Nelsons Mandela

Nelsons Rolihlahla Mandela (khosu: Nelson Rolihlahla Mandela, izrunā: [xoˈliːɬaɬa manˈdeːla], dzimis 1918. gada 18. jūlijā) bija Dienvidāfrikas prezidents no 1994. līdz 1999. gadam; pirmais Dienvidāfrikas prezidents, kas ievēlēts vienlīdzīgās demokrātiskās vēlēšanās.

Nelsons dzimis Tembu (thembu, viena no Deinvidāfrikas khosu valodā runājošām tautām) karaļa ģimenēm (madibas klans). Tā kā viņa vecāki bija turīgi, zēns ieguva labu izglītību, studēja jurispudenci Forthares (Fort Hare) un Vitvotersrandas (Witwatersrand) universitātēs.

Dzīvojot Johannesburgā, Nelsons iesaistījās antikoloniālisma un pretapaarteīda kustībā, pievienojās Āfrikas Nacionālā kongresam un kļuva par Āfrikas Jaunatnes līgas dibinātāju.

1948. gadā pie varas nāca Dienvidāfrikas Nacionālā partija, kura centās stiprināt aparteīda politiku, taču Mandelas nelokāmā nostāja pret šo politiku vairoja viņa politisko popularitāti.

1952. gadā Mandela kļuva par Āfrikas Nacionālā kongresa Transvālas nodaļas vadītāju, bet 1955. gadā kļuva par Tautu Kongresa prezidentu.

Paralēli viņš strādāja kā advokāts, aizstāvot aparteīda pretiniekus.

1956. gadā viņš tika apsūdzēts un ieslodzīts cietumā uz 5 gadiem, līdz 1961. gadam

Lai arī Mandela uzsvēra mierīgas rasu līdzāspastāvēšanas ideju, lai nodrošinātu neapbruņotu demonstrantu aizsardzību pret brutālu izrēķināšanos, viņš kļuva par Umkhonto we Sizwe (nācijas šķēps), Āfrikas Nacionālā kongresa bruņotā spārna vadītāju. Aizstāvot rasu vienlīdzības ideju, Nelsons sadarbojās arī ar komunistisko partiju, tādējādi iegūstot atbalstītājus PSRS un pretiniekus demokrātiskās valstīs. Lai arī cīņa pret aparteīdu vārdos tika deklarēta kā miermīlīga, abas puses nereti rīkojās vardarbīgi. Verdzības un aparteīda laikā Āfrikā bojā gāja simtiem tūkstošu vergu un vēlāk- melno protestantu. 

Tika nogalināti vairāk kā 69,000 balto kolonistu, kur daļa vainas jāuzņemas arī Mandelas vadītajām organizācijām.

1962. gadā viņš tika arestēts un apsūdzēts sabotāžā, valsts apvērsuma mēģinājumā un citos nodarījumos, pēc tam notiesāts ar ieslodzījumu cietumā.

Mandela cietumā pavadīja 27 gadus, daudzus no tiem Robenas salā (koloniālisma laika cietums, kas slavens ar saviem bargajiem apstāķliem, atrodas uz salas okeānā).

Pēc atbrīvošanas no cietuma 1990. gada 11. februārī Mandela vadīja savu partiju sarunās, kas 1994. gadā noveda pie aparteīda sistēmas izbeigšanas Dienvidāfrikā.

Vairāk kā četru gadu desmitu laikā Mandela ir saņēmis vairāk kā 250 apbalvojumu, tai skaitā Nobela Miera prēmiju 1993. gadā.

Dienvidāfrikā, Mandela pazīstams kā Tata, ("Tēvs", vai "Nācijas tēvs") ko piešķīruši Mandelas tautas madibas klana vecākie.