Laimonis Streips

Laimons Streips, Hugo un Eleonoras Streipu dēls, dzima Rīgā, bēgļu gaitās nokļuva vispirms Vācijā un tad Amerikā, kur ieguva doktora grādu ķīmijā un visu mūžu nostrādāja attiecīgajā profesijā.  

Kad 1991. gada aprīlī nomira viņa sieva, Līga Korsts Streipa, Laimons pārcēlās atpakaļ uz Latviju.  Amerikā viņš bija ļoti aktīvs latviešu sabiedrībā, tajā skaitā kopā ar L. Korsts Streipu bija viens no vadošajiem līdzstrādniekiem bērnu  žurnāla "Mazputniņš" izdošanā.  Viņš bija korporācijas Talavija biedrs.  

Viņu piemin bērni Kārlis, Žubīte, Katrīna un Andārte, brālis Uldis un citi radi un draugi.

***

 Laimons reiz savam mazdēlam Jonasam rakstīja: "Ja Tev būtu iespējams saviem mazbērniem par mani izstāstīt kaut ko tikai vienu, lai tas būtu: "Mans vectēvs bija latvietis".

Dzimis Rīgā 1931. gada 14. aprīlī. Tai laikā Laimons ar tēvu Hugo un māti Eleonoru dzīvoja Abrenē, bet vēlāk ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Laimons nodzh/oja līdz 14 gadu vecumam.

Otra pasaules kara laikā ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur, karam beidzoties, Laimons apmeklēja Hersbrukas latviešu skolas un, ģimenei mainot dzīvesvietu, absolvēja Eslingenas latviešu ģimnāziju. Laimona vecāki ļoti augstu vērtēja izglītību un grāmatas, un Laimons ari bija centīgs skolnieks un students.

1955. gadā viņš beidza Valparaiso universitāti ar B. A. gradu ķīmijā un matemātikā,

1962. gadā Northwestern University Evanston ieguva doktora gradu analītiskajā ķīmijā.

Studijas pabeidzis, Laimons 25 gadus strādāja Baxter Travenol laboratorijās un pēc tam dažādās firmās par farmācijas ķīmiķi un tirdzniecības vadītāju.

Viņa sapnis bija zāļu ražošanas fabrikas atvēršana Latvijā, bet tas dažādu iemeslu dēļ neizdevās. Laimons par vislielāko neveiksmi dzīvē uzskatīja to, ka viņam nav iznācis dalīties zināšanās ar Latvijas farmaceitiem.

1959. gada augustā Laimons salaulājās ar Līgu Korstu. Laimonam ar Līgu bija daudz kopīga. 31 gada laulības laikā viņi abi atpūtai atlicināja tikai retus brīžus, viss laiks tika veltīts trimdas latviešu sabiedrības darbam.

Gandrīz 20 gadus Laimons ar Līgu rediģēja bērnu žurnālu 'Mazputniņš". Turklāt Laimons sarakstīja ari mācību grāmatu "Latvijas visjaunāko laiku vēsture", strādāja par skolotāju Čikāgas Krišjāņa Barona latviešu skolā un Garezera Vasaras vidusskolā. Par savu darbu latviešu sabiedrības labā Laimons 2001. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, ko viņam pasniedza Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Ar šo ordeni Laimons ļoti lepojās.

Viņš dziļi pārdzīvoja sievas Līgas nāvi 1991. gadā un allaž atcerējās kopā nodzīvoto laiku.
Studiju laikā,1956. gadā, Laimons iestājās korporācijā Talavija, kur līdz mūža galam ļoti aktīvi darbojās, ari par Čikāgas kopas senioru vai kanta maģistru.

Pēdējos gados Rīgā Laimons kārtoja un kataloģizēja plašo Talavijas bibliotēku un darbojās ari Filistru biedrības valdē.

1984. gadā iznāca Talavijas dziesmu grāmatas trešais izdevums, kura galvenais redaktors bija Laimons.

Laimona un Līgas ģimenē piedzima četri bērni: Kārlis, Žubīte, Katrīna un Andārte. Laimons bija mīlošs un aktīvs tēvs visiem četriem bērniem, audzināja bērnus latviskā garā, mācīja latviskas vērtības, valodu, literatūru, dzimtenes mīlestību.

