Milda Skujiņa-Gulbe

Operdziedātāja, mecosoprāns. Dzimusi 16. maijā 1894. Jaunjelgavā. Dziedāšanu mācījusies 2 gadus Pēterpils Tautas konservatorijā pie Volkovas; 4 gadus Latvijas konservatorijā pie prof. P.Saksa; 2 gadus pie prof. Žerebcovas-Andrējevas un vienu gadu pie prof. Frančesko Losakko. Kā koncertdziedātāja sāk uzstāties Rīgā 1920. gadā, dziedājusi ļoti daudzos koncertos Rīgā un ārpus tās. No 1925.gada nepārtraukti darbojas kā Liepājas operas soliste pirmām mecosoprāna partijām. Viņas repertuārā ap 20 dažādu operu partiju, no tām ap 15 galveno mecosoprāna partiju. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)

---

Esmu pie mūzikas piedzimusi un uzaugusi. Tēvs bija mūziķis, vecā prof. Bētiņa skolnieks Irlavā, organizēja un vadīja vairākus provinču orķestrus. Brālis kad bija vēl tik mazs, ka galva knapi sniedzās pāri galdam, sāka tēva vadībā mācīties pūšamos instrumentus. Vai tad es varēju nociesties? O, nē! Arī es mācījos korneti un vakaros spēlējām trio: brālis pūta pirmo korneti, es otro un tēvs — baritonu.  Brālis — tagadējais Vidzemes artilērijas pulka orķestra vadītājs — mani mācot bezgala dusmojās, kad es viena spēlējot nenoskaitīju pauzes, savilkdams jau no jaunības savu tagad tik pazīstamo grumbu pierē: „Kam tu domā tās pauzes rakstītas, kad neskaiti ?! " Ar šo stingro mācīšanu viņš jau no bērnības ieaudzināja manī ritma izjūtu, par ko esmu viņam dziļi pateicīga, jo tas man ir neatsverams ieguvums tagadējās mākslas gaitās.
Pēc Olava komercskolas beigšanas Rīgā 1915. g., pasaules kara gaitas mani aiznesa plašajā Krievijā, kur Pēterpilī 2 gadus apmeklēju tautas konservatoriju. Pēc tam, nodibinoties Latvijas konservatorijai, 4 gadus mācījos pie prof. Zaksa un 2 gadus pie prof. Žerebcovas. Tad 1925./26. g. sezonā angažējos Liepājas operā, kur dziedu jau vienpadsmito gadu. Šis darba cēliens man stipri saistīts ar vīru — operdziedoni Jāni Gulbi, ar kuru visus 10 gadus esam kopā dziedājuši operā, pārvarēdami visas Liepājas operas finansiālās grūtības, bieži vien strādāmi bez atlīdzības, lai tikai iemīļotai operai nebūtu jāiznīkst. Un tā kā bijām palikuši vienīgie no vecās dziedoņu saimes, tad viss repertuāra smagums bija jāiznes mūsu pleciem.
Būdams kādu laiku operas administrātors, vīrs ieguldīja daudz arī savas naudas, lai varētu samaksāt personālam kaut tās pašas niecīgās aldziņas (toreiz solisti saņēma ap 30 Ls mēnesī). Tas netika atmaksāts, bet — vai par to ir vērts runāt? Ir tāds sakāmvārds, pie kura mans vīrs turas: Dari otram labu, tad arī pašam ies labi. Un jāsaka — mēs nevaram sūdzēties.
Sevišķi pirmajos 2 gados darbs bija ļoti intensīvs. Tad vēl maksāja pieklājīgas algas, un mākslinieku sastāvs bija profesionāli dziedoņi, kuru lielākā daļa gan tagad aizgājuši uz Nacionālo operu Rīgā. Palikām tikai mēs — pēdējie mohikāņi, jo vīra darba apstākļi lika mums izšķirties par Liepāju. Pa šiem gadiem manā repertuārā sakrājies ap 40 operu un operešu. Grūti pateikt manas mīļākās lomas. Mīlu savu darbu, un katra loma prasa tai pilnīgu atdošanos un mīlestību. Ļoti man patīk raksturlomas — «Pīķa dāma", aukle „Oņeginā", Azucena "Trubadūrā", aklā „Džokondā", tāpat no jaunajām „ Minjona" , „Dalila" un pa daļai arī «Karmena". Savas skatuves gaitas uzsāku jau 1917. g. Pēterpilī, uzstājoties tautas konservatorijā. Latvijā pārbraucot, bieži dziedāju arī provincē, vismīļāk — baznīcās. Blakus operas darbam to daru arī tagad, jo ļoti mīlu garīgo mūziku.
Ar pagājušā gada decembri skatuvei pievērsās arī mana jaunā atvasīte — 6 gadus vecā Astrida, uzstādamās kā Peļu jaunkundzīte baletā „Kopelija" Liepājas operā.
Un jācer, ka jaunajai paaudzei būs gludāks mākslas ceļš pilnības sasniegšanai, jo viņa taču var strādāt atjaunotajā Latvijā.

Avots: Zeltene, 15.04.1936