Besarābijas guberņu, kur darbojas kā privātskolotajs līdz 1909.gadam, kad pārnāk uz Latviju un sāk strādāt Smiltenes tirdzniecības skolā, nepārtraukti līdz 1919. gadam kā skolotājs un beidzot kā skolas vādītājs. 1919.gadā iztur vajadzīgos pārbaudījumus un tā paša gada oktobrī iestājas Latvijas universitātes Lauksaimniecības fakultātē, kuru nobeidz 1923. gada pavasarī, aizstāvot savus darbus par tematiem: „Kā apstākļi iespaido eksportsviesta ķīmisko sastāvu" un "Tvaika spēka Kopmoderniecības organizācija". Studiju laikā 1922. gadā darbojas arī kā palīgasistents Vecaucē pie saimniekošanas mācības katedras. Tūliņ pēc studiju beigšanas Lauksaimniecības d-ts komandē viņu uz ārzemēm iepazīties ar turienes piensaimniecību. Studiju ceļojums pa Dāniju, Zviedriju, Vāciju un Šveici ilgst no 15.maija līdz 3.augustam 1923. gadā.  Arī pēc tam vairākkārt apceļoja Vāciju, Zviedriju un Somiju. No 1923.gada 1. septembra darbojas valsts Smiltenes lauksaimniecības mācības iestādēs kā skolotājs — piensaimniecības priekšmetu pasniedzējs. Tai laikā viņš vadīja arī pienotavas saimniecisko pusi, veda aprēķinus un izmaksāja naudu piena vedējiem. Šī izmaksa nav bijusi tikai vienkārša naudas pasniegšana, bet reizē dota līdz arī pamācība, kā iegūt vairāk piena, kā tas jātīra un jāapkopj. Viņš pirmais atskārta, ka sierniecībai ir nākotne un visvairāk strādāja specializēdamies šaja nozare.
1930. gadā iznāk 30 drukas lokšņu bieza viņa sastādītā grāmata "Sierniecība". Sākumā ar sierošanu neveicās labi. Visus saražotos sierus nevarēja pārdot, bet agr. K. Lielgalvis ar pārliecību teica, ka tā ir tikai pārejoša parādība.
1935. gadā agr. K. Lielgalvi ieceļ par Smiltenes lauksaimniecības mācības iestāžu direktoru, kādu amatu viņš pildīja līdz 1940. gada rudenim.
Ar lielu mīlestību pievērsās nabadzīgākiem bērniem un vienmēr uzņēma skolā dzīves pabērnus, lai tie ātrāk tiktu uz savām kājām. Palaidnīgos audzēkņus vajaga mēģināt labot, teica vienmēr direktors. Raksturīga viņa pamācība skolotājiem: Mēs neesam soģi, mēs esam audzinātāji Darbam bija panākumi. Skola piedzīvoja nepieredzētu audzēkņu pieplūdumu. 1939. g. rudenī nevarēja uzņemt pat pusi no visiem audzēkņiem, kas pieteicās uz skolu. Ceļš likās ejam vairs tikai uz augšu,uz priekiu. Plānoja par jaunas 3 stāvu skolas ēkas celšanu. Skaistos nodomus izjauca boļševiku ielaušanās mūsu zemē 1940. gadā. Direktors Lielgalvis darbā pie jaunceļamās internāta ēkas pirmo reizi nopietni saslima un rudenī boļševiku piespiests atstāja uz laiku iemīļoto darbu. Lielinieku laiku klusi nodzīvoja savā īpašumā pie Jāņa kalna, kur kopa dārzu un kokaudzētavu. Pēc viena gada pārtraukuma, 1941. g. augustā atkal uz pilsētas vecākā aicinājumu, visu darbinieku jūsmīgi sagaidīts, atgriezās savā vecajā darbā, savā mīļajā skolā, ar kuru viņš bija saaudzis kā koks ar zemi. Vadīja atkal iestādes ar lietpratēja roku.
Bez sava tiešā darba dzīvi piedalījās arī Smiltenes sabiedriskajā dzīvē. Bija biedrs gandrīz visās
Smiltenes biedrībās un organizācijās, bet visvairāk darbojās Smiltenes namīpašnieku b-bā un tās krājaizdevu s-bā. Trīs gadus 1931. —1934. g. bija ievēlēts par Smiltenes pilsētas domes priekšsēdētāju, kas pierāda smilteniešu uzticību viņam. Ārpus Smiltenes viņš darbojās Latvijas agronomu b-bā un rakstīja mūsu lauksaimniecības un vietējā presē.
Viņš mīlēja dziesmas, puķes, kokus un skaisto Latvijas zemi. Viņa stādītās rozes un tulpes skolas pagalmā tagad skumst pēc sava labākā drauga. Augļu kociņi un krūmi zina, ka neviens viņus vairs tik rūpīgi neapskatīs, vai nav uzmeties kāds kaitīgs kukainis, vai kādam miza nobrāzta, kurš zaros nogriežams, kurš atstājams. Direktors bija daudz ceļojis pa mūsu pašu zemi un arī pa ārzemēm. Skolēnu vakaros rādīja gaismas bildēs Latvijas skatus, kurus bija sakrājis no visām malām, kur viņš pats bija bijis. Tādu vietu nebija mazums. Rādīdams ārzemju ainas un pēc tam atkal mūsu dzimtenes skatus, viņš audzēkņiem stāstīja, cik mīļa liekas dzimtene, kad tikai īsu laiku esi bijis svešumā.

Avots: Tēvija, 27.06.1942

          Smiltenietis, 03,07.1942