Luijs de Finess

Lai gan Luijs Žermēns Davids de Finess de Galarza bija cēlies no spāņu un portugāļu dižciltīgas dzimtas, viņam aristokrāta manieres bija svešas jau kopš bērnības. Skolā viņš bija mazs briesmonis – viens no tiem, no kuriem baidās skolotāji. Kamēr Luija tēvs, reiz Spānijā izbijis jurists, Francijā vadīja nelielu juvelierveikalu, mājās saimniekoja māte Leonora, kas savu mazo resgali dievināja, jo viņš spēja uzjautrināt nopietno un paskarbo sievieti. Pietika dēlēnam vēlreiz kariķēti attēlot kādu ne īpaši cienītu veikalnieku, kad viņa jau bija ar mieru piedot Luijam visas blēņas.

Skolā gan šī īpašība – novest biedrus līdz smieklu krampjiem – netika sevišķi augstu vērtēta un vārdi “Fines, ārā no klases!” izskanēja visai bieži. Turklāt Luijam vai Fufū, kā viņu dēvēja klasesbiedri, mācības nepatika – viņš diez ko neatšķīra kateti no hipotenūzas un tikai ar lielām pūlēm spēja atrisināt vienādojumus ar vienu nezināmo. Interesantāk šķita šķobīt seju sava iecienītā aktiera Čārlija Čaplina stilā vai aizlaisties pamakšķerēt – starp citu, kaislīgs makšķernieks viņš bija visu mūžu.

Luijam de Finesam neizdevās pabeigt skolu, un viņš izmēģināja spēkus ļoti daudzās profesijās – izsūtāmais, šuvēja palīgs, vitrīnu noformētājs, apavu tīrītājs, fotoateljē asistents. Vienu brīdi, iemīlējies meitenē, kuras tēvs bija rasēšanas biroja īpašnieks, Luijs pat pastrādāja par rasētāju. Tiesa, drīz vien atklājās, ka viņam nav lielas nojēgas par šo amatu, turklāt iecerētā meitene viņam pievērsa tikpat daudz uzmanības kā mušai uz sienas. No šuvēju darbnīcas Luijam nācās aiziet, jo viņš apmētāja ar piespraudēm kanārijputniņu, savukārt fotoateljē īpašnieks viņu vairs nevēlējās redzēt pēc tam, kad jauneklis, iemetot atkritumu spainī petardi, bija izraisījis ugunsgrēku. Ak, jā, bija darbs cepuru salonā, bet arī tur Luijs noturējās tikai līdz brīdim, kad iedomājās īpašniekam ieliet sejā ūdens glāzes saturu.

Tomēr bija pāris vietu uz pasaules, kur Luijs de Finess jutās piemērots: viena bija teātra studija, otra – mūzikas skola, kur viņš apguva klavierspēli.

1936. gadā Luijs apprecējās ar Žermēnu Luīzi Karojē, viņiem piedzima dēls Daniels, taču šai laulībai nebija lemts ilgs mūžs – pēc pieciem gadiem pāris izšķīrās.

Kur ir izcilais līgavainis?

40. gados de Finesam, lai izdzīvotu, noderēja pianista iemaņas – viņš spēlēja klavieres krogos un paralēli turpināja mācīties Renē Simona teātra studijā. Tieši šeit viņš satika savu liktenīgo mīlestību – studijas sekretāri Žannu Bartelemī. Arī Žannai patika Luijs, kurš tik labi prata spēlēt modernākos džeza gabalus, un drīz vien viņa veda savu izredzēto iepazīstināt ar vecākiem. Tie bija visai izsmalcināti ļaudis, kas ļoti lepojās, ka viņiem ir radniecības saites ar izcilo 19. gadsimta franču rakstnieku Giju de Mopasānu.

Žanna, stāstot par savu draugu, vecākiem bija nosaukusi viņa pilno vārdu, un tie ar nepacietību gaidīja pie savām namdurvīm parādāmies meitai piemērotu aristokrātu. Vēlāk Žannas māte neslēpa vilšanos – gaidītā izcilā līgavaiņa vietā viņi sastapa mazu jaunekli, ko bija izbrāķējusi pat armija, – ar savu 164 centimetrus garo augumu un 55 kilogramu svaru viņš netika uzskatīts par derīgu karošanai. Turklāt Luijs nezināja neko par pareizajām manierēm, nesaprata, kur likt rokas, turklāt šķita ļoti izsalcis – viņš esot apēdis visas kūkas, ko Žannas māte nolikusi uz galda!

