Leontīne Blaua

Viola dzimusi 1878. g. 11. oktobrī Taurupes pag. Purgaiļos.

Mācījusies Rīgas Latviešu Labdarības biedrības meiteņu skolā. Viņa bijusi kādu laiku par skolotāju Āraišos, bet vēlāk atvērusi elementārskolu Rīgā, Stabu ielā 49.

Dramatisko izglītību Viola ieguvusi Berlīnē Sterna dramatiskajos kursos. Jaunā aktrise Berlīnē uzsāk arī savas skatuves mākslinieces gaitas, sākumā uz mazajām skatuvēm, kā, piem., Mazajā teātrī, Jaunajā teātrī u. c, bet no 1909.— 1913. g. darbojas Hamburgas drāmas teātrī (Das Schauspielhaus im Hamburg), kur sniedz jo iezīmīgus tēlus daudzās izrādēs.

1914. gadā, sākoties pirmajam pasaules karam, slimības un dvēseles pārdzīvojumu nomākta, viņa atgriežas no ārzemēm savās tēva mājās, kur Blaui piedzīvo no austrumu varas kara un revolūcijas vētrās tik daudz ciešanu un posta kā reti vēl kāda cita latviešu dzimta. Šai laikā Viola pazaudē arī klusībā sacerētos darbus. Latvijas brīvvalsts sākumā dzejnieks J. Rainis, būdams Nacionālā teātra direktors, aicina Violu darboties teātrī, bet viņa atsakās. Viņa atmet ar roku uz visiem laikiem skatuvei, slavai un tālu no pilsētas trokšņiem dzīvo un kopj sava tēva laukus, dārzus un sētu. Tur arī mirusi traģiskā negadījumā.

***

Ap pagājuša gadsimta maiņu latviešu literatūrā ienāca jauna, tikko 18 gadus sasniegusi dzejniece Viola (īstajā vārdā Leontīne Blaua), kas jau ar pirmajiem dzejoļiem saviļņoja lasītāju ar kaislīgu sāpju un liktenības izteiksmi.

Violas pirmais dzejolis iespiests 1897. g. E. Treimaņa-Zvārgu]a antoloģijā "Dzejas pūrs".

Turpmākos 10 gados Violas dzejoļi parādās "Jaunajā ražā", „Mājas Viesa Mēnešrakstā" u. c. periodiskos izdevumos. Tad dzejniece apklust un tikai pa retam publicē dažus darbus "Burtniekā" un "Tēvijas Sargā".

1934. gadā tā laiž klajā nelielu jaunu dzejoļu krājumiņu „Sāpju varā".
Viola ir arī viena no pirmajām latvietēm, kas darbojusies kā aktrise Vācijā.

Viena no viņas aktrises iemīļotākām lomām ir „Turandotā".

 Šo rindiņu autoram nesenajā apmeklējumā dzejniece izteicās, ka viņa kādreiz gribējusi iestāties klosterī, bet to apmainījusi ar Purgaiļiem, jo arī še ir klusums un miers., kas remdē dzejnieces jūtīgo dvēseli. Pa retam dzejnieces un aktrises tumšajās dienās spīdējusi mazliet arī saule. Viņas acis iemirdzas, kavējoties seno dienu atmiņās.

Dzejniece man pasniedz 1912. g. "Hamburger Fremdenblatt" 271. nr. ar Hauptmaņa Gabnela Šilinga bēgšanas skatu, kur redzama arī Viola dejotājas lomā. Attēlam pievienots raksts, kur par izrādi dota cildena atsauksme. Tagad dzejniece tikai retumis nododas literāram darbam, jo viņa vairs nespēj atteikties no ierastā lauku darba ritma. Un liekas, ka šim darbam nāk līdzi zemes svētība, pildīdama Purgaiļu klētis ar bagātīgiem zelta graudiem, tāpat kā aktrises un dzejnieces 65 gadu garo mūžu.

Skumji, ka šai sētai, ap ko laikmetu griežos norisinājušies leģendāri varoņdarbi, liktenim labpaticis uzlikt pārāk drūmu zīmogu; baigajā gadā trīs Violas brāļi virsnieki aizvesti Sibirijas tundrās.

Avots: "Laikmets", 08.10.1943

Traģiskā nāvē nelaimes gadījumā 13. janvārī Taurupē mirusi dzejniece Viola, īstā vārdā Leontīne Blaua.

Avots: "Tēvija", 18.01.1944