Miķelis Veisbuhs (Veidums)

Mežu departamenta ilggadīgais darbvedis Miķelis Veisbuhs dzimis 1895. g. 20. martā (pēc vecā stila 8. martā) plkst. 16.00 Rucavas pagastā, mežniecībā.

Vecāki: Vašķa apgaitas meža uzraugs Bierants Veisbuhs un Katrīna dz. Virkava (dz. 29.05.1855. - m. 27.03.1906.) no "Dambeniekiem".

19. martā (pēc v.st.) mācītājs K. Rīmšneiders viņu krista Rucavas baznīcā. Kūmās: saimnieks Miķelis Laipenieks, mežsargs Miķelis Lankutis, mežsarga sieva Anna Rāta.

Miķelim Veisbuham ir brāļi Juris (dz. 19.02.1893. - m. ap 1970) un Jānis (dz. 24.08.1897. - m. 1980. gada maijā), kā arī pusbrālis un 3 pusmāsas no mātes puses. Brālis Bierants (dz. 08.12.1900. - m.?) acīmredzot miris mazs.

Savu dienesta gaitu iesācis 17 g. vecs, no sākuma Nīcas un Rucavas pagastos, bet 1914. g. 21. oktobrī pārgājis Rucavas valsts mežniecības dienesta rakstveža amatā.

Sakarā ar pasaules karu un Kurzemes okupāciju pārgājis bij. Baltijas Domēnu valdes dienestā tanī pašā amatā un turpinājis dienestu Rīgā un Tērbatā, uz kurieni bija evakuēta minētā iestāde. Bij. Domēnu valdes, vēlāk kara resora dienestā atradies līdz 1918. g. marta mēnesim. *)

*) "[..] [1920.g. sākumā] Latvijas mežu lielākā daļa (apm. 60 %) piederēja muižniecībai, kuras noteicošais vairums bija Baltijas vācieši. Otrs lielais mežu īpašnieks bija Krievijas valsts (apm. 10 - 12 %). Valsts (kroņa) mežu augstākais pārvaldes orgāns bija Baltijas Domeņu valde (Glavnoje upravļeņije ļesami Pribalķijskavo kraja) ar tai pakļauto revidentu institūtu, kas atradās Rīgā. Šai iestādei bija pakļauti arī valsts meži Igaunijā, bet Latgales valsts mežus pārzināja Rietumu apgabala Domeņu valde, kas atradās Smoļenskā. [..] 1920. g. sākumā maz bija tādu, kas varēja un gribēja stāties Mežu departamenta rīcībā. [..]" (A. Ansons "Atmiņas par pagājušām dienām").

Sakarā ar Tērbatas okupāciju no vācu karaspēka, M. Veisbuhs atgriezās savā dzimtajā pagastā Rucavā — Dunikā.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. g. 26. novembrī iestājās atkal Rucavas pag. pašvaldības dienestā, kur sabija līdz 1919. g. 1. martam, kad pārgāja Zemkopības ministrijas dienestā Liepājā. Kopā ar Latvijas pagaidu valdību tvaikonī «Saratovs» viņš atgriezās Rīgā un Zemkopības ministrijas dienestā atradās līdz 1919. g. 5. oktobrim, kad iestājās Latvijas brīvības cīnītāju rindās un piedalījās pie Rīgas aizstāvēšanas pret Bermontiešu uzbrukumu.

No Latvijas nacionālās armijas dienesta atbrīvots 1921. g. 21. februārī un atkal iestājās Zemkopības ministrijas Mežu departamenta dienestā.

"Dziļi atmiņā palikuši tā laika nodaļas darbinieki: Uškurs, Svīķis, stud. Lediņš, Bērziņš, Kociņš, Boss, Iže ar kundzi, Murevskis, Burdajs, Dūrens jaunkundze un daudz citi. [..] Mīļš viņiem paldies par kopīgi veikto svētīgo darbu un visjaukākām atmiņām. Arī privātmežu un administratīvi nodaļu darbinieki A. Zelmenis, K. Birnbaums, Laters jaunkundze, Veisbuchs un citi bija jauni un neiestrādājušies valsts darbā, bet visi viņi centīgi un ar mīlestību ir darījuši katrs savu daļu." (A. Ansons "Atmiņas par pagājušām dienām")

Rīgas dzimtsarakstu nodaļā 1925. gada 5. oktobrī izsludināti Miķelis Weissbuchs no Rucavas ar Emiliju Doke no Sabiles, laulāti 31. oktobrī.

