Nikolajs Oglevics

Nikolajs Oglevics

Nikolajs Oglevics,iespējams, dzimis 1858.g., jo 1958.g. Dvēseļu revīzijā vēl kā bērns nav minēts.

Dzimis Bukaišu pagasta [Kakta] Ogļu saimnieka Friča Oglevica un viņa 1.sievas Augustes (dz. Treigute) ģimenē kā 3. bērns:

1) Anna (~1855);

2) Aleksandrs (~1856);

3) Nikolajs (1858(?).

Oglevicu uzvārds no 1835.g. Pirms šī laika Oglevicu priekšteči bijuši brīvie zemnieki, kas saimniekojuši Mazoglēs, Kakta Oglēs, Bitaišos. Bijuši arī Bukaišu muižas vagari.

Nikolajs Oglevics mācījies mātes Augustes (dz. Treigute) brāļa vadītajā skolā Bukaišos.

Bijis Naudītes pagasttiesas skrīveris.

Pieredzējis 1905.g. muižu dedzināšanas un varmācības, mācītāja Augusta Bīlenšteina bibliotēkas sadedzināšanu.

Sieva: Vilhelmīne (dz. Minna Karolīna Anlīze Rozentāle Morica m., 1863 Jaunaucē, Kerkliņu muižā - 1941./42.g. ziemā Krasnojarskas apg. Džeržinskas c. 78 gadu vecumā (pēc vīra nāves atstājusi ziemas mēteli un izgājusi pa ciema ceļu, atrasta nosalusi).

Bērni (8 (4 miruši bērnībā):

1) Austris (1886-1890);

2) Leo Eduards (1888-1923);

3) Nikolajs Ludvigs Morics (1889-1891);

4) Modris (1890 );

5) Visvaldis Morics (1891-1941);

6) Aleksandra Otīlija (1893-1995);

7) Elza Anete Vera (1894-1900);

8) Auguste Luīze Olga (1897-1993).

7 bērni kristīti Dobelē (kristījis mācītājs Augusts Bīlenšteins).

Pirms Pirmā pasaules kara bijis grāmatvedis J.Koha krāsu fabrikā Zasulaukā (Rīgā). Kara laikā ar uzņēmumu un ģimeni evakuējies uz Maskavu.

1919.gadā atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas brīvvalsts izveidošanas strādājis par kasieri Latvijas Bankā.

No 1926.g. Māres muižas līdzīpašnieks Ilūkstes apr. Skrudalienas pagastā pie Daugavpils kopā ar dēlu, Latvijas Bankas Daugavpils nodaļas pārvaldnieku Visvaldi Oglevicu.

1941.g. Izsūtīto sarakstā Nikolajs (84 gadus vecs) ar sievu Vilhelmīni (78 gadus veca) nav bijuši, pierakstīti ar zīmuli.

Izsūtīti kā dēla Visvalda Oglevica ģimenes locekļi. Abi miruši izsīutījumā pirmajā 1941./42.gada ziemā.

Nikolaja Oglevica kaps nav zināms, jo miris Krasnojarskas apg. izsūtījumā. Rīgā Pleskodāles kapos Rozentālu-Matisonu dzimtas kapavietā uzstādīts piemiņās akmens, kurā minēti arī tie, kuri gājuši bojā Sibīrijā:

Nikolajs Oglevics ar sievu Vilhelmīni (dz. Rozentāle), viņu dēls Visvaldis Oglevics un viņu znots Kārlis Alfreds Matisons.

24.04.2017, Irēna Matisone, Nikolaja Oglevica maz-mazmeita

Avoti:

1) Olgas Matisones Nikolaja m. (dz. Oglevica, 1897-1993) atmiņas. 2) Talivalda Dukāta (1921-2008 ASV ) atmiņas.

3) I.Matisone. Dzimtas grāmata "Mūsējie - Matisoni, Oglevici, Rozentāli"

3) Kontroles-uzraudzības lieta Nr. 14659 Visvaldis Oglevics Nikolaja d. (dz. 1891.g.).

24.04.2017, Irēna Matisone

***

1999.gada  4.septembra "Laiks" publicējis sekojošu rakstu par šo tēmu:

