Lūcija Garūta

Komponiste, pianiste, mūzikas teorētiķe un pedagoģe.

Lūcija Garūta dzimusi 1902.gada 14.maijā Rīgā (tēvs bija grāmatvedis, māte – mājsaimniece). Viņas pirmais klavierskolotājs ir ievērojamais čellists Oto Fogelmanis. 1919. gadā Lūcija Garūta sākusi studijas tikko dibinātajā Latvijas konservatorijā, kur mācījusies Klavierspēles klasē pie Marijas Žilinskas, Hansa Šmita (Hans Schmidt) un Lidijas Gomanes-Dombrovskas. Profesora Jāzepa Vītola iedrošināta, uzsākusi studijas arī profesora vadītajā Speciālās teorijas klasē (tā tolaik dēvēja Kompozīcijas klasi). Viņas pedagogi bija Jānis Mediņš (instrumentācija), Jēkabs Mediņš (harmonija) un Jēkabs Kārkliņš (mūzikas vēsture). 1924.gadā Lūcija Garūta absolvējusi Kompozīcijas klasi, 1925.gadā – Klavierklasi. 1926.gadā sākusi studijas Parīzē, kur mācījusies klavierspēli pie Alfrēda Korto (Alfred Cortot), Izidora Filipa (Isidor Philipp) un instrumentāciju pie Pola le Flema (Paul Le Flem). 1928.gadā turpinājusi kompozīcijas studijas Ecole Normale de Musique (Parīzē) pie Pola Dikā (Paul Dukas).

Parīze bija Lūcijas Garūtas sirdij vistuvākā pilsēta, kur viņa devās studēt divas reizes – 1926. un 1928. gadā. Viņa arī brīvi pārvaldīja franču valodu. 1926. gadā viņa uzstājās ievērojamā koncertzālē Parīzē – Gavo koncertzālē.

Līdzās radošiem panākumiem ar Parīzi Lūciju Garūtu vienoja arī romantiskas atmiņas par kādu liktenīgu mīlestību, kam tomēr nebija lemts piepildīties. Parīzē Lūcija Garūta satika savu mīlestību – franču tēlnieku Žoržu Kruzā. Taču diemžēl šai mīlestībai nebija lemts piepildīties, jo studiju līdzekļi izsīka, un Lūcija Garūta bija spiesta atgriezties Latvijā. Viņa rakstīja skaistas vēstules Žoržam, taču nekad nesaņēma atbildes. Izrādās, ka Žorža krustmāte bija šīs vēstules noslēpusi, jo acīmredzot nevēlējās, lai viņas krustdēls tiekas ar ārzemnieci. Tā laiks pagāja. Pēc vairākiem gadiem Žoržs Kruzā, kurš bija jau apprecējies, šīs vēstules esot atradis, taču neplēsis vaļā, aiz cieņas pret to autori. 80. gados, kad Žoržs Kruzā jau bija aizgājis mūžībā, arī Lūcija Garūta, Žorža Kruzā atraitne Simona Kruzā uzsāka saraksti ar Garūtas radiniekiem Latvijā, un tā arī mēs uzzinājām par šīm vēstulēm un šo skaisto mīlestību.
Studiju laikā (1919–1921) Lūcija Garūta bijusi pianiste repetitore Rīgas Operā, 1925–1926 strādājusi Rīgas radio, 1926.gadā uzsākusi pedagoģisko darbu Latvijas Tautas konservatorijā (vēlāk – Jāzepa Mediņa mūzikas skola), kur pasniegusi mūzikas teoriju un klavierspēli (1926 –1947). Bijusi Latvijas Valsts konservatorijas docētāja (1940–1977, no 1960 – docente, no 1968 – profesora v.i., no 1972 – profesore). Kompozīcijā un mūzikas teorētiskajos priekšmetos Lūcijas Garūtas studenti ir bijuši praktiski visi pēckara gados Jāzepa Vītola Latvijas konservatorijā studējušie muzikologi un komponisti.