No 1928. g. 4. janvāra (prot. Nr. 2020, p. 2) Veisbucham Miķelim piešķirta nekultivēta zeme Talsu apr. Cēres pag. Cēresmuižā (nr. pēc kārtas: 93135, 2. kategorija, piešķiramais nr. pēc plāna: 38F, kopplatība hektāros: 22,27 ha.

"Rīgas adresu-izziņas grāmatā" (1928) minēts, ka Veisbuchs, Miķelis, darbv., dzīvo Rīgā, Ģimnastikas ielā 11, dz. 5. Šī pati adrese viņam ir arī "Valsts adresu kalendārā 1936. gadam" (1935).

1931. gadā izdevums "Ķemeru ziņas" starp peldviesiem, kuru ieradušies Ķemeru peldiestādē, min arī, ka 9. augustā ieradies Veisbuchs Miķelis, darbvedis no Rīgas, ar adresi Smilšu 10.

1933. gada 16. novembrī Miķelis Veisbuchs apbalvots ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1935. gadā M. Veisbuchs, sekojot K. Ulmaņa 28. janvāra draudzīgajam aicinājumam, Rucavas Geistautu pamatskolai nosūta 2 grāmatas.

Mežu departamenta dienestā Miķelis Veisbuhs nepārtraukti darbojās līdz 1937. g. 1. aprīlim. Pēc tam no dienesta atbrīvots pēc paša lūguma, sakarā ar došanos pensijā, ar 1937. gada 1. aprīli viņam piešķirta pensija Ls 127,- mēnesī.

Ar 1938. gada 10. jūnija Sabiedrisko lietu ministra A. Bērziņa rīkojumu Miķelis Veisbuchs, dzīv. Cēres pagasta "Bebros", iecelts par Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļas tūristu aģentu, 1938. gada izdevumā "Brīvā Zeme" minēts kā viens no 15 jaunajiem tūrisma aģentiem.

1940. gadā Miķelis Veisbuchs ar sievu Emiliju-Johannu, dz. Doke (pasē Doķis) 1902. gada 5. februārī Matkules pagastā, dzīvojoši Cēres pagasta "Bebros", Iekšlietu ministrijai iesniedz uzvārda maiņas lūgumu un vēlas turpmāk saukties uzvārdā "Veidums". 1940. gada 6. jūlijā viņam izdota pase uz Miķeļa Veiduma vārda.

1967. gada "Dzimtenes Balsī" vēl parādās pāris sludinājumu, ka ķīmijas profesoru Aleksandru Miķeļa dēlu Janeku meklē radinieks Miķelis Veidums (Veisbuks), norādot adresi: Latvijas PSR, Tukuma rajonā, p. n. Kandavas stacija, «Bebros».

2023. gadā Cēres "Bebros" pie Bebrupes netālu no Kandavas dzelzceļa stacijas uzrādās 1992. gadā reģistrēta Pēkmaņa zemnieku saimniecība. 2018. gadā šajā 30. gados celtajā mājā pie Cēres ceļa saimnieko Irinoviču ģimene no Engures puses.

Avoti:

1. Brīvā Zeme, Nr.132 (15.06.1938)
2. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/1126874
3. Dzimtenes Balss, 16.02.1967.
4. Dzimtenes Balss, 15.12.1967.
5. https://www.familysearch.org/search/film/105134957
6. Ķemeru ziņas, Nr.12 (23.08.1931)
7. Latvijas Sargs, Nr. 224 (06.10.1925.)
8. Meža Dzīve, Nr. 141 (01.05.1937.)​
9. Meža Dzīve, Nr.143 (01.07.1937)
10. Meža Vēstis, Nr.92 (01.03.1960), A . Ansons "Atmiņas par pagājušām dienām"
11. https://www.ntz.lv/projekti/kad-cilveks-cilveku-atrod/ 
12. https://raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:11:2055:2481:24243#&gid=1&pid=113 
13. Rīgas adresu-izziņas grāmata (1928)
14. Rīts, Nr.128 (10.05.1935)
15. Valdības Vēstnesis, Nr. 108 (17.05.1940.)
16. Valdības Vēstnesis, Nr. 132 (15.06.1938.)
17. Valdības Vēstnesis, Nr.260 (17.11.1933)
18. Valsts adresu kalendars 1936. gadam (1935)
19. Zemes Ierīcības Vēstnesis, Nr.265 (07.02.1928)

***

Pārgrozījumi un papildinājumi Zemkopības ministrijas iekārtā

 (V. V. 1936. g. 205. n-rs).