Žanna neklausījās mātes iebildumos. Viņa bija iemīlējusies, Luijs tāpat, un 1943. gadā abi salaulājās. Luija vecākiem gan nebija nekas pret šo laulību – viņi paši, būdami jauni un iemīlējušies, bija atteikušies no aristokrātiskās vides un mantojuma Spānijā, lai kopā bēgtu uz Franciju un sāktu jaunu dzīvi. Tiesa, vēlāk dzīves grūtības izrādījās par smagu un abi atsvešinājās.

Bija kara laiks, un fašistu okupētajā Parīzē izdzīvot nebija viegli. Luijs joprojām spēlēja klavieres krodziņos un iekārtojās darbā noliktavā, kas deva iespēju vieglāk sagādāt ģimenei kaut ko ēdamu. 1944. gadā nāca pasaulē Luija un Žannas dēls Patriks, 1947. gadā – Olivjē.

Aizver durvis, statist!

Teātra studijā pamanīja un novērtēja Luija de Finesa aktiera dotības, taču viņš bažījās, vai mazā auguma dēļ viņam uz skatuves vai kino būs lielas izredzes. Žannas iedrošināts, viņš tomēr nolēma pretendēt uz kādu lomu teātrī, un to arī galu galā ieguva.

Uz teātra skatuves Luijs de Finess baudīja atzinību, taču zvaigznes statuss viņam šķita nesasniedzams. Skatuves dēļu valdzinājums nepazuda – arī tad, kad de Finess jau bija atzīta kinokomēdiju zvaigzne, viņš turpināja spēlēt teātrī.

Savā pirmajā kinolentē Luijs de Finess nofilmējās 1945. gadā. Šajā epizodiskajā lomā tik vien vajadzēja, kā atvērt durvis filmas galvenajam varonim un pēc tam tās aizvērt. Līdz brīdim, kad Luijs de Finess būs atzīta kinozvaigzne, bija jāpaiet vēl 20 gadiem un jānospēlē epizodiskas lomas aptuveni 80 filmās.

Kaut kur fonā kā garāmgājējs, ko pat nevar saukt par epizodisku lomu, de Finess parādījās tikpat bieži – līdz savas zvaigznes atmirdzēšanai pie kino debesīm aktieris esot nofilmējies kopumā 130 filmās. Šajā laikā viņam izstrādājās strikts režīms – rītus viņš pavadīja, ierunādams franciski citās valstīs uzņemtas filmas, pa dienu filmējās, bet vakarus veltīja teātrim.

Kaut kādas pārmaiņas sākās 1954. gadā pēc filmas Tētis, mamma, kalpone un es – Luiju de Finesu sāka atpazīt, tiesa, viņa uzvārdu pārsvarā neviens neatcerējās, drīzāk pie viņa vērsās kā pie “tā, kas spēlēja kaimiņu tajā filmā”.

Šajā laikā Luija de Finesa ienākumi gan bija tikpat neievērojami kā viņa karjera – aktiera dēls Olivjē kādā intervijā stāstīja, ka šo laiku viņš atceras kā nemitīgu pārvākšanos no viena dzīvokļa uz citu. Tiesa, pie vainas ne vienmēr bija tikai ierobežotie līdzekļi. De Finesu ģimenei gadījās arī pārlieku ekscentriski kaimiņi. Kāds kaimiņu pāris – liela auguma sieviete un mazs vīriņš – mūždien skaļi strīdējās, un valdonīgā kundze, kā nojauta de Finesi, mēdza iekaustīt savu vīru. Šādā gaisotnē bija grūti dzīvot, un aktiera ģimene pārcēlās. Izrādījās, ka šoreiz noīrētais dzīvoklis atrodas blakus dzelzceļa sliedēm. Arī trešais dzīvoklis neesot bijis labāks – tur Luiju de Finesu apsēda durvju sargs, kas katrā izdevīgā brīdī pamanījās noķert aktieri aiz piedurknes, žēloties par savu briesmīgo māti un stāstīt, ka vienīgais, kas viņam palīdz stāties pretī dzīves grūtībām, ir seleriju sulas dzeršana.

No durvju sarga varēja tikt vaļā, tikai piešķirot tam dāsnu dzeramnaudu, turklāt vēlāk izrādījās, ka manīgā kalpotāja māte bija mirusi jau pirms desmit gadiem… Tiesa, kādu brīdi Luijs de Finess tiešām esot dzēris seleriju sulu, taču nekāda labuma no tās neesot bijis.