Vakaros pirms gulētiešanas Latviešu dziesmas, iemācīdams viņiem veselas dziesmu grāmatas.

Laimonam nebija grūti vadāt bērnus uz latviešu skolu, pie gaidām un skautiem, uz deju mēģinājumiem, nometnēm, dziesmu svētkiem un kultūras sarīkojumiem. Bet ar to vien nepietika tēva lomai. Laimons ieaudzināja savos bērnos cieņu pret dažādu tautu kultūru, zinātkāri, izglītību un mūziku.
1991. gadā Laimons pēc 46 gadu prombūtnes atgriezās tēvzemē Latvijā. Visu mūžu alcis pēc dzimtenes, Laimons tajā ātri iejutās. Kad Laimonam jautāja, kā tagad iet, viņš vienmēr atbildēja, ka tagad beidzot esot mājās.

Saviem mazbērniem Laimons rakstīja - ja varētu dzīvi nodzīvot vēlreiz, viņš censtos kļūt par operdziedātāju. Laimonam visu mūžu bija liela mīlestība uz dziedāšanu un koriem. Strādājot Garezera Vasaras vidusskolā, viņš dziedāja Garezera viru kori un citur, kādu laiku arī "Čikāgas piecīšos".

Laimonam bija talants dažu minūšu laikā sacerēt dzejoli par jebkuru tematu. Savā laika viņš palīdzēja rakstīt Čikāgas
"Bērnu pēcpusdienas" scēnārijus. Dziedāja latviešu dziesmas, mācīja tās citiem. Tie, kuri labi pazina Laimonu, zināja, ka viņš ir dzīvesprieka pilns. Kad Laimonam jautāja, kā viņam iet, viņš vienmēr atbildēja "Man iet lieliski!"

Laimons mīlēja grāmatas, lasīja visu, ko vien varēja atrast. Reiz viņš mazdēlam Jonasam rakstīja: "Cik spēdams lasi
grāmatas, tas garu pacilā."

Latvijā dzīvodams, Laimons tulkoja iecienītās grāmatas latviešu valodā un nesa uz izdevniecībām.

Viņam patika arī kulinārijas māksla, viņš gatavoja garšīgas pusdienas vai vakariņas. Kopā ar Čikāgas draugiem 
Laimons rīkoja starptautiskas sacensības ēdienu gatavošanā, izvēloties ēdienus no dažādu pasaules valstu virtuvju ēdienkartes.

Mūža nogalē Laimons sagaidīja četrus mazdēlus - Aleksandru Glasu, Jonasu Placīti, Rolandu Teivanu un Oliveru Filip
su.

Latvijā dzīvodams, Laimons kā varēdams centās ieaudzināt savos mazdēlos to pašu garu kā savos bērnos, sūtīja no Latvijas latviešu mūzikas ierakstus, filmas un datorspēles. Latvijā Laimons nodibināja jaunu ģimeni, apprecēdams Ivetu Balodi un piedaloties viņas bērnu - Normunda un Lindas audzināšanā. Lai arī pēc daudziem laulības gadiem no Ivetas šķīrās, viņš līdz pēdējai dienai nēsāja viņu laulības gredzenu un mīlēja savu jauno ģimeni Latvijā tāpat kā pirmo, Amerikā dibināto.

Pēc Laimona sēro viņa bērni Kārlis, Žubīte, Katrīna un Andārte, bijusi sieva Iveta ar bērniem Normundu un Lindu, 
brālis Uldis ar sievu Patriciju, krustmeita Krista un brāļa dēls Krišjānis, brālēns Eižens ar ģimeni, draugs Alberts Legzdiņš ar sievu Skaidrīti, krustdēls Alberts Legzdiņš, krustdēls Indulis levans, daudz citu draugu un paziņu.

Pazīšanās ar Laimonu nozīmēja tik tiešām pazīt dzīvi un prieku dzīvot ar visu, kas ar to saistās. Laimons reiz teica:
"(..) vecos laikus 'diezgan bieži atceros un par tiem sēroju. Bet tur nekā nevar darīt. Atmiņas ir laba lieta, bet tās nevajaga pārspīlēt."

Laimons nebija patmīlīgs, nebija savtīgs, citus neapskauda. Kaut mēs, kas pēc viņa palikuši, prastu dzīvot un priecāties tā, kā to danja Laimons.

Katrīna Streipa-Teivane