Pastāsti par vietu
lv

Mirdza Bendrupe

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
23.10.1910
Miršanas datums:
30.07.1995
Tēva vārds:
Pauls Ludviks
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Buldinska
Kategorijas:
Dzejnieks, Rakstnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Mirdza Bendrupe dzimusi 1910. gada 23. oktobrī Jelgavas apriņķa Līvbērzes pagastā. 

1914. gadā ģimene bēgļu gaitās dodas uz Maskavu, 1917. gadā, pēc tēva slimības un nāves, atgriežas Latvijā. 1924. gadā Mirdza Bendrupe pabeidz pamatskolu Jelgavā, no 1925. līdz 1928. gadam mācās klasiskajā ģimnāzijā Rīgā.

Pēc 2. pasaules kara M. Bendrupe strādā kinostudijā — no 1947. līdz 1948. gadam par vecāko redaktori, vēlāk tulko filmu tekstus dublāžai, kādu laiku darbojas Dubultos milicijas bērnu istabā. Visvairāk viņa tomēr nodarbojas ar tulkošanu.

1957. gadā rakstniece pirmo reizi nokļūst Krimā. Vairākus gadus turpinās it kā «izlūkbraucieni», līdz 60. gadu vidū dzejniece apmetas Plaņerskā (Koktebelē) un ārpus Latvijas dzīvo līdz 1978. gadam.

Pirmskara un kara laikā sarakstītā proza tā arī nav īsti novērtēta, jo padomju laikā viņa bija pazīstama kā dzejniece un vairāku visai viduvēju prozas darbu autore. Taču viņas stāstu krājumi “Majestāte un pērtiķis” (1938) un “Dieva viesuļi” (1942) ir ne tikai līdzvērtīgi Ādamsona īsprozai, bet arī tuvi tai poētiskā ziņā, gan ar kādu korekciju: viss Ādamsonam piemītošais Bendrupei ir gluži vai hipertrofēts. Subjektīvais skatījums neatstāj vietu plašākam redzeslokam un dažkārt arī filozofiskam vispārinājumam, kas Ādamsonam bija ļoti būtisks.  

Bendrupes stāstos klejo vienvienīgi dīvaiņi, vientuļnieki, dažādu kompleksu apsēstie un sevī iekapsulējušīes īpatņi. Latviešu prozai allaž tik tuvās sociālās problēmas, no kurām vismaz daiļrades sākumposmā nevairījās arī Ādamsons, Bendrupe neskar vispār. Aizplīvurotu mājienu vietā - neslēpta erotika. Arī “Tā Kunga” rotaļu motīvs izpaužas bezmaz demonstratīvi: Bendrupes darbu personas nedz ir spējīgas kaut ko ietekmēt, nedz arī grib to darīt - allaž ļaujas laika plūdumam un autores gribai. Vide, visviens, vai tas būtu kurtizānes vai ierēdņa pilsētas dzīvoklis, Zemgales lauku sēta vai piejūras zvejniekciems, tiek aprakstīta pārmēru detalizēti, turklāt arī estetizācijas pakāpe mēdz būt augstāka nekā Ādamsonam. To labi raksturo stāstā “Ļaunā uguns, labais lukturis un Augustīnes jaunkundze” aprakstītais austrumnieku meistara darinātais lukturis: tā rotājumi ir tik krāšņi un izsmalcināti, ka lukturī ieliktās sveces gaisma netiek tiem cauri, redzams vien pret griestiem pavērsts šaurs gaismas stariņš.

Līdzīgi tas ir arī Bendrupes stāstos: bagātīgais un smalki izzīmētais detaļu ornaments lāgiem aizsedz pašu stāstu. Krājumā “Majestāte un pērtiķis” (virsraksts izteiksmīgi raksturo Bendrupes spēles principus: līdzās ir “augstais” un “zemais”, nopietnais un smieklīgais, cēla loma un tās karikatūra) ir cikls “Andželikas stāsti”, kurā ietilpst ievada teksts un astoņi patstāvīgi stāsti. Ievadā Andželika ierodas pie ārsta un uztic viņam savas “smalkās kaites” vēsturi: “..esmu atradusi tikai vienu nezūdīgu pārliecību - visu, kas ir un var būt, pieņemt nešaubīgā maigumā. Taču tāds maigums nu mani ir atstājis bez īstās sajēgas par labu un ļaunu.” Bez šaubām, tas ir mazliet pārspīlēti teikts - labo no ļaunā autore tomēr atšķir, turklāt dara to diezgan uzstājīgi, taču svarīgākais ir tas, ka šīs abas parasti šķirtās esamības sfēras tiek uzlūkotas kā likumsakarīgas un nepieciešamas “dievišķīgo rotaļu” ornamenta sastāvdaļas. Šeit raksturīga ir autores attieksme pret mīlestības jēdzienu. Piemēram, Augustīnes jaunkundze no stāsta “Ļaunā uguns, labais lukturis un Augustīnes jaunkundze” ir mīlestības apsēsta, bet viņas mīlestība vērsta pret Dievu; pasauli viņa drīzāk nīst - un galu galā sajūk prātā. Viena un tas pats pārdzīvojums rada krasi atšķirīgas sekas.   Zem Bendrupes stāstu dažbrīd manierīgās virskārtiņas bieži apslēptas eksistenciālas dzīles. Īpaši izteiksmīga ir miniatūrā apokalipse “Mārgrietas pastardienā”, kas ir viens no labākajiem Bendrupes stāstiem. Tajā izbijusi žēlsirdīgā māsa, stingra, pedantiska un sausa vecmeita nodarbojas ar bērnu mācīšanu. Taču tad, kad kāda jauna meitene viņu dusmās nosauc par “veco grezeli”, Mārgrieta sāk analizēt savu dzīvi. Vienīgais, ko viņa ierauga, - tas ir absolūts tukšums; viņa ir kā ir dzīvojusi, bet šajā dzīvē nekas ar viņu nav noticis. Tāpēc Mārgrieta it kā mēģina savu dzīvi izspēlēt no jauna, stāstīdama bērniem nebijušus notikumus, taču šīs “nedzīvotās dzīves” gala iznākums ir bēdīgs - arī Mārgrieta sajūk prātā. Bendrupes daiļrade ir ļoti daudzveidīga. Viņa ir rakstījusi gan eksistenciāli orientētus stāstus, kāda ir tikko pieminētā “Mārgrietas pastardiena”, gan līdzības (šī nosliece kulminēja 1942. - 1943. gadā periodikā publicētajā 14 leģendu ciklā “Skudru meistars un viņa ļaudis”), gan klasiskās noveles tradīcijā ieturētu prozu, gan traģiskas bildes iz tautas dzīves, gan stāstus ar krietnu morāles piedevu, gan absurdi komiskus stāstus; ir pat romantisks spoku stāsts.