Ar minētiem pārgrozījumiem un papildinājumiem Mežu departamenta administratīvā nodaļa pārdēvēta par Administratīvo daļu. Administratīvā daļa pārzina mežu departamenta personālu, revīziju lietas, tiesu lietas, dienesta zemes, departamenta saimnieciskās lietas, departamenta būvniecību un telefonus. Sakarā ar minēto Administratīvā daļa ar 1936. g. 8. oktobri sadalīta šādās sekcijās:

1. sekcija. Sekc. vad. J. Gailis. — Darbinieku dienesta lietas, ceļa izdevumu atzinumi, sūdzību izmeklēšana par amata personām, pensijas un slimības zīmju izsniegšana.

1-a. sekcija. Sekc. vad. M. Veisbuchs. — Dienesta zemju un ēku piešķiršana un izmantošana.

2. sekcija. Sekc. vad. R. Pētersons. — Valsts kontroles revīziju lietas un tieslietas.

3. sekcija. Sekc. vad. K. Kociņš. Centra saimniec. lietas, centra un v-bu apgādāšana ar inventāru, materiāliem un darba rīkiem, ieroču atļaujas, d-ta izdotās literāt. izplatīšana.

4. sekcija. Sekc. vad. V. Reicholds. — D-ta ēku, tēlefonu un būvju jaunbūves un remonti. Mežu d-ta reģistratūra. Vadītājs J. Kreņģelis. 

Avots: Meža Dzīve, Nr.135 (01.11.1936)

***

Matkules pag. "Zāģeru" saimniecība. Pārzinis Žanis Doķis. Pie gleznainās Amulas, starp Kandavu un Sabili. Saimniecības robežās neredzēts milzu akmens. Sabile — 9 km, Kandava — 14 km. Tuv. tālr. Matkule 17. Zveja. Vēžošana. Peldēšana. Naktsmītne 60 sant. Brokastis 20 sant. pusdienas 50 sant., piens 12 sant. litrā. Vasarniekiem pilna panzija Ls 10,— nedēļā. Tuv. ziņas Rīgā, pa tālr. 33882 (Veisbuchs).

Avots: Valdības Vēstnesis, Nr.188 (23.08.1932) 

***

Mēs strādājam dzīves uzplaukumam

Cēres pagasta Strautiņu mājas darba zemnieks Eichenbergs apzinīgi pilda savus pienākumus. Jau līdz vēlēšanu dienai, 10. februārim, Eichenbergs meža darbus bija veicis ar uzviju.

Bez tam Eichenbergs paspējis sagādāt kurināmo arī savas saimniecības vajadzībām. Nav viņš trūcis nevienā talkā kā koksnes sagatavošanas un izvešanas, tā sagatavoto materiālu iekraušanas darbos vagonos.

Tāpat centīgi strādā 73 gadus vecais Banders no Banderu mājām. Kaut arī vecuma dēļ viņš no valsts saistībām atbrīvots, sirmais darba rūķis nepalaiž garām nevienu pagasta rīkotu talku. Viņš pats uzzina, kad rīko talkas, un tajās viņa vecās darba rokas naski kustas. Banders saka: „Visi prasa tikai no valsts, kur tad tā lai ņem, mums pašiem vairāk jāstrādā! “

Šī sirmgalvja priekšā vienam otram kūtrākam acis kaunā jānolaiž, kā, piemēram, Veisbucham un Veidumam no tā paša pagasta.

Avots: Padomju Karogs (Talsi), Nr.23 (23.02.1946)

***

Cērenieki cenšas būt pirmrindniekos

Cēres pagasta zemnieki centīgi pildījuši I ceturkšņa saistības lopkopības produktu piegādē valstij. Tā gaļas nodevu plāns izpildīts par 110%, olu par 200%. Vienīgi piens nav krejotavām piegādāts pilnos apmēros, kaut arī še cērenieki nav palikuši pēdējās rindās.

Pēdējais apstāklis II ceturksnī jāņem jo sevišķi vērā un piens jāpiegādā tādos daudzumos, lai nevien izpildītu II ceturkšņa plānu, bet nolīdzinātu iepriekšējā ceturkšņa nenokārtotās saistības.

Ka piena piegādi iespējams reālizēt, pierāda tas, ka daudzi zemnieki šīs nodevas pilnos apmēros noteiktā laikā nokārtojuši. Lai minam Cēres ciema padomes Jansona desmita zemniekus, kuri nodevu plānu I ceturksnī izpildījuši simtprocentīgi, arī zemniekus Rakstiņu, Blūmentāli, Balodi u.c., kuri tāpat visas saistības jau nokārtojuši. 

