Leonīds Siliņš

Leonīds Siliņš dzimis 1916.gadā Ņižņijnovgorodā, kur ģimene bija devusies bēgļu gaitās

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas ģimene atgriezusies Latvijā. 

 No 1938. līdz 1941.gadam strādājis ziņu aģentūrā LETA.

1943.g. absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes ģermāņu nodaļu.

Bija akadēmiskās vienības "Austrums" biedrs.

Nacionālās pretestības kustības sakarnieks un organizētājs, pagrīdes darbībā iesaistās jau 1940/1941.gadā.  

Vācu okupācijas laikā 10 reizes nelegāli šķerso Baltijas jūru un 1944.-1945.g. vada  latviešu bēgļu celšanu pāri jūrai.

1943.gada 22.jūlijā no Ventspils ar motorlaivu ieradies Gotlandē, nogādājot Zviedrijā ziņas par stāvokli vācu okupētajā Latvijā un vēlāk Rietumos nogādā LCP memorandu.

1943.–1945. viņš bija viens no Zviedru – latviešu palīdzības komitejas dibināšanas rosinātājiem Stokholmā, tās sekretārs, vēlāk – ASV informācijas biroja Zviedrijā (USIS) darbinieks un līdz 1980.gadam svešvalodu skolotājs Stokholmas ģimnāzijās.

Leonīds Siliņš bija vienīgais, kurš neaizmirsa čekas nomocīto austrumieti Frici Zilberu un tikās ar viņa atraitni Ritu.

Izdevis grāmatas:  

Latvija un Rietumi. latviešu nacionālā pretestības kustība 1941.- 1945, Rīga 2002.

Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942.- 1945, Rīga, 2003.                                       

Zviedriski - 2005.gadā, Baltijas jūra: ceļš uz brīvību 1943 -1945.

Viņa darbību okupācijas gados tendenciozi aprakstījis kolaborants Arvīds Grigulis romānā “Kad vējš un lietus sitas logā” (1964).

1995. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni

2002. gadā Leonīds Siliņš ir saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu.

2004. gadā izbraukāja, fotografēja visas 14 kādreizējās laivu izbraukšanas vietas Kurzemes jūrmalā no Pāvilostas līdz Kaltenei.

Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra  Dr.hist.h.c. grādu

***

Aktīvs okupācijas varas kolaborants A. Grigulis: 

"...1943. gada 29. martā bijušais buržuāziskās Latvijas sūtnis Zviedrijā V. Salnais nelegāli 
nosūta no Zviedrijas uz Latviju ģenerālim Tepferam ziņojumu, ka Latvijā nepieciešams nodibināt „nelegālu" nacionālistisku organizāciju, kas radītu priekšstatu ārzemēs par to, ka «latvieši cīnās par buržuāzisko (neatkarīgu, red.) Latviju. To vajagot tāpēc, ka pēc Vācijas sakāves sākšoties karš starp Padomju savienību un kapitālistiskajām valstīm, šī kara iznākumā varēšot atjaunot buržuāzisko (neatkarīgo) Latviju. 

Sanāca vienkopus bijušie buržuāzijas līderi Pauls Kalniņš, J. Breikšs, Bastjānis un citi. Šai sanāksmē nodibināja tā saucamo Latvijas centrālo padomi (LCP). 

Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja profesoru Konstantīnu Čaksti, šī organizācija vervēja biedrus no nacionālistiski noskaņoto salašņu aprindām. Radās ari savs militārs grupējums »kurelieši". Par ārzemju sūtni", kas nelegāli devās uz Zviedriju, pieņēma Jelgavas lapeles žurnālistu Leonu Siliņu. 

"...šī organizācija (LCP) bija tautai naidīga, tā nepavisam nedomāja par kādu pretošanos vāciešiem, bet gan tikai par šauras kliķes interesēm. Zviedrijā par LCP interesējās vienīgi amerikāņu spiegošanas aģenti.

LCP darbībā izveidojās divas galvenās līnijas. 

Pirmkārt spiegošana. Amerikāņu un zviedru spiegošanas darbinieki docents Zandbergs, Johansons, doktors Hofs, Trociks un citi nogādāja uz Latviju piecas raidstacijas. Spiegus vervēja no aizbēgušiem latviešiem uz vietas. Zviedrijā galvenie spiegu vervēšanas aģenti bija Leons Siliņš, Jānis Lūkins un mācītājs Sviķis. 

Otra LCP darbības nozare bija organizēt latviešu pārcelšanu uz Zviedriju. Tā kā buržujisko nacionālistu mērķis pēc tēvijas kara izčākstēja, tad LCP barveži nelegāli pārvācās uz Zviedriju.... Buržuāziskie barveži no kādas starptautiskas organizācijas pat saņēma pārcelšanās vajadzībām 50.000 zviedru kronu.. * 

„Pēc fašistiskās Vācijas kapitulācijas buržuāziskie salašņas nodarbojās lielāko tiesu ar spiegu un melu ziņu izplatītāju organizēšanu. Padomju tauta un valdības orgāni visus spiegošanas mēģinājumus likvidēja. Taču, kā mēs zinām, buržuāzisko nacionālistu darbība ārzemēs vēl nav mitējusies, bet tā vairs nav nekas cits kā gaudojošu suņu kaucieni, kuriem nav pa spēkam aizkavēt latviešu tautas vareno ceļu uz nākotni,"