Arī stāstu stilistika ir mainīga. Reizēm dominē nervozi saraustīts iekšējais monologs, reizēm - vienmērīgi plūstošs autores stāstījums, reizēm - skarbi teiksmojošas intonācijas, kas, piemēram, visai banālo melodrāmu no zvejnieku dzīves “Uldis ieiet debesīs” paceļ traģēdijas kvalitātē.   Diemžēl šī estētika, ko tik spoži manifestēja Ādamsons un Bendrupe, nepaspēja pilnā mērā realizēties. To pārtrauca Ādamsona pāragrā nāve no tuberkolozes un padomju okupācija, kuras sākumposmā Bendrupe ilgu laiku nodarbojās tikai ar tulkošanu. “Dievišķīgo rotaļu” principus gan tālāk attīstīja Anšlavs Eglītis savā trimdā rakstītajā prozā. Ādamsons 1943. - 1944. gadā periodikā publicēja iecerētās triloģijas pirmo romānu “Sava ceļa gājējs”, bet Bendrupe 1940. gadā - nepabeigto romānu “Trešā paaudze”, taču salīdzinājumā ar viņu īsprozu šie romāni tomēr nav tik veiksmīgi.  

Literārās biogrāfijas beigu daļa nav veiksmīga - dažādu iemeslu dēļ maijā neiznāk apsolītais dzejoļu krājums, joprojām izdevēju M. Bendrupes lieliski atdzejotajai fundamentālajai Bhāgāvat Gitai vēlas atrast V. Ivbulis, Karogs nepublicē rakstu, kaut kur noklīst dzejoļi un draugi, tas viss dzejnieci sarūgtina un pamazām nokauj vēlēšanos cīnīties par sevi šai pasaulē.

---

Pēc dzejnieces pašas vēlēšanās, viņas pelni izkaisīti jūrā.

Apšuciema jūrmalā bija sapulcējušies pavadītāji - dzejnieces māsa un brālis ar bērniem, Rakstnieku savienības priekšsēdis Viktors Avotiņš, radi un draugi. Divu zvejnieku vadītajā laiviņā jūrā devās Mirdzas Bendrupes vīrs Dmitrijs Kosteckis ar pelnu urnu, rakstnieks Vladimirs Kaijaks ar ziedu klēpi un fotomākslinieks Gunārs Janaitis. Pārējie krastā vēroja viļņu svaidīto laiviņu, klausījās kokles skaņās un Ilgas Reiznieces nebeidzamajās dziesmās par jūru un cilvēka dvēseli. Kā pastāstīja dzejnieces mūža draudzene Maija Grotuse, Mirdza jau pirms daudziem, daudziem gadiem izteikusi vēlēšanos tikt apglabāta zvejnieku kapā - jūrā vai arī sadedzināta - kā Indijā. Pelni izklīda jūras plašumos, bet tukšā marmora urna tiks novietota Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Dzejnieces zūdošo daļu ir paņēmusi uguns un ūdens. Mums paliek nezūdošais - viņas daiļrade. (NRA, 15.09.1995)

 

Avoti: literatura.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Emīlija BendrupeMāte14.04.1886
        2Paulis BuldinskisPaulis BuldinskisBrālis22.08.192124.04.2009
        3Jānis SkučsJānis SkučsVīrs07.04.190820.09.1998Pirmais vīrs. Precējušies 1936.gadā, šķīrušies 1939.gadā.
        4
        Ļevs VinogradovsVīrs28.10.1907
        5Vladimirs KaijaksVladimirs KaijaksVīrs02.09.193012.09.2013
        6
        Kārlis LazdovskisSievas/vīra tēvs13.10.188700.00.1962
        7
        Elza LazdovskaSievas/vīra māte00.00.190000.00.1971
        8Zigrīda BuldinskaZigrīda BuldinskaSvaine17.01.192719.12.2016
        9
        Spodris LazdovskisSvainis00.00.193400.00.1950
        10
        Viesturs LazdovskisSvainis22.06.193221.07.1995
        11
        Maija GrotuseDraugs00.00.192300.00.2005

        Nav norādīti notikumi

        Birkas