Kristaps Stepermanis

Rakstnieks, grāmatizdevējs, sabiedrisks darbinieks.

Pats īpatnējākais latviešu dramatiķis, kas pirmais mēģinājis radīt liela stila latviešu drāmu, smeldams vielu no savas tautas senvēstures. Stepermaņu Krustiņš dzimis 1860. gada 10. februārī (29. janvārī.) Vircavas, toreiz Kroņa-Vircavas Stepēnos. Mācijies Jelgavas reālskolā, bijis ierēdnis Valsts mežniecībā, Kuldīgas apriņķa valdē, izmeklēšanas tiesneša tulks, grāmattirgotājs Saldū un Bauskā; Latvijas patstāvības pirmajos gados arī Rīgas Jūrmalas pilsētas galvas biedrs. Jau ar saviem pirmajiem darbiem pagājušā gadu simteņa astoņdesmito gadu sākumā Stepermanis guva vispārēju ievērību, pateicoties viņa darbos naturāli jūsmīgā izteiksmē ietērptam nacionālismam. Laika biedri viņu apzīmē par visraksturīgāko astoņdesmito gadu dzejnieku. Stepermaņu Krustiņa pirmā luga Zemgalieši iznāca 1887. gadā (sarakstīta ap 1883. g.). Tanī darbojas senie latviešu vadoņi un varoņi: Namejs, Viesturs, Tālibalts, Madis u. c. Jau šī pirmā luga spilgti parāda autora dedzīgo patriotismu un pieķeršanos savas tautas senatnei. Pats autors lugas sākumā saka: «Es domāju par pagājušiem laikiem. Mana gara acīm priekšā stājas diža pagātne un sirma senatne; kā zibens, domu strāva leca turp». Nākošā, 1888. gadā, iznāca Stepermaņa pirmais dzejoļu krājums «Neaizmirstules. Dzejas līdz ar runām un tautas pieminekļu vijām.» Še autors atkal pievērsās savam iemīļotajam tematam — tautas vēsturei, apdziedādams ievērojamus latviešu vīrus, latviešu sabiedriskos pasākumus u. t. t. Dzejoļu starpā atrodamas arī spēcīga patosa pilnas patriotiskas runas. No citiem Stepermaņa darbiem minamas lugas: «Altranstetas asins zieds» (1893.), «Ūdensmeita» (1893.), «Mācītāja meita» (1893.), «Sodība» (1893.), «Ganu meita» (1895.), «Zemgalieši» 2. daļa, «Plītnieks» un «Tumšās ēnas», 1896.—1897. (manuskriptā, cariskās krievu cenzūras aizliegtas); dzeju krājums «Ideāls» (1902.), un apcerējumu krājums par dažādiem sadzīves jautājumiem «Pa vaļas brīžiem». Savā laikā publicējis arī diezgan daudz ievadrakstu «Latvijas Vēstnesī», «Tautas Balsī», «Latvijas Sargā» un citur par saimnieciskiem un politiskiem jautājumiem. Viņš rosīgi darbojies arī sabiedriskā dzīvē: nodibinājis sadraudzīgo biedrību Saldū, lauksaimniecības biedrību Bauskā un Rīgas Jūrmalas banku. Visā savā dzīvē un darbā Stepermaņu Krustiņš ir gribējis palikt ideālos augstumos, tāpēc bieži vien viņš nav saprasts un nav radis pelnīto atbalsi tautā. Viņš vienmēr ir sludinājis dzīvošanu tautai, ne personīgām interesēm. Goda vietā mūsu un arī turpmākos laikos jāstāda Stepermaņu Krustiņa darbu vadmotīvs: «Un ja man mirt, par tēvu zemi mirt.»

Avots: Sējējs, 1940