Tiesas prāva pret genocīdā apsūdzēto turpinās

30. augustā Rīgas apgabaltiesā genocīdā apsūdzētais Mihails Farbtuhs atzina savu vainu vienā episode - viņš esot sastādījis izsūtīšanas dokumentus Visvalža Oglēvica izsūtīšanai. Oglēvica radiniece Irēna Matisone liecināja, ka Oglēvics pirms izsūtīšanas bijis augsts bankas ierēdnis Daugavpilī un viņam piederējusi paraugsaimniecība. Matisone teica, ka šo iemeslu dēj Oglēvicam piespriests un izpildīts augstākais soda mērs - nošaušana. Izsūtījumā Sibirijā miruši arī Oglēvica vecāki, kuri tobrīd bija apmēram 75 gadus veci. Oglēvica māte nav spējusi izturēt fiziskās mokas un apzināti izgājusi taigā, kur vēlāk atrasta nosalusi. Tiesā liecināja arī divas cietušās, kuru ģimenes tika izsūtītas uz Krievijas austrumiem. Līdz ar to bija pabeigta cietušo noklausīšanās, un tiesa pārgāja pie apsūdzētā pratināšanas. Farbtuhs izteica nožēlu par 1941.gada jūnija deportācijām. "Man gan tobrīd bija žēl, gan arī patlaban es to pārdzīvoju," sacīja Farbtuhs. Prokurore teica, ka Farbtuham šobrīd vajadzētu atvainoties tiem, kas palikuši dzīvi. Tiesnese tiesas sēdē Farbtuham rētoriski jautāja: "Vai 83 gadu vecums nebūtu piemērots laiks, lai nožēlotu nodarīto?". Arī lielākā daļa liecinieku pauda līdzīgu viedokli. "Vai jums sirdsapziņa to nekad nav atgādinājusi?" jautāja viena no lieciniecēm. Tiesā Farbtuhs paziņoja, ka 1941.gadā, uzzinājis par gaidāmajām deportācijām, viņš esot bijis pret tām. Farbtuhs norādīja, ka deportācijas notikušas tikai un vienīgi pēc viņa priekšniecības pavēlēm. Apsūdzētais teica, ka par deportācijām bijis šokēts, tāpēc apsvēris iespēju priekšniecībai iesniegt atlūgumu. Farbtuhs izteica arī šaubas par apsūdzībā uzrādīto dokumentu autentiskumu. Viņš teica, ka deportācijās bijis tehniskais izpildītājs, nevis organizātors un ka tieši ir piedalījies tikai vienā deportācijas epizodē, bet pratināšanu veicis deviņos gadījumos. Vienā no deportācijas gadījumiem viņš piedalījies tāpēc, ka bija saslimis drošības iestāžu darbinieks, kam tas bija tiešais pienākums. Savukārt pratināšanu nācies veikt tāpēc, ka viņš bijis fiziski vistuvāk aizdomās turētajiem. Pavēli veikt šo darbību viņam izteikusi tiešā priekšniecība. Lietas prokurore, komentējot šādus Farbtuha izteicienus, sacīja: "Tiesājamais Farbtuh, es jums lūdzu beidzot izstāstīt visu, kā tas patiesībā bija,jo jūsu apgalvojumi neiztur kritiku". Lietas tiesnese Olga Putāne izteica viedokli, ka genocīdā apsūdzētais Farbtuhs no Padomju Latvijas varas iestādēm "izkrāpis" nepamatoti lielu pensiju. Tiesnese šādus secinājumus izdarīja, salīdzinot Farbtuha tiesā sniegtās liecības ar viņa autobiogrāfiju, kas rakstīta personālās pensijas iegūšanai. Autobiogrāfijā Farbtuhs rakstījis, ka viņš piedalījies nacionālo partizānu grupu likvidācijā. Tiesa šādu apgalvojumu tulkoja kā Farbtuha piedalīšanos partizānu iznīcināšanā, savukārt Farbtuhs apgalvoja, ka likvidācija un iznīcināšana nav viens un tas pats – Farbtuhs esot piedalījies šo grupu legalizācijā. Farbtuhs apgalvoja, ka šādi apgalvojumi viņam bija jāraksta nedaudz sakāpinātā formā, jo pretējā gadījuma viņš lielāku pensiju nebūtu saņēmis.
31. augustā Mihails Farbtuhs tiesā atkārtoti uzsvēra, ka viņš vairākos gadījumos izglābis latviešu ģimenes no deportācijām un nosauca 3 ģimenes, bet apgalvoja, ka tādu ir vairāk, taču viņš esot aizmirsis uzvārdus. Farbtuhs par gaidāmajām deportācijām vairumā gadījumu uzzinājis tikai īsi pirms tām un paspējis brīdināt sev labi pazīstamas personas. Tiesājamais teica ka personas, par kuru uzticamību nav bijis pārliecināts, nav varējis informēt paša drošības apsvērumu dēļ. Sadarbojoties ar toreizējo zivsaimniecības ministru, viņam izdevies panākt, ka 1949. gada deportācijas neskars zivsaimniecības nozari, kurā viņš tolaik strādāja. "Uzskatu, ka daļēji arī manu nopelnu dēļ 1949. gadā neviens zvejnieks netika deportēts," sacīja Farbtuhs.
Farbtuha advokāts Aleksandrs Ogurcovs tiesā iesniedza kādas personas vēstuli, kura apgalvo, ka Farbtuhs viņu pasargājis no 1941.gada deportācijām.  Farbtuhs šo personu esot informējis par gaidamajiem pasākumiem, un šis cilvēks noslēpies pie radiem. Paredzams, ka šī persona tiks izsaukta liecināt.
Farbtuhs tiek apsūdzēts par 31 Latvijas aizsargu ģimenes deportāciju organizēšanu. Farbtuhs norādīja, ka izsūtāmo saraksti tika sastādīti, izmantojot apvidus aizsargu sarakstus.

Avots:

Aizvestie

Latvijas Valsts arhīvs 2007.gads.

Otrais papildinātais izdevums.