Kristiāns Barnards

Kristiāns Nētlings Barnards (afrikandu: Christiaan Neethling Barnard, dzimis 1922. gada 8. oktobrī, miris 2001. gada 2. augustā) bija dienvidāfrikāņu kardioķirurgs. Pazīstams kā pirmais ārsts, kuram 1967. gada 3.decembrī veica pasaulē pirmo sirds transplantācijas operāciju. Operācijā, kura ilga vairāk nekā 5 stundas, viņam asistēja jaunākais brālis Marius.

Dzimis Beforvestā (Beaufort West), Rietumkapzemes provincē, Dienvidāfrikā. Strādājis Grotešūra slimnīcā (Groote Schuur Hospital), Keiptaunā, paralēli beidzot Keiptaunas universitāti. No 1956. gada divus gadus mācījās Minnesotas universitātē, ASV, kur iepazinās ar sirds pārstādīšanas problemātiku.

1958. gadā atgriezās DĀR, un sāka strādāt Keiptaunas universitātē.

1967. gada 3. decembrī, asistējot savam brālim Mariusam Barnardam (Marius Barnard) un vēl trīspadsmit speciālistiem, viņš veica pasaulē pirmo veiksmīgo sirds pārstādīšanas operāciju. Pacients novājinātās imūnsistēmas dēļ tomēr mira pēc astoņpadsmit dienām.

Lai arī šī operācija padarīja Barnardu par slavenību un atzītu sirds ķirurģijas speciālistu, tomēr Barnards nekad nav saņēmis Nobela prēmiju, iespējams politisku iemeslu dēļ (tolaik DĀR valdošā aparteīda dēļ), kaut arī pats Barnards bija ievērojams aparteīda kritiķis. 
Pirms tam viņš bija veicis 48 sirds pārstādīšanas operācijas suņiem. 

1967.gadā viņš veica arī nieres pārstādīšanas operāciju.

Pars avu  iedvesmas avotu un skolotāju sauca krievu ķirurgu-transplantologu Vladimiru Demihovu ( Владимир Петрович Демихов), ar kuru vairākkārt tikās Maskavā. 

Barnards bija arī pasaulē pazīstams sabiedrisks darbinieks un publiska persona. Pie slimnīcas tika izveidota Sarkanā krusta nodaļa, kkur tika operēti ar iedzimtām sirdskaitēm slimojoši bērni. 1969.gadā viņš publicēja autobiogrāfiju, kura bija plaši pieprasīta pasaulē. Par iegūtajiem līdzekļiem viņš dibināja fondu sirds-ķirurģijas pētniecības finansēšanai. Barnards asi kritizēja valdošo aparteidu, nebaidījas konfliktēt ar varas iestādēm šajā jautājumā. Būdams atzīts medicīnas ģēnijs, viņš to varēja atļauties.

1981.gadā kļuva par vienu no Pasaules Kultūras Padomes dibinātājiem.

Bija aktīvs dzīvnieku aizstāvis, izmitinot savā privātajā saimniecībā-rezervācijā lielu daudzumu savvaļas dzīvnieku, tādējādi pasargājot tos no bezjēdzīgas iznīcības.

Pasaules atpazīstamību ievērojamais ārsts ieguva arī dēļ vētrainā romāna ar kinodīvu Lolu Lobridžitu 1968.gada janvārī, ar kuru iepazinās Romā, kur bija speciāli ieradies, lai tiktos ar Pāvestu Pāvelu VI. Dzīves nogalē profesors atzina, ka "droši vien savā dzīvē ne vienmēr ir uzvedies, kā piedienētos pazīstamam zinātniekam. Ja viņam būtu jāizvēlas starp Nobela miera prēmiju un sievieti, tad, protams, viņš izvēlētos sievieti". 

Beidzot aktīvu darbību kā ķirurgs, profesors konsultēja daudzās pasaules kardioloģijas klīnikās. Izveidoja Austrijā fondu, kura uzdevums un pienākums ir palīdzēt paznodrošinātiem sirdsslimiem bērniem visā pasaulē. Pēc Černobiļas atomavārijas palīdzēja finansēt medicīnas centru Minskā.