Nīlss Bors

Nīlss Henriks Dāvids Bors (dāņu: Niels Henrik David Bohr; dzimis 1885. gada 7. oktobrī Kopenhāgenā, Dānijā, miris 1962. gada 18. novembrī Kopenhāgenā) bija ebreju izcelsmes dāņu zinātnieks, kura atklājumi ļoti veicināja atoma struktūras un kvantu mehānikas izpratni.

1911. gadā Bors ieguva doktora grādu Kopenhāgenas Universitātē. Pēc tam viņš studēja pie Ernesta Rezerforda Mančesterā, Anglijā. Balstoties uz Rezerforda teorijām, Bors 1913. gadā publicēja savu atoma struktūras modeli, kas paredzēja, ka elektroni ap atoma kodolu pārvietojas orbītās un elementa ķīmiskās īpašības lielā mērā nosaka elektronu skaits ārējā orbītā. Tāpat Bors postulēja, ka elektrons varētu no augstākas enerģijas orbītas pārvietoties uz zemāku, atbrīvojot diskrētās enerģijas fotonu. Tas kļuva par kvantu teorijas pamatu.

1916. gadā Bors kļuva par Kopenhāgenas Universitātes profesoru, bet 1920. - par jaunizveidotā Teorētiskās fizikas institūta direktoru. 1922. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju fizikā par kvantu mehānikas Kopenhāgenas interpretācijas izveidi. Visslavenākais Bora students bija Verners Heizenbergs.

1941. gadā, kad Dāniju okupēja vācu spēki, Kopenhāgenā Boru apmeklēja Heizenbergs, kas viņam pavēstīja par vāciešu atombumbas izveides programmu. Bors devās uz Ameriku, kur piedalījās Manhetenas projekta īstenošanā. Zinātnieks Ričards Feinmens ziņo, ka šajā laikā viņš drošības apsvērumu dēļ bijis zināms kā Nikolass Beikers. Tomēr Bora ieguldījums projektā nebija liels. Pēc kara viņš atgriezās Kopenhāgenā, kur uzstājās par kodolenerģijas izmantošanu mierīgos nolūkos.