Šie centīgie un apzinīgie zemnieki tagad stājušies pie II ceturkšņa saistību pildīšanas.

Gaļas nodevu gada plānu izpildījuši zemnieki Cinis, Granovskis un Stipenbachs. No šiem zemniekiem jāņem piemērs kūtrajiem, it sevišķi Miķelim Veidumam no Bebru mājām, kurš par nodevu kārtošanu vēl nav domājis. Trams, Cēres pagasta komjaunatnes organizācijas sekretārs. 

Avots: Padomju Karogs (Talsi), Nr.43 (11.04.1946)

***

Nobeigt sagādes plānu

Cēres pagastam obligātās nodevas, izņemot pienu, lielas grūtības nesagādā. Daudzi darba zemnieki jau izpildījuši olu un gaļas obligātās nodevas par visu gadu, piemēram, Cinis Cērēs, Stīpenbachs Brenčos, Zorģis Kļavās, Bluķis Zīlītēs, Mūrnieks Bāliņos un citi. Šie zemnieki ir arī labākie piena nodevu pildītāji. Olu nodevas pagasts pilda par gada beidzamo ceturksni, gaļas nodevas par maija mēnesi, bet piena nodevu plāna izpildīšana iesākta par II ceturksni. Šeit mūsu pagastam daudz kas jāpanāk, jo daudzi zemnieki vēl nav sākuši pildīt, vai slikti pilda piena nodevas, piemēram, Veidums Bebros, Foss Ezeriņos u.c.

Sagāde ir svarīga daļa piecgades plāna izpildē. Uz priekšu mūsu zemniekiem piegāde jākāpina. 

Avots: Padomju Karogs (Talsi), Nr.59 (21.05.1946)

***

Ražas novākšanas darbi Cērē

Cēres pagasts ziemāju pļauju iesāka 3. augustā. Tagad tie nopļauti. Pirmie ziemājus nopļāva Zadaka Pumpuru, Štolbergs Strazdiņu un Veidums Bebru mājās. [..] 

Avots: Padomju Karogs (Talsi), Nr.97 (20.08.1946)

***

Negrib iet kopā ar pārējiem

Enerģiski un pēc vislabākās sirdsapziņas savus pienākumus pilda Cēres pagasta desmitmāju pilnvarotais b. Mūrnieks, tādēļ viņa desmits izvirzījies pārējo pagasta desmitu priekšgalā kā lopkopības produktu, tā arī labības piegādē valstij. [..]

Biedra Mūrnieka desmitam cītīgi seko b. Pocheviča desmits, kas arī visdrīzākā laikā beigs saistību kārtošanu ar valsti kā lopkopības produktu, tā arī labības piegādē. Bez centīgajiem zemniekiem Cēres pagastā ir arī tādi, kas apzināti bremzē savlaicīgu saistību nokārtošanu ar valsti.

Sevišķi daudz šo budzisko elementu ir b. Šūmaņa desmitā, tādēļ šis desmits nevar izvirzīties pirmrindniekos. [..]

Biedra Jostiņa desmitā vienīgais atpalicējs ir budzis Miķelis Veidums no Bebriem.

Minētajiem budžiem bija visas iespējas jau sen nokārtot kā lopkopības produktu, tā arī labības piegādes saistības ar valsti. Tas, ka viņi negrib iet kopā ar pārējiem Cēres pagasta zemniekiem, ir skaidri redzams. Kad viņiem vajadzēja kult, tie cēla dažādus nepamatotus iebildumus, lai kavētu labības piegādi valstij. Tas viņiem arī izdevās, jo Cēres pagasta vadība (izpildu komitejas priekšsēdētājs b. Grundulis) un aktivs pienācīgi necīnās pret budžu politiku.

Avots: Padomju Karogs (Talsi), Nr.104 (07.09.1947)

***

Uzlabot piena piegādi valstij

Cēres pagasts piena piegādes gada plānu līdz 20. maijam izpildījis tikai par 26,7%. Vairāk nekā 40 saimniecības pienu piegādāt valstij nav nemaz sākušas. Pagasta izpildu komiteja pārskatus par piena piegādes gaitu no ciemu padomēm prasa reti. Netiek kontrolēts ari sagādes aģentes Kozlovskas darbs, tādēļ viņa to veic pavirši un bez mazākās pienākuma apziņas. Viņai nav nekādas skaidrības un pārskata par to, kā norit piena piegāde un vai regulari tiek izpildīta piena piegādes dienas grafika.

