Nikolajs Kalniņš

20. februārī Leikhērstā (Lakehurst), Ņudžersijā, atlabšanas/aprūpes iestādē, kur bija ievietots triekas seku ārstēšanai, aizsaulē aizgājis iemīļotais rakstnieks un skolotājs Nikolajs Kalniņš.

Dzimis Kastrānes pagastā “Vecmazmiķeļos” rentnieka ģimenē, Rīgas apriņķī. Rakstījis gan prozu, ieskaitot grāmatas bērniem un jaunatnei, gan dzeju, arī skaistus un izjustus baznīcas dziesmu tekstus. Kopā ar Jāni Albertu Jansonu sakārtojis tautas dziesmu krājumu "Sidraba vītols" un kopā ar prof. Ludi Bērziņu lasāmgrāmatu 1. klasei "Tēvu valoda". Aizgājušā rakstnieka izvadīšana Ņubransvikas-Leikvudas (Ņudžersijā) latviešu draudzes baznīcā.

Nikolaja mātes tēvs esot bijis stiklu pūtējs Suntažu Glāžšķūnī, agri kļuvis atraitnis un bērnus nodevis svešu ļaužu audzināšanā. Māte piedzīvojusi tautas dziesmās tēloto grūto bārenītes likteni, ko vēlāk šad tad pieminēja savos bērnības stāstos un nopūtās. Tāpat tēvs izaudzis zem svešu ļaužu kājām — kā kalpu bērns. Tikai apprecoties abi Nikolaja vecāki kļuvuši patstāvīgāki, aiziedami no Suntažu pagasta uz Kastrānes Vecmazmiķeļiem par rentniekiem. Šī māja tad nu arī kļūst par dzimto vietu 9 dēliem un 3 meitām, kuru skaitā Nikolajs ir vienpadsmitais. Kad vecāki bija saimniecību jau diezgan labi iekopuši, nāca Pirmais pasaules karš un visu izpostīja. Nomirst brālis un māsa, vēlāk tēvs. Mātei vienai pēc kara atjaunot izpostīto saimniecību nebija viegli. Bet kad tas tika izdarīts, nāca Otrais pasaules karš.

Mācījies Kastrānes pamatskolā, Suntažu pamatskolā, beidzis Rīgas skolotāju institūtu (1933). Strādājis par skolotāju bērnu patversmē Rīgā, skolotāju institūta parauga pamatskolā, Rīgas 8.pamatskolā. Studējis baltu filoloģiju Latvijas Universitātē.
1944.gadā emigrējis uz Vāciju, strādājis par latviešu valodas skolotāju Fuldas latviešu ģimnāzijā. 1949.gadā pārcēlies uz ASV. Sākumā strādājis fizisku darbu, tad par tehnisko zīmētāju, Fordema universitātes bibliotēkā, kā arī par latviešu valodas skolotāju Bronksas latviešu vidusskolā Ņujorkā.
Pirmā publikācija – dzejolis „Saules sirds” laikrakstā „Jaunākās Ziņas” (1931.gada 3.septembrī). Dzejoļu krājumiem „Bajāra dziesmas” (1946), „Tēvzeme” (1971) raksturīga etnogrāfiskās latviešu lauku sētas, vēsturisku notikumu, dabas reāliju poetizācija. Korāļi un dzejoļi apkopoti krājumā „Dieva sliekšņi” (1997, K.Gopera fonda balva literatūrā 1998). Lugas, dzejoļi un īsproza bērniem izdota grāmatās „Rūķu telefons” (1936), „Kūleņu metēji” (1937), „Skolas bērni” (1938), „Bērni strādā” (1946), „Anitas stāsti”, „Rotaļas negaisā” (abas 1953), „Labākā dāvana” (1975).
Sarakstījis ap 20 radiolugu bērniem. Publicējis jaunatnes romānus „Rijas zēnu rota” (1956), „Ciems uz riteņiem” (1959). Sarakstījis dziesmuspēli „Masku balle Vējakalnā” (1982). Autobiogrāfijas dominante, plašs laikmeta faktu un noskaņas materiāls ir romānu triloģijā par mācību gadiem un skolotāja gaitām – „Laipu licēji” (1965), „Tikai saulei nav ēnu” (1972, K.Barona prēmija 1974), „Cēsis nav Rīga” (1981). Romāns „Mākoņu stūmēji” (1990).
Kopā ar L.Bērziņu sastādījis lasāmgrāmatu pamatskolai „Tēvu valoda” (1941), kopā ar J.A.Jansonu – tautasdziesmu izlasi „Sidraba vītols” (1942). Nikolaja Kalniņa humoreskas apkopotas krājumā „Dāvis Dievputniņš” (1983). Periodikā publicējis apceres par latviešu rakstniekiem L.Bērziņu, V.Veldri, E.Ardensu u.c.
1996.gadā N.Kalniņam piešķirta pirmā L.Bērziņa prēmija (1994) par nozīmīgu ieguldījumu izglītības attīstībā Latvijā visas pedagoģiskās darbības periodā. Dzejoļu izlase „Atbalsu atbalsis” izdota Latvijā 1996.gadā.

Avots: Laiks, 24.02.2001

           Pašportreti, 1965

Bija precējies ar Mirdzu Kalniņu dz. Zeltiņa 1917.g., audžumeita Ilze Ievāne un meita Māra Siliņa.