Marianna Zirdziņa

Marina Zirdziņa (dzim. Marianna Rasnača) dzimusi 1912. gada 27. jūnijā Rīgā poļu ģimenē. Māte Tekla (dzim. Kņazeviča), tēvs – Staņislavs Rasnačs, ir vēl vecākā māsa Hedviga. Mājās ģimene sarunājas poliski, ļoti daudz dzied, arī trīsbalsīgi. Latviešu un krievu valodu Marina apgūst viegli, un tas vēlāk noder, strādājot Muzikālās komēdijas, vēlāk – Operetes teātrī par solisti gan latviešu, gan krievu trupā.

Marina jau kopš bērnības nodarbojas ar mākslas vingrošanu, ir laba peldētāja un daiļslidotāja.

Tā kā māte viena pati audzina abas meitas, Marina agri sāk strādāt – vispirms parfimērijas veikalā, vēlāk trikotāžas fabrikā “Zvaigzne”.

1931. gadā, kad Marinai ir 19 gadu, viņa gluži nejauši kādā ballītē, kur notiek konkurss par skaistākās rīdzinieces titulu, uzvar un balvā pat saņem zelta rokaspulksteni. Vēlāk Marina piedalās Latvijas strādājošo meiteņu skaistumkonkursā, un arī tur iegūst pirmo vietu un titulu “Mis Darba Jaunava”.

1936. gadā Marina sāk dziedāt Teodora Reitera korī, līdz ar to mūzika kļūst par nozīmīgu viņas dzīves sastāvdaļu. Dziedot šajā slavenajā un augsti profesionālajā korī, Marina Zirdziņa apmeklē dziedāšanas nodarbības pie operas solistes Hertas Lūses. Herta Lūse atzīst savu jauno audzēkni par ļoti apdāvinātu un iepazīstina ar vokālās tehnikas pamatiem, māca, kā pārvaldīt balss materiālu.

Īsu laiku Marina ir precējusies ar Artūru Riekstiņu. Vācu okupācijas laikā Marina iesaistās Tautas teātrī, kur sastop jauno aktieri Vsevolodu Zirdziņu un drīz vien kļūst par Marinu Zirdziņu. Ar šo vārdu viņu vairāk nekā 25 gadus pazina ne tikai Latvijas skatītāji, bet arī daudzu Padomju Savienības pilsētu operetes cienītāji. 1943. gadā piedzimst dēls Vitālijs. Viņš izmācās par ārstu – traumatologu ortopēdu, kļūst par Latvijas Medicīnas institūta, vēlāk – Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēku – dekānu, asociēto profesoru.

Pēc kara Rīgā nodibina Muzikālās komēdijas teātri, kurā par solistiem sāk strādāt gan Vsevolods, gan Marina Zirdziņi. Ir darbs, ir panākumi, taču Marina Zirdziņa vienmēr uzsver, ka vislielāko rūdījumu guvusi tieši Reitera korī. Un kad 1964. gadā Rīgas Meža kapos Teodora Reitera mirstīgās atliekas tiek guldītas dzimtajā smiltājā, sēru mītiņā kādreizējo koristu vārdā runā Nopelniem bagātā skatuves māksliniece Marina Zirdziņa. Tolaik viņa jau droši var nosaukt par Operetes teātra primadonnu – viņa dzied galvenās partijas gandrīz visās operetēs, turklāt viņai piemīt īstas dāmas stāja un aristokrātiskums. Rozmarija un Vanda Frimla un Stotharta “Rozmarijā”, Silva Kālmāna “Silvā”, Rozalinde Štrausa “Sikspārnī”, Ninona Kālmāna “Monmartras vijolītē”, Hanna Glavarī Lehāra “Jautrajā atraitnē”, Klīvija Dostāla “Klīvijā”, Miss Higinsa Lova “Manā skaistajā lēdijā”, dažas raksturlomas latviešu komponistu operetēs – Ķērsta Arvīda Žilinska “Dzintarkrasta puišos”, Baumaņa kundze Gunāra Ordelovska “Peldētājā Zuzannā”. Pēdējā Marinas Zirdziņas loma 1969. gadā ir Dollija Hermana operetē “Hallo, Dollij!” 70. gadu sākumā dziedātāja, būdama lieliskā formā un slavas zenītā, skatuvi pamet, taču turpina piedalīties koncertos, kā to darījusi visu mūžu uz daudzu jo daudzu Latvijas kultūras namu skatuvēm.

Tuvinieki atzīst, ka Marina bijusi īsts ģimenes cilvēks, brīnišķīga saimniece, interesanta sarunu biedrene, mīļa vecmāmiņa mazbērniem. Dzīvesprieks, humora izjūta, mīlestība pret ģimeni, skaidra izpratne par draudzību, ļoti apzinīga attieksme pret darbu, atklāta neiecietība pret meliem un divkosību, ticība Latvijas brīvībai – tā savu māti raksturo Vitālijs.