Normalu piena piegādi ar savu nosodāmo rīcību bremzē arī Cēres pienotava, jo tā pārvērsta vairāk par sviesta pieņemšanas punktu nekā izpilda savu tiešo uzdevumu - piena pārstrādāšanu.

Dienās, kad pienu pārstrādā krejotava, darbu sāk tikai pulksten deviņos. Saprotams, zemniekiem tagad, kad darba pilnas rokas, nav iespējams gaidīt līdz desmitiem vājpienu. Pienotavas vadītājam b. Majoram jāievēro vietējās darbaļaužu deputatu padomes norādījumi, bet nevis jārīkojas pēc saviem ieskatiem.

Visu norādīto trūkumu rezultātā rodas sabotieri, kas apzināti jauc un bremzē piena piegādi. Vāji pienu piegādā budzis Fricis Tiltiņš no Mūrniekiem. Viņam jāpiegādā 1274 litri, bet viņš līdz šai dienai nodevis tikai 163 litrus. Tāpat rīkojas arī Jānis Kuncis no Saulītēm un Miķelis Veidums no Bebriem. Tie valstij vēl nav piegādājuši pat to piena daudzumu, kas bija jānodod I ceturksnī.

Labu piemēru rāda pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs b. Fridrichsons no Zeimeļu mājām, kas jau veicis gada plānu. Par visu gadu pienu piegādājuši arī Jānis Bluķis no Zīlītēm un Antons Cinis no Cērēm.

Cēres pagasta izpildu komitejai, ciemu padomēm, sagādes aģentei Kozlovskai un pienotavas vadītājam Majoram jāpārkārto savs darbs, jo Cēres pagastam ir visas iespējas kļūt par piena piegādes pirmrindnieku. 

Avots: Padomju Karogs (Talsi), Nr.64 (27.05.1948)

***

Humors un satīra

Mantrausis

Kolchoza «Padomju Latvija» teritorijā «Bebru» mājās dzīvoja reiz mantrausīgs vīrelis, kura vārds bija Veidums. Cēlās šis vīrs rītos, pabaroja savu gosniņu, pabaroja cūciņas, pakaisīja graudus vistiņām, nogaudās par tiem 20 ha zemes, kas kādreiz piederējuši viņam, bet ko tagad apsaimnieko kolchozs, un tā vien skatījās, ko varētu pievākt savā īpašumā. 

Kad pienāca siena laiks, mantrausīgais vīrelis izkāpināja asu izkapti un paslepus savām vajadzībām gāja kolchoza pļavā sienu pļaut. Citu gadu viņš nodomāja izmēģināt laimi kolchoza ābeļu dārzā. Vīrelis nolasīja vienu grozu, nolasīja otru, līdz ābeles kļuva tukšas un visa ābolu raža tika savākta paša mājās.

Bet tā nav tikai pasaka par pagātni. Mantrausīgais vīrelis Veidums dzīvo vēl šo baltu dienu «Bebru» mājās, pļauj kolchoza pļavas, aplaupa kolchoza augļu dārzu, bet neviens šim nekā nevar padarīt.

No laikraksta «Sarkanā Kandava» pielikuma «Aukstā duša».

Avots: Cīņa, Nr.205 (30.08.1957)

***

Ugunsgrēku daudz, bet šļūtenes aizsalušas

Aukstajā aizvadītajā nedēļa apkures ietaišu pārslodzes un nepareizas lietošanas dēļ Tukuma rajonā palielinājies ugunsgrēku skaits, tomēr ugunsdzēsēji stiprajā salā netiek galā ar savu darbu. Tā Matkules pagasta brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienībai gaužām kļūmīgi izgājis, braucot uz negadījumu kaimiņu pagasta Cēres "Bebros", kur dega kūts un klēts. Pēc pagasta padomes priekšsēdētāja Ozola kunga vārdiem, matkulnieku uguns dzēšamā mašīna gan bija stāvējusi no aukstuma drošā vietā noliktavā, taču, braucot mīnus 30 grādu salā, aizsala ūdens krāni un šļūtenes, tāpēc ugunsgrēka vietā dzēšamā mašīna nokļuva gluži bezpalīdzīga. Atpakaļceļā uz mājām arī pašai mašīnai aizsala dzesēšanas sistēma, tādēļ to no pusceļa mājās atvilka ar traktoru.

Avots: Lauku Avīze, Nr.13 (13.02.1996)