Līdztekus pedagoģiskajam darbam Lūcija Garūta pievērsusies koncertdarbībai. 1926. gadā koncertējusi Francijā (Parīzē) un 1929. gadā Vācijā (Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas). Tad arī sākusies nopietnā interese par Steinway flīģeļa trešo (ilgskaņas) pedāli, kas paplašina tembrālās un tehniskās iespējas, paverot jaunas iespējas kompozīcijā. 20. un 30. gados Lūcija Garūta bijusi viena no aktīvākajām koncertmāksliniecēm gan kā soliste, gan kā klavierpavadījumu atskaņotāja, koncertējot Rīgā un visā Latvijā. Pavisam Lūcija Garūta ir koncertējusi kopā vairāk nekā ar simts mūziķiem dažādos kamermūzikas koncertos. 1944. gadā kantātes Dievs, Tava zeme deg! pirmatskaņojumā piedalās arī autore, jo ērģelnieks ir saslimis. Tā sākas arī neilga, bet spraiga darbība kā ērģelniecei. Diemžēl 1940. gadu nogalē koncertdarbība bija jāpārtrauc trauslās veselības dēļ.

No 1926. līdz 1940. gadam notikuši četri Lūcijas Garūtas Kompozīciju vakari ar daudzu tā laika ievērojamāko dziedoņu (Mildas Brehmanes-Štengeles, Ādolfa Kaktiņa, Marisa Vētras u.c.) un instrumentālistu (vijolnieks Rūdolfs Miķelsons un čellisti Atis Teihmanis, Pēteris Komisārs u.c.) piedalīšanos. 60. un 70. gados notikuši vairāki autorkoncerti un citi pasākumi, kuros komponiste saņēmusi klausītāju mīlestību un pateicību. Nozīmīgs ir 1967.gadā oratorijas Dzīvā kvēle pirmatskaņojums (Jānis Zābers, Leonarda Daine, Leonīds Vīgners).

Arī Lūcijas Garūtas (tāpat kā daudzu viņas laikabiedru) radošās gaitas apēnojis pastāvošo iekārtu ideoloģijas spiediens. Tā divkārt tika atcelti operas Sidrabotais putns pirmiestudējumi: pirmoreiz 1938./39.gadā, kā iemeslu minot faktu, ka operā attēlots strādnieku streiks; otrreiz, 1960. gadu sākumā, - tad iemesls tā arī netika darīts zināms. Skarbu kritiku no Komponistu savienības saņēmis Klavierkoncerts, jo neatbildis valdošajam bezkonfliktu teorijas uzstādījumam. Ilgus gadus – līdz pat otrajai atmodai – bija aizliegts atskaņot arī kantāti Dievs, Tava zeme deg!.

Lūcija Garūta bijusi Latvijas mūzikas veicināšanas biedrības valdes un kameras locekle. Saņēmusi Latvijas Kultūras fonda balvu par Variācijām Manā dzimtenē simfoniskajam orķestrim un Variācijām par latviešu tautas dziesmu Karavīri bēdājās klavierēm un godalgu par Meditāciju simfoniskajam orķestrim. 1945.gadā uzņemta Latvijas Padomju Komponistu savienībā, 1962.gadā saņēmusi Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu.

DARBI: Opera Sudrabotais putns (1938), oratorija Dzīvā kvēle (1966), kantātes Dievs, Tava zeme deg (1943), Viņš lido (1961), Sev,tev, visiem (1970), simfoniskie darbi, klavierkoncerts (1951), instrum. kamermūzika, ap 200 dziesmu, latv. tautas dziesmu apdares.

GRĀMATA: "Harmonija" ( I 1975)

Komponiste mirusi 1977.gada 15.februārī. Apglabāta Rīgas I Meža kapos, vietā, kas ierādīta Vecās Sv, Ģertrūdes baznīcas draudzei, kurai piederējusi Garūtu dzimta.

