Lommeles Brāļu kapi Beļģijā

Lommeles Brāļu kapi ir lielākā vācu militārā kapsēta Rietumeiropā ārpus Vācijas. Tur ir apbedīti gandrīz 40 000 Otrā pasaules karā kritušo karavīru.

Lommeles Brāļu kapi atrodas 93 km (apmēram pusotras stundas brauciena attālumā) no Briseles, Beļģijas ziemeļaustrumos. 

Kapsētu, Vācijas valdības uzdevumā, uztur Vācijas karavīru kapsētu komisija, galvenokārt ar privātiem ziedojumiem. Kapsētu regulāri kopj jaunieši no visas Eiropas. Kopšanas talkas rīko saistībā ar jauniešu nometnēm, kas Lommelē notiek kopš 1953. gada. Lommelē regulāri noliek ziedus arī pretējās puses karavīri, piemēram, britu zaldāti. Gan kara veterāni, gan jaunieši cenšas apliecināt, ka nav svarīgi, kurā pusē karavīri ir cīnījušies – galvenais, lai šajā kontinentā tādas šausmas nekad vairs neatkārtotos. Lommele ir atgādinājums par to, cik dārgs ir miers, kā arī par vienu no iemesliem, kādēļ izveidoja Eiropas Savienību. Diemžēl, Latvijas sabiedrībā joprojām nav tāds briedums, lai nelauztu šķēpus par to, kādā datumā pareizāk būtu atzīmēt šī drausmīgā kara beigas.

Starp daudzajiem tūkstošiem Lommelē apglabāto guļ arī ap astoņdesmit latviešu karavīru. Viņi 1945. gada beigās un 1946. gada sākumā bija bijuši internēti kara gūstekņu nometnē Nr. 2227 Cedelghēmā (Zedelgem) pie Briges, ko vadīja briti, bet apsargāja beļģi.

Cēdelghēmas nometne ir svarīga vieta latviešu mūslaiku vēsturē. Īsi pēc Otrā pasaules kara beigām tur mita kādi 11 800 tūkstoši latviešu karavīru. Latviešu gūstekņi tur 1945. gada 28. decembrī nodibināja Daugavas Vanagu organizāciju, lai aizstāvētu savas intereses un rūpētos par biedru labklājību. Nometnē pastāvēja vairākas nometnes avīzes (piemēram, Brīvības saule, ko izdeva rokrakstā), kori, teātri un citi ansambļi. Gūstekņi nometnes teritorijā pat uzslēja Brīvības pieminekļa kopiju, atceroties zaudēto Latvijas neatkarību.

Lai gan nometnē risinājās aktīva kultūras dzīve, dzīves apstākļi nebija īpaši labvēlīgi. Nometnes vieta bija vējaina un lietaina. Barakas bija aukstas, un uzturs nepietiekams. Apmēram 700 karavīru bija bijuši smagi ievainoti kara laukā, no kuriem 35 bija zaudējuši redzi. Visi bija novārdzināti. Lommelē apbedītie mira galvenokārt no ievainojumiem, pārtikas trūkuma, aukstuma vai tuberkulozes tuvajā Ostendes slimnīcā. Vairums no viņiem bija jaunāki par trīsdesmit gadiem.

Daži internētie repatriējās uz padomju okupēto Latviju, no kurienes vismaz daļa nonāca Sibīrijā. Lielais vairums gūstekņu pēc atbrīvošanas (ko panāca ar toreizējā Latvijas sūtņa Miķeļa Valtera un politiķa Alfreda Valdmaņa palīdzību) 1946. gada maijā tomēr devās uz bēgļu nometnēm Vācijā un no turienes uz citām Rietumvalstīm, piemēram, Lielbritāniju, ASV, Kanādu, Austrāliju. Tomēr viņi Cēdelghēmu un Lommeli neaizmirsa.

Daugavas Vanagi un Beļģijas latvieši ir rīkojuši piemiņas brīdi Lommelē katru gadu jau vairāk par piecdesmit gadiem pēc kārtas. Piemiņas brīdis notiek tajā svētdienā, kas iekrīt vistuvāk 14. jūnijam, jo daudzus karavīrus un trimdiniekus bija skāris ne tika karš, bet arī 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Daudziem karavīriem visa ģimene vai kāda tās daļa bija palikusi nesasniedzama aiz Dzelzs priekškara vai nu Latvijā, vai arī Sibīrijā. Tādēļ Lommelē piemin gan visos karos kritušos karavīrus, gan karā cietušos civiliedzīvotājus, kā arī deportācijās aizvestos un bēgļu gaitās izklīdušos tautiešus. Piemiņas brīdis arī dod iespēju pārdomāt, ko iepriekšējās paaudzes ir pārcietušas un pateikties par to, kas mums pašiem nav bijis jāpiedzīvo.

Piemiņas brīdī vēl joprojām piedalās bijušie cēdelghēmieši, tostarp monsinjors Pēteris Dupats no Briseles. Senākos laikos vairums Lommeles svētbrīža dalībnieku bija Beļģijas latviešu trimdinieki un Daugavas Vanagi no tuvākām Vācijas pilsētām. Kopš 2004. gada lielākā daļa ir jaunatbraucēji no Latvijas, kas strādā Briselē vai nu Latvijas pārstāvniecībās, vai arī Eiropas Savienības iestādēs un NATO. Svētbrīdis kļūst par pārmantotu tradīciju, bet pārmantojamību var nodrošināt, tikai vairojot izpratni par latviešu tautas likteņgaitām un Beļģijas trimdas vēsturi vietējā sabiedrībā un Latvijā.

Vairāki svētbrīža dalībnieki ir apliecinājuši, ka kapsētas apmeklējums uz viņiem ir atstājis dziļu iespaidu. Gribot negribot, Lommele mums liek pārdomāt lielos eksistences jautājumus par dzīvi, nāvi, karu, mieru, samierināšanu... tas ne vienmēr ir viegli, bet katrā ziņā svētīgi... un neaizmirstami.

Šā gada 9. jūnijā piemiņas brīdī piedalījās ap 35 dalībnieki, galvenokārt no Briseles, bet arī daži no Luksemburgas, Vācijas un Latvijas. Svētbrīdi vadīja prāvests Klāvs Bērziņš. Tajā kā allaž piedalījās arī deviņdesmitgadīgais monsinjors Pēteris Dupats, kas dalījās atmiņās par iesaukšanu leģionā no skolas sola, kara gaitām un Cēdelghēmas nometnē piedzīvoto. Runas teica Latvijas Republikas vēstniece Beļģijas Karalistē Lelde Līce-Līcīte un Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas pārstāvis Valdis Būcēns. Dziedāja Briseles latviešu vokālā grupa. Pēc svētbrīža no Daugavas Vanagiem vainagu kapsētas kapenēs nolika bijušais cēdelghēmietis Jānis Straupe no Vācijas. Pēc svētbrīža daļa dalībnieku devās pusdienot tuvējās Lommeles pilsētas restorānā pirms izklīšanas pa dažādām valstīm.

Aicinām latviešus no Eiropas un visas pasaules apmeklēt Lommeles brāļu kapus un piedalīties svētbrīdī jūnija vidū nākamgad!

Arnolds Žubeckis
Laikrakstam „Latvietis“