Lembits no Sakalas

Lembits jeb Sakalas Lembits (Lembitu, hronikās: Lambite, Lambito, Lembitus, Lembito) bija igauņu karavadonis un viens no Sakalas igauņu vecākajiem, kurš ir atkārtoti pieminēts Indriķa hronikas aprakstītajos notikumos no 1211. līdz viņa nāvei 1217. gada septembrī.

Pirmais karagājiens uz Sakalu un Vīlandes aplenkums notika 1211. gada martā pēc Rīgas krustnešu aicinājuma. Tajā piedalījās Zobenbrāļu ordenis un viņu sabiedrotie līvi un leti, ko vadīja Cēsu Bertolds, Rūsiņš un Kaupo. Krusta karotāji ar kaujas iekārtām aplenca un sešās dienās ieņēma Sakalas galveno Vīlandes pili un piespieda sakaliešus pieņemt kristīgo ticību. Atbildes karagājienā sakalieši iebruka Imeras zemē un nodedzināja Latviešu Indriķa baznīcu Rubenē.

Sakaliešu karaspēks Lembita vadībā atmaksas karagājienā 1211. gadā iebruka Tālavā un nodedzināja Rubenes baznīcu tagadējā Valmieras novadā, kuras katoļu priesteris bija Latviešu Indriķis.

Pirmais karagājiens uz Jervu notika 1211./1212. gada ziemā pēc Livonijas un Igaunijas bīskapu aicinājuma. Tajā piedalījās aptuveni 4000 bīskapiem padotie bruņnieki, krustneši un Zobenbrāļu ordeņa brāļi, kā arī apmēram 4000 viņu sabiedrotie kristīto līvu un letu karavīri. Karagājiens sākās no Beverīnas pils Tālavā, šķērsoja Ugaunijas zemi un izpostīja Jervas zemi. Pēc karagājiena Igaunijas bīskaps Teoderihs nosūtīja savu priesteri uz Sakalas zemi, kas bija apsolījusi pieņemt kristīgo ticību. 

1212. gadā Lembita karadraudze nogalināja Sakalas pirmo katoļu priesteri Solomonu un nopostīja Pleskavas pilsētu. Pēc šīm karadarbībām igauņi noslēdza separātu mieru ar līviem un letiem.

1215. gadā Lembits krita krustnešu gūstā kaujā pie Leholas.

Pēc savas atbrīvošanas 1217. gadā viņš spēja mobilizēt ap 6000 vīru lielu igauņu karaspēku, bet pats krita Svētā Matīsa dienas kaujā.

Igauņu vēsturē Lembits tiek godināts kā leģendārs brīvības cīņu varonis un personvārds Lembits igauniski nozīmē “mīlētais”.