Marija Podgurska

Marija Podgurska (1924. g. 21. decembris, Maskava – 1979. g. 14. oktobris, Rīga) – Rīgas Krievu Drāmas teātra izcila aktrise (1948 -1979),  kinoaktrise, Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1958. g.).

1944. gadā Marija Podgurska ir absolvējusi slavenā krievu režisora K. Staņislavska studiju Maskavā. Aktrise spēlējusi A. Tairova vadītajā Kamerteātrī (1944-1948) kopā ar Alisi Koonenu, Ludmilu Valdneri, Pāvelu Gaideburovu, Maiju Ivaškeviču.

Vairāk kā 30 Marijas Podgurskas radošie mūža gadi ir saistīti ar Rīgas Krievu Drāmas teātri (1948 – 1979) (patlaban – M. Čehova Rīgas Krievu teātris).

Izcilā Latvijas teātra režisore un skatuves mākslas pedagoģe Vera Baļuna savā grāmata “Kur paliek dienas” rakstījusi, ka Marija Podgurska ir spontāna temperamenta aktrise, ar lielu humora izjūtu, kurai raksturīgs dabiskais  tēlojums, piemīt jūsmīgums un optimisms. (Baļuna Vera. „Kur paliek dienas”. Rīga, Liesma, 1974.)

Marija Podgurska parādīja sevi arī kā talantīga kinoaktrise.

Viņa ir tēlojusi šādās Rīgas Kinostudijās mākslas filmās: “Kapteinis Džeks” (1972. g.);  “Vārnu ielas republika” (1970. g.); “Ilgās dienas rīts” (1968. g.)  - visu šo filmu režisore ir Armīda (Ada) Neretniece.

”Gleznums, plastiskums, viegli uzbudināma emocionalitāte ļāvuši aktrisei spēlēt visai plaša diapazona lomas. Īpaši skatuviski pievilcīgi bija tēli, kurus aktrise radījusi klasiskās komēdijas žanrā [..]. Vieglprātīgās Žermēnas lomā (A. Žerī melodrāma “Sestais stāvs”, 1956. gads) pa jaunam atklājās Podgurskas talants – aktrises liriskums, zināma nosliece uz emocionālu eksaltāciju šeit ieguvuši dabiskumu un sievišķības pievilcību...” («Рижский театр русской драмы», Рига, Зинатне, 1983 г., (“Rīgas Krievu Drāmas teātris”, Rīga, Zinātne, 1983. 70. -71. lpp.).

Marija Podgurska ir mirusi Rīgā 1979. gada 14. oktobrī.

Informācijas avoti un literatūra:  

http://www.kino-teatr.ru/kino/acter/w/sov/250048/bio/;  

«Рижский театр русской драмы». - Рига, Зинатне, 1983 г.;

«Рижский театр русской драмы», фотоальбом. - Рига, Лиесма, 1983.

Ērika Tjuņina