Maruta Vanda Ludeks

2001. gada 7. novembrī Milvokos, Viskonsinā, pēc divu gadu grūtas cīņas ar kakla vēzi šīs zemes dzīve beidzās savulaik - iepriekšējā gadsimta 60. un 70. gados - ASV vidienē pazīstamajai aktrisei Marutai Ludekai. Viņa dzimusi 1932. gada 14. decembrī Valmierā, Latvijā. Ludeka jaunībā bija mācījusies drāmu, mūzikas koledžā beidza arī klavierklasi (māte bija pianiste un kora diriģente, tēvs - pirms kara Valmieras mūzikas skolas direktors), un viņas skatuves gaitas noritēja gan Milvokos, kur savā laikā bija divas darbīgas teātra trupas, gan 60. gadu vidū atveidojot galvenās lomas Anša Tipāna ceļojošā latviešu teātrī. Tur viņa savas spējas raksturlomās parādīja gan kā Abigaila Mārtiņa Zīverta lugā "Kurpurrū", Maksīne Tenesija Viljamsa lugā "Iguānas nakts" un Ilga Annas Brigaderes lugā "Ilga". Ludeka tēloja arī amerikāņu teātros, pāris reižu televīzijā ar vairākiem pazīstamiem aktieriem - Obraienu, Džipsi Rozi Lī. Cerības iespiesties amerikāņu teātrī lielākās lomās kavēja aktrises latviešu akcents, no kura viņa nespēja tikt vaļā, kaut ASV bija ieceļojusi pusaudzes gados. Par kādu viņas lomu uz amerikāņu skatuves "Laikā" 1959. gada 25. martā rakstīts, citējot vietējās teātra kritiķes atsauksmi: "Trupā ievērojamākā aktrise ir Maruta Ludeka. Viņa tēlo tipisku palīdzības darbinieci ar šarmantu, īstu latviešu akcentu, pati apveltīta ar nemākslotu daiļumu un patiesu talantu. Viņas parādīšanās uz skanives allaž saistīja publikas uzmanību un kāpināja interesi."

Pēc dabas Maruta Ludeka bija diezgan stūrgalvīga, nemīlēja plašu sabiedrību, un palicējiem bija atstājusi norādījumus - viņas bērēs ne Dievu lūgt, ne asaras liet, bēriniekiem jājūtoties priecīgiem un "atraisītiem". Tā arī bēru parastajā veidā nebija, viņas draugi un cienītāji bija aicināti Milvoku latviešu namā uz Marutas "dzīves svinēšanu". Bija pilna zāle ļaužu - gan milvokieši, gan draugi no Čikāgas, gan aizgājējas darba biedri (viņa daudzus gadus strādāja apdrošināšanas sabiedrībā), kas klausījās prāv. Laumas Zušēvicas un draugu atvadu vārdus (pelnu urna bija zāles galā), Brusubārdas ansambļa laicīgu - un krietni skaļu - mūziku, mielojās,iedzēra, kāds izgrieza arī valsi. Visos bija dzīvas atmiņas par Marutu Ludeku.
Paliek aizgājējas brālis ar ģimeni. Viņas dzīvesbiedrs aizgāja mūžībā (arī ar vēzi) jau pirms gadiem desmit.

Avots: "Laiks", 12.01.2002