Visu, kas Lūcijai Garūtai bijis svarīgs, tuvs, radīja prieku vai pārdzīvojumu, viņa izteica mūzikā. Viņas mūzika ir vērienīga un spēcīga, bet arī sirsnīga un romantisma apdvesta. Tā ir dziļi latviska, bet reizē arī savu laikmetu raksturojoša. Komponiste bijusi kopā ar savu tautu tās traģiskākajos laika griežos, tomēr spēdama saglabāt ticību un cerību gaišajam, labajam.
Lūcijas Garūtas skaņdarbu kvantitatīvais pamats ir dziesmas ar daudzu latviešu dzejnieku vārsmām, Viktora Igo un Tagores dzeju, to skaits tuvojas diviem simtiem. Būtiski, ka pusei no dziesmām tekstus rakstījusi komponiste pati, vienmēr konsekventi norādot, ka tie nav dzeja. Nozīmīgas ir latviešu tautasdziesmu apdares: klavierēm, solo balsij ar klavierēm, ansambļiem. Būtiska vieta Lūcijas Garūtas daiļradē ir klaviermūzikai, kuras pirmā interprete bijusi viņa pati, sākot no miniatūrām līdz izvērstas formas darbiem. Par patiesu sava laikmeta māksliniecisku dokumentu kļuvusi kantāte Dievs, Tava zeme deg!, kuras leģendārais pirmatskaņojums noticis 1944. gadā Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcā. Tā nav zaudējusi aktualitāti arī mūsdienās, un nereti ir pirmais skaņdarbs, ko piemin saistībā ar Lūcijas Garūtas vārdu. Pateicoties Lūcijas Garūtas fonda darbībai, komponistes mūzika arvien skan arvien biežāk ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs (Eiropā, Japānā, Kanādā, u. c.).

Kā grāmatā Zvaigznes un zeme raksta Silvija Stumbre, romantiskā mūzikas satura interpretācija, pieeja folkloras elementu lietojumam, tieksme izteikties programmatiskas mūzikas tēlos un klasisko izteiksmes līdzekļu robežās vieno Lūciju Garūtu ar viņas laikabiedru Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa, Pētera Barisona, Ādolfa Skultes un Jāņa Ķepīša daiļradi. Tomēr minētās īpašības viņas mūzikā apvienojušās individuālā veidā. Lūcijas Garūtas daiļradē ir divas mūzikas izteiksmes ziņā atšķirīgas mūzikas tēlu grupas. Komponistes agrīnajā daiļrades posmā dominē intonāciju un harmoniskās valodas ziņā piesātināta muzikālā izteiksme (Zem dzīvības koka, Sonāte fantāzija u.c.), savukārt vēlīnajā – ļoti vienkāršs, diatonisks skaņuraksts (Pavasars nāk, Nāru dziesma, Dzimtene pavasarī u.c.).

Raksturīgākā Lūcijas Garūtas mūzikas iezīme ir melodiskums. Melodiku veido deklamācijai tuvs, dažkārt pat rečitējošs mūzikas tēls, kas saistīts ar bagātīgu harmonisko valodu, vai arī diatoniskas, plūstoši dziedošas tēmas, kas intonatīvi radniecīgas latviešu tautas melodijām. Uz melodisku izklāstu galvenokārt balstās arī Lūcijas Garūtas mūzikas attīstības paņēmieni. Iemīļotāko tonalitāšu vidū bijušas daudzzīmju tonalitātes, harmoniskā valoda veidojusies impresionistu un Aleksandra Skrjabina harmoniju ietekmē, bet laika gaitā vienkāršojusies. Formveidē māksliniece visbiežāk lietojusi variāciju formu, caurviju formu un trijdaļību, retāk – sonātes formu. Salīdzinot ar jaunības gadiem, pēckara periodā Lūcijas Garūtas stils kopumā kļuva demokrātiskāks, skaidrāks un vienkāršāks. Tas saistīts arī ar pievēršanos kora mūzikai, jaunatnei adresētajām dziesmām un tautasdziesmu apdarēm. Mūzikas demokratizāciju apliecina viņas pēdējais apjomīgais vokāli simfoniskais darbs – oratorija Dzīvā kvēle.