Mārtiņš Luters

Mārtiņš Luters (vācu: Martin Luther; 1483. gada 10. novembris — 1546. gada 18. februāris) bija katoļu augustīniešu ordeņa mūks, mācītājs, teologs, profesors, baznīcas reformu ideologs. Viņa mācība rosināja Reformāciju, tā kļuva par pamatu luterisma un protestantisma tradīcijām, kā arī lielā mērā Rietumu civilizācijas kultūrvēsturiskai kopībai.

Mārtiņš Luters dzimis 1483. gada 9. novembrī Eislēbenē Hansa un Margarētas Luteru ģimenē. 1484. gadā ģimene pārcēlās uz Mansfeldu, kur Lutera tēvs bija vara raktuvju līdzīpašnieks.

Pēc tēva vēlmes Luters skolojās Magdeburgā un Eizenahā un 1505. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē. Tomēr drīz vien, "pievēršanās pārdzīvojuma" rezultātā (viņam blakus zemē iespēra zibens), viņš pameta studijas un iestājās Erfurtes augustīniešu eremītu klosterī.

1508. gadā Luters pārcēlās uz Vitenbergas Universitāti.

1510. gadā ordeņa vikāra Johana fon Štaupica uzdevumā Luters apmeklēja Romu.

1512. gadā Luters ieguva teoloģijas doktora grādu un 1513. gadā sāka strādāt par pasniedzēju- Bībeles izskaidrošanas maģistru (profesoru).

1514. gadā Luters kļuva par sludinātāju pilsētas baznīcā.

Iespējams, ka viena no pirmajām luterisma idejām bijusi paša Lutera fundamentālā atklāsme, ka Dievs nav soģis katram kļūmīgam cilvēka solim, kā to parasti interpretēja tā laika baznīca.[nepieciešama atsauce] Tieši otrādi — Dievs ir tas, kurš piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek neliekuļoti nožēloti. Ne svētie tēvi, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. Tieši šādu Dieva būtību un paša cilvēka individuālo attieksmi pret to Luters arī sāka sludināt Vitenbergā, iegūstot šeit vispārēju atzīšanu. No šāda viedokļa pilnīgi absurda vai pat amorāla sāka izskatīties Romas Katoļu baznīcas īstenotā indulģenču tirgošanas politika. Tā drīzāk bija uzskatāma par šaubīgu naudas izspiešanas veidu no cilvēkiem, jo kādēļ gan viņiem būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs to dara tāpat, cilvēkam nožēlojot savus grēkus?

1516. gadā uz tuvējo Brandenburgu tika nosūtīts dominikāņu mūks Johans Tetcels lai tirgotu indulgences. Tas pamudināja Luteru sacerēt deviņdesmit piecas tēzes, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot. Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās bieži tiek apšaubīta.[1] Tēzes tika pārtulkotas vāciski, iespiestas un izplatītas. Gada beigās tās jau zināja visa Vācija.

Savukārt Luters meklēja Bībelē argumentus savām tēzēm, un šajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarīja lielāku plaisu starp viņu un Baznīcu. Lutera acīs apšaubāmas kļūst ne tikai Baznīcas tiesības piedot grēkus, bet arī pats pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte.

1520. gada 15. jūnijā pāvests nosūtīja Luteram bullu, piedraudot viņu izslēgt no baznīcas, ja viņš neatteiksies no saviem uzskatiem.

1520.g. 10. decembrī Luters publiski sadedzināja pāvesta bullu.

1521.g. 3. janvārī Luters tika izslēgts no baznīcas. Luteram draudēja nopietnas nepatikšanas, iespējams pat nāvessods, ja ne Saksijas kūrfirsta Frīdriha III aizstāvība, kurš gan nebija Lutera mācības piekritējs, taču nevēlējās zaudēt slaveno profesoru - vienu no populārākajām un atzītākajām savas kūrfististes personībām.

1521. gada sākumā Vormsā tika sasaukts Svētās Romas impērijas reihstāgs.

1521.g. 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Uz Luteru kārtējo reizi tika izdarīts spiediens lai viņš atteiktos no saviem uzskatiem. Kad viņš atteicās to darīt, viņš tika pasludināts ārpus likuma un viņa darbus pavēlēts iznīcināt. Atpakaļceļā no Vormsas tika noorganizēta Lutera pazušana un paslēpšanās Vartburgas pilī. Šeit Luters pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību.

1522. gadā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka dievkalpojumu reformu, padarot tos brīvākus un nepiespiestākus.

Lutera mācību atbalstīja plaši iedzīvotāji slāņi- zemnieki, pilsētnieki, kā arī daļa aristokrātijas, jo daudziem nepatika nesamērīgā baznīcas tieksme pēc greznības, bet garīdzniecības morālā degradācija diskreditēja arī feodāļu varu. Līdz ar to kristietība Eiropā Lutera mācības rezultātā izrādījās sašķelta. Romas pāvests bija spiests piekāpties un ne tikai atzīt reliģisko plurālismu, bet uzsākt arī pašas katoļu baznīcas reformēšanu (Kontrreformācija), jo arī Eiropas karaļu un hercogu atbalsts un lojalitāte tam bija svarīgi. Parādījās populārs Lutera mācības simbolisks apzīmējums — .

"Luters gāza no troņa pāvestu un tā vietā iecēla Bībeli"

1525. gada 15. jūnijā, Luters apprecējās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru. Turpmākos gadus viņš bija aizņemts jaunās baznīcas organizēšanā, kā arī piedalījās Vecās Derības tulkošanā. Visa Bībele vācu valodā tika izdota 1534. gadā.

1530. gadā Luters atzina Filipa Melanhtona sarakstīto Augsburgas ticības apliecību.

Lutera saistība ar Latviju

Rīgas rātes sekretārs Johans Lomillers 1522. gada 20. augustā Luteram nosūtīja vēstuli, kurā lūdza viņu kļūt par apustuli Paulu arī "Livonijai, kas ir galējā zeme Eiropas ziemeļos un kristīgajai pasaulei līdz šim gandrīz nepazīstama".[2]

1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu "Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Līvzemē, maniem mīļajiem kungiem un brāļiem iekš Kristus".

Savu 1524. gadā Vitenbergā iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs "Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas" (1524).

Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525. gadā latviski pārtulkoto luterāņu katķismu, bet tas nav saglabājies.[3]