Miers iestājās tikai tad, kad Žanna mantoja Mopasānu pili Luāras krastā, Klermonā. Sākotnēji viņa gribēja no grandiozā mantojuma atteikties, taču Luijs sievu pārliecināja, teikdams, ka drīzāk mirs badu, lai uzturētu šo īpašumu, taču vismaz bērniem beidzot būs patīkama vieta, kur dzīvot un augt.

De Finess iegūst vārdu

1971. gadā kādā intervijā Luijs de Finess stāstīja, ka nenožēlo savas karjeras lēno attīstību: “Šis lēnais ritms ļāva labāk izprast aktiera profesiju. Kad vēl nebiju pazīstams, es centos ar detaļām, mīmiku un žestiem padarīt interesantākas necilās lomas, ko man piedāvāja. Tādā veidā es ieguvu bagāžu, bez kuras mana karjera nebūtu iespējama. Ja man būtu jāsāk no sākuma, es neatteiktos no sava ceļa.”

1958. gadā notika kārtējais pavērsiens de Finesa kinokarjerā – viņš beidzot dabūja galveno lomu filmā Nav pieķerts – nav zaglis. Aktiera tēlotais varonis bija viltīgs blēdis un malumednieks, kurš vienlīdz virtuozi nelegāli ķer foreles, mežā izliek slazdus un mūždien apved ap stūri likuma sargus. Tā pirmoreiz uz ekrāna parādījās tas Luijs de Finess, kādu mēs viņu pazīstam, – komiķis ar izteiksmīgām grimasēm un spēju likt smieties, jau paskatoties vien. Pēc šīs filmas par aktieri Luiju de Finesu beidzot ierunājās arī kritiķi, bet skatītāji iegaumēja viņa vārdu.

Nav pieķerts – nav zaglis panākumus Luijs de Finess nostiprināja ar tādām filmām kā "Brīnišķīgā amerikāniete" 1961. gadā un "Velns un desmit baušļi" ("Sātans un desmit baušļi") 1962. gadā.

60. gadu sākumā pasaulē atdzima interese par ekscentriskām komēdijām ar parodijas un absurda humora elementiem, un Luija de Finesa radītais komiskais varonis nāca tieši laikā.

Fantomass un žandarmi

Filmas, kas pasaulei ļāva iepazīt un iemīlēt Luiju de Finesu, bija režisora Žerāra Orī (Ūrijs) lentes, kur aktieris spēlēja kopā ar Burvilu, – Tūļa 1965. gadā un Lielā pastaiga 1966. gadā, kā arī vairākas filmas par žandarmu Krušo un Fantomasa triloģija.

Stāsts par žandarmu Krušo radās kā scenārista Rišāra Balduči daļēja atriebība Sentropēzas slinkajiem policistiem. Viņam šajā kūrortā nozaga fotokameru, un Balduči likumsakarīgi vērsās pie tiesībsargiem, taču vietējā žandarmērija izrādījās bezspēcīga. Pēc šā gadījuma Balduči kopā ar režisoru Žanu Žiro ķērās pie scenārija, un tapa pamats filmai, kas izsmej slinkos kūrorta žandarmus.

Taču sākumā bija Fantomass.

Šo filmu triloģiju 1964. gadā sāka uzņemt režisors Andrē Unebels, tas bija savulaik slavenās filmu sērijas jauns ekranizējums. Atšķirībā no pirmā varianta režisors tajā gribēja apvienot avantūras un komēdijas žanru. Pirmajā sērijā Fantomass avantūra bija noteicošā, tāpēc priekšplānā izvirzījās Fantomasa un vienlaikus lorda Šeltona lomas atveidotājs, slavenais franču kinoaktieris Žans Marē. Tomēr bija noprotams, ka skatītāji dod priekšroku Luija de Finesa atveidotajam komisāram Živam, un nākamajās sērijās akcenti tika nomainīti – priekšplānā izvirzījās smieklīgais komisārs. Otrajā filmā Satrakojies Fantomass (Fantomass trako) [1965] Živam jau ir lielāka loma, bet trešajā – Fantomass pret Skotlendjardu [1966] – mazais komisārs, kurš sevi uzskata par pašu gudrāko, jau ir galvenais.

Filmā katra pakaļdzīšanās, kur piedalās Živs, kļūst par komisku notikumu virkni, taču filmas režisors Luija de Finesa dēļ gandrīz dabūja sirmus matus, jo aktieris vēlējās trikus izpildīt pats. Vienā šādā reizē de Finess izkrita no aeroplāna un piezemējās rožu dobē – gadījums, kas komēdijā izskatās smieklīgs, uzņemšanas laukumā smieklus neraisīja. De Finess pēc tam nedēļu nevarēja izkāpt no gultas.

