Mikelandželo Buonarroti

Mikelandželo Buonarroti  bija itāļu tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks. Viņš vispilnīgāk atspoguļo dižrenesanses humānisma ideālus - monumentalitāti, vispārinātu formu, cilvēka skaistuma un neierobežoto spēju apliecinājumu. Viņš ir arī jaunā, baroka stila ievadītājs. Baroka tendences, jaunā domāšana un renesansei neparastie izteiksmes paņēmieni raksturo Mikelandželo darbus, kas radīti pēc 1520. gada.

Mikelandželo pasaules uzskats un pārliecība, ir vēlme, lai cilvēks izjūt sevi kā pašu augstāko būtni, kam citi nespēj līdzināties. Mākslinieka attiecības starp cilvēku un dievu ir mokoša traģēdija.

Mākslinieks kļuva slavens jau ar agrīnajiem darbiem. Viens no pazīstamākajiem darbiem mūsdienās ir marmorā veidotā skulpturālā grupa "Pieta" (1499, mirušā Kristus apraudāšana). Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi harmoniski apvienoti un izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšējā līdzsvara pilnā konusveida jeb vienādsānu trīsstūra kompozīcija.

Laika posmā no 1501. līdz 1504. g. Mikelandželo rada statuju "Dāvids". Tas ir skaists jūdu jauneklis Dāvids, kurš divkaujā uzvarēja mītisko milzi Goliātu. Tēlnieks savu varoni attēlojis vispārējā garīgo un fizisko spēku saspringuma brīdī. Skulptūra ir gandrīz piecus metrus augsta, un tās kopija apskatāma Florences rātslaukumā, bet oriģināls atrodas Akadēmijas galerijā (Galleria dell' Accademia). Šodien Mikelandželo skulptūra ir kļuvusi par Florences simbolu.

Viens no grandiozākajiem Mikelandželo darbiem tapa Siksta kapelā Vatikānā (1508 - 1512). Darbs Siksta kapelā Mikelandželo kļuva par smagu pārbaudījumu, kas ilga četrus gadus. Viņš apgleznoja griestus un sienu augšdaļu ar daudzām kompozīcijām, kurās attēloja Vecās Derības sižetus (pasaules radīšanas vēsturi, praviešus un sibillas - sievietes, kas pareģo nākotni, senajiem grieķiem un romiešiem). Fresku izmēri ir grandiozi - 13,41 x 39,01m. Visas 343 figūras, kurās attēloti Bībeles varoņi, ir sakārtotas loģiskā kompozīcijā, kas ir labi pārskatāma.

Siksta kapelā māksliniekam vajadzēja atgriezties 1536. gadā, lai pēc pāvesta Pāvila III aicinājuma gleznotu "Pastaro tiesu" uz kapelas altāra sienas. Šī freska attēlo visu cilvēces traģēdiju - pasaules bojāeju. Pēc vairāk kā divdesmit gadiem mākslinieka rokraksts un pasaules redzējums ir krasi mainījies. Darbs atklāj paša Mikelandželo dvēseles krīzi. Šeit jau pilnībā tiek demonstrēta cita mākslinieciskā sistēma, kas ir raksturīga nākamajam mākslas periodam. Centrā ir attēlots Kristus kā soģis, kura paceltā roka atdala grēciniekus no taisnajiem. Kompozīciju veido cilvēki, kas ierauti nepārvaramā stihiskā kustībā, kurai nav iespējams pretoties. Freska ir satraukuma, nemiera, šausmu un izmisuma pilna.

Mikelandželo smagie iekšējie pārdzīvojumi atspoguļojas arī viņa darbā pie Mediči kapelas Sv. Laurentija baznīcā, Florencē, (1520 - 1534). Arhitektoniski skulpturālajā ansamblī ir hercogu Džiliāno un Lorenco Mediči statujas un alegoriskas, nemiera, šaubu un traģisma pilnas figūras, kas izvietotas uz sarkofāgiem, ir laika simboli - "Rīts", "Diena", "Vakars" un "Nakts".