Oļegs Barskovs

18. maijā Rīgā, Ulbrokas kapos atvadu vārdus sacījām Oļegam Barskovam, talantīgam komponistam un čellistam, smalkjūtīgam cilvēkam. Neizturēja sirds, kura tik nesavtīgi kalpoja mūzikai...
Inteliģentā krievu ģimenē Maskavas apgabala Savinas ciemā dzimušais mūziķis kopā ar vecākiem savu otro dzimteni atrada Latvijā, jo padomju režīmam viņu uzturēšanās lielvalsts metropolē nebija vēlama. Maskavā aizsāktās mūzikas mācības turpinājās Rīgā, Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, pēc tam Latvijas Valsts konservatorijā, kur 