Filmēšanai par labu nenāca vēl kāds apstāklis, taču aktieru profesionalitātes dēļ tas netraucēja. Žans Marē, Fantomasa lomas atveidotājs, diez ko necieta Luiju de Finesu – pirmkārt, Marē neuzskatīja de Finesu par tik nopietnu aktieri kā viņš pats, otrkārt, šis neaktieris filmā viņam burtiski nozaga galveno lomu.

Klauna klišeja un laupītājs

Dzīvē Luijs de Finess šķita pavisam citāds nekā uz ekrāna – ne viens vien žurnālists jutās pārsteigts, mājas apstākļos ieraugot mierīgu cilvēku ar skumju skatienu, nevis pustraku inspektoru, kādu pieraduši redzēt kinoskatītāji. Iespējams, tāpēc radās mīts, ka sadzīvē aktieris esot drūms, nīgrs vecis bez humora izjūtas. Dēls Olivjē pēc tēva nāves atspēkoja šīs baumas, pastāstot, ka aktieris ģimenes lokā nav bijis ne traģisks, ne drūms, tomēr arī ne klauns. Viņš bijis diezgan kautrīgs un bieži vien iegrimis sevī, taču publika no viņa nemitīgi gaidīja smieklīgas grimases, tāpēc radās iespaids par klišejiski drūmo komiķi. Ģimenes lokā de Finess gan esot mīlējis jokus – viņam paticis uzjautrināt dēlus. Kad Olivjē reiz nav varējis iemācīties skolā uzdoto slaveno Lafontēna fabulu par lapsu, vārnu un siera gabalu, tēvs viņam to atveidojis lomās, turklāt tik komiskā veidā, ka puika ķiķinājis vēl ilgi pēc tam. Tiesa, fabulu viņš tā arī neesot iemācījies.

Saistībā ar slavu de Finesu ģimenei nācās piedzīvot arī ārkārtīgi nepatīkamus brīžus. 1969. gadā piezvanīja kāds nepazīstams cilvēks un piedraudēja nolaupīt abus dēlus, ja vien nekavējoties netiks samaksāti pieci miljoni franku. Sākumā aktieris to uztvēra par kāda paziņas neizdevušos joku, bet tad atcerējās vēstuli, ko pirms nedēļas bija saņēmis viņa sekretārs un kam neviens nebija pievērsis uzmanību. Šajā vēstulē bija izvirzītas tādas pašas prasības. De Finess nekavējoties piezvanīja policijai, un Klermonas pilī ieradās viens no tālaika slavenākajiem un labākajiem Francijas policijas komisāriem. Tas, ka lietai pievērsās tik izcils profesionālis, mazliet nomierināja Luiju un Žannu, taču bažas neizgaisa. No abiem zēniem ne soli neatkāpās miesassargi, bet mājas telefonam ierīkoja noklausīšanos. Pēc kāda laika tiešām atskanēja draudētāja zvans, un šoreiz viņš uzstāja, lai aktiera sieva zināmā vietā noliek somu ar naudu. Protams, tika pieprasīts neiesaistīt policiju.

Žanna drosmīgi pieteicās aiznest somu līdz norādītajai vietai. Tajā nebija naudas, bet tikai sagriezts papīrs, un sievietei uzmanīgi sekoja policija. Draudētājs nebija sevišķi uzmanīgs, un viņu gandrīz turpat arī noķēra – izrādījās, tas ir kāds Žaks Robērs. Vēlāk atklājās, ka šis cilvēks pirms tam bija draudējis ar asiņainu izrēķināšanos kādai citai Francijas zvaigznei – dziedātājam Džonijam Holidejam.

Robērs nonāca cietumā, taču pēc desmit gadiem de Finesu ģimene ar viņu sastapās vēlreiz.

1979. gadā, strādājot dārzā, Žannai aiz muguras pēkšņi nez no kurienes iznira svešs vīrietis, kas laipni sasveicinājās un apvaicājās, vai Žanna viņu atceras. Sieviete viņā atpazina cilvēku, kas bija draudējis nolaupīt abus dēlus. Viņš stāstīja, ka ir mainījies un nekas tāds vairs neatkārtosies, taču – vai Žanna nevarētu viņam aizdot mazliet naudas? De Finesa kundze bija nobijusies, taču viņai pietika drosmes izraidīt Robēru.

Cēzars skopulim

1973. gadā Luijam de Finesam piešķīra Goda leģiona ordeņa kavaliera pakāpi un viņš nofilmējās plašu atzinību guvušajā komēdijā Rabīna Jakoba piedzīvojumi. Taču drīz pēc tam aktiera dzīvē sākās melnā svītra.

1975. gadā, teātra izrādes Toreadoru valsis laikā, de Finesu uz skatuves piemeklēja infarkts. Pēc dažiem mēnešiem sekoja vēl viena sirdslēkme. Par otro infarktu viņš pat jokojot izteicās, kas tas laikam bija jāpiedzīvo tādēļ, lai labāk apzinātos pirmo sirdslēkmi. Aktierim diezgan ilgu laiku nācās pavadīt slimības gultā, un režisori viņu pamazām aizmirsa. Turklāt producenti negribēja ieguldīt naudu filmu projektos ar de Finesu, jo nebija garantijas, ka aktiera sirds izturēs. Arī publika kļuva neiecietīgāka – šķiet, cilvēki nespēja noticēt, ka komiķim vispār var būt sirds.

 Iznācis no slimnīcas, de Finess noslēdzās savā pilī — audzēja rozes un papildināja vīna pagrabu. Šķita, ka ar tādu veselību vairs nevar būt ne runas par mīlas gaitām, taču de Finess pavedināja divas nepilngadīgas istabenes, no kuru radiniekiem nācās atpirkties ar milzīgām naudas summām.

Apvainojies uz visu pasauli, de Finess gribēja rakstīt ļaunus memuārus. De Finess nefilmējās un arī vairs nekāpa uz teātra skatuves, tomēr tas nebija tikai veselības dēļ – aktieris gatavojās Moljēra Skopuļa ekranizācijai, kur viņš būtu gan režisors, gan galvenās lomas tēlotājs. No šīs skandalozās grāmatas cilvēci atbrīvoja režisors Klods Zidī. Viņš aicināja komiķi piedalīties lentē "Spārniņš vai kājiņa".

Aktieris ilgi apsvēra šo iespēju un visbeidzot nolēma uz brīdi atgriezties kino, par ko ārsti nebija sajūsmā – viņš visu filmēšanās laiku atradās stingrā mediķu uzraudzībā.

1979. gadā de Finess pirmo reizi dzīvē nostājās kameras otrā pusē – tas notika, filmējot Skopuli. Uzņemt šo Moljēra darbu viņš sapņoja jau kopš 1957. gada, kad bija atveidojis lugas galveno varoni uz teātra skatuves. Filma neguva labas atsauksmes, taču tika novērtēts aktiera ieguldījums kino – 1980. gadā viņš saņēma Francijas kino augstāko balvu Cēzars.

Rozes un pēdējais joks

Pēc slimības mainījās arī de Finesa raksturs – viņš bieži strīdējās ar kolēģiem uzņemšanas laukumā, bija kļuvis sev neraksturīgi skops un neiecietīgs, gandrīz kā viens otrs viņa paša spēlēts personāžs.

Par Luija de Finesa beidzamo filmu kļuva Žandarmi un žandarmes 1982. gadā – tā bija pēdējā lente no sešām, kurās galvenā vieta atvēlēta žandarmam Krušo. Šī filma de Finesam nesagādāja nekādu prieku – tās veidošanas laikā no tuberkulozes mira režisors Žans Žiro, kas bija vadījis visu Krušo cikla filmu uzņemšanu un kļuvis par vienu no tuvākajiem draugiem. Pēc Žiro nāves de Finess zaudēja interesi par kino un daļēji arī par dzīvi. Viņš gandrīz nepameta Klermonu un nereti pat neatbildēja uz telefona zvaniem. Aktieri interesēja vienīgi dārzkopība – viņš kļuva par kaislīgu rožu audzētāju. Par jaunās aizraušanās poligonu kļuva Klermonas pils milzīgais parks, un viņš uz kādu brīdi spēja pat izrauties no noslēgtās vides un apmeklēt dārznieku kursus. Dēli vēlāk atcerējās, ka augu valstība de Finesam šķitusi daudz interesantāka par cilvēku sabiedrību.

Nedēļu pirms nāves Luijs de Finess teica Žannai: “Es beidzot zinu, kāds būs mans pats labākais joks!”

Kad sieva aktierim pajautāja, kāds tad tas būs, viņš atbildēja: “Manas bēres. Es vēlos šo lomu nospēlēt tā, lai viņi smietos bez apstājas!”

news.wasabi.lv