Miķelis Cepurītis

Miķelis Cepurītis (1880–1956), tautsaimnieks, valsts ierēdnis. No 1918. gada decembra Satiksmes ministrijas kancelejas pārzinis, no 1920. gada maija Satversmes sapulces, pēc tam - Saeimas kancelejas direktors.

Avots: http://www.academia.edu/

***

Saeimas kanzleja.
Kanzlei der Saeima.
Канцелярия Сейма.
Miķelis Cepurīts, kanclejas direktors. Tāļr.
28200. Pr. adr. M. Trokšņa ielā 2.
Tāļr. 22436.​

Avots: Rīgas adresu-izziņas grāmata (1928)

***

Satversmes sapulces un Saeimas kancelejas direktors Miķelis Cepurītis dzimis 1880. gada 2. novembrī Neretā Miķeļa un Ievas Cepurīšu ģimenē.

Kā Tautas Padomes kanclejas direktors Miķelis Cepurītis 1926. gada 16. novembrī apbalvots ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni, bet kā Saeimas kancelejas direktors 1930. gada 29. aprīlī apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni.

Sieva - Olga Helēna, dzim. Bergmanis (dz. 23.11.1879. Platonē - m. 07.02.1934. Rīgā).

Meita - Austra, prec. Grīnbergs (dz. 23.09.1913. vai 11.10.1913. Mellužos - m. 20.10.1968. ASV), vīrs - Emanuels Donats Frīdrihs Jānis Grīnbergs (dz. 25.01.1911. Pēterburgā - m. 25.04.1982. Rīgā) no Grosvaldu-Grīnbergu dzimtas, matemātiķis, grafu teorijas skolas izveidotājs Latvijā.

Mazdēls - Mikus Jānis Grīnbergs.

Miķelis Cepurītis miris 1956. gada 22. maijā Ņujorkā. 

Avoti: 

1. https://www.geni.com/people/Austra-Gr%C4%ABnbergs/6000000078579797583
2. https://www.geni.com/people/Mi%C4%B7elis-Cepur%C4%ABtis/6000000078580989896
3. https://www.geni.com/people/Olga-Hel%C4%93na-Cepur%C4%ABtis/6000000078580994932
4. Valdības Vēstnesis, Nr. 260 (17.11.1926.)
5. Valdības Vēstnesis, Nr. 96 (30.04.1930.)

***

MŪŽĪBĀ AIZGĀJIS MIĶELIS CEPURĪTIS
Satversmes sapulces un Saeimas kancl. direktors

Miķelis Cepurītis dzimis Neretā 1880. gadā; beidzis Rīgas Politechnisko institūtu 1906. gadā ar cand. rer. merc. grādu. Jau studiju laikā sācis strādāt par kontrolieri uz Rīgas — Orlas dz.-ceļa. Šo darbu turpinājis līdz 1918. gadam. Revolūcijas laikā Vitebskā piedalījies dzelzceļnieku sapulcēs, kurās spriests par neatkarīgās Latvijas dibināšanu. Tā viņš nācis saskarē ar vēlākajiem Latvijas valstsvīriem.

No 1918. g. decembra strādājis Satiksmes un Darba ministrijā. Boļševikiem iebrūkot, kopā ar Pagaidu valdību pārcēlies uz Jelgavu un vēlāk uz Liepāju. Rīgā atgriezies kopā ar valdību ar kuģi Sarātovu. No 1920. gada 1. jūnija ir Satversmes sapulces, pēc tam Saeimas kanclejas direktors.

Pēc 1934. g. 15. maija Saeimas nama pārvaldnieks un Valsts kanclejas darbinieks. Boļševiki 1940. g. 11. novembrī pēc Saeimas nama  inventāra nodošanas M. Cepurīti atlaida no vietas, bet pensiju nemaksāja, iznīcināja pat oriģināldokumentus par iepriekšējo darba stāžu.

1944. g. 25. sept. M. Cepurītis kopā ar 90 gadu veco māti, meitu un 5 g. v. mazdēlu izbrauca uz Vāciju, kur tā paša gada decembrī Rostokā mira viņa māte. Pēdējos trimdas gadus Vācijā M. C. dzīvoja Vircburgas latviešu nometnē, no kurienes kopā ar meitu un mazdēlu 1950. g. izceļoja uz Sav. Valstīm.

M. Cepurītis mira 1956. gada 22. maijā Ņujorkā. Apbedīts Ellenvillē N.Y., kur strādā viņa meita un abitūrija klasē ar izcilām sekmēm mācās viņa mazdēls Mikus Grīnbergs.

M. Cepurītis bija latvietis ar daudzām pozitīvām īpašībām — lielu pienākuma apziņu, gaišu prātu, godīgs un nelokāms savā pārliecībā.

Lai viņam viegla svešās zemes smilts!

Avots: Latvija Amerikā, Nr. 49 (20.06.1956.)

***

[Latvijas dzelzceļnieku] Savienības dzimšanas stunda ir 20. decembris 1917. gadā pulkstens 7 vakarā Vitebskā pie 84 dalībniekiem. Pie savienības dzimšanas šūpuļa, kā pirmās personas stāvējušas Fr. Ozoliņš, tagadējais satiksmes ministrs un Cepurīts, tagadējais Saeimas kanclejas pārzinis, kuri vadīja pirmo sapulci. Sapulcē izskanēja domas, ka dzimstošai organizācijai ir jābūt pilsoniskai, tāļu stāvošai no politikas. To izteica sekojošie Cepurīša vārdi: «Vismaz no ārienes spriežot vietējie latvieši līdz šim nekā neesot darījuši savas dzimtenes — Latvijas labā. Vajaga aizmirst partijas un ķildas, pirmā vietā likt vispārīgos Latvijas mērķus, likt katram roku pie darba, pēc savas spējas un apziņas strādāt dzimtenes labā." [..]

Avots: Latvijas Dzelzceļnieku Vēstnesis, Nr. 106 (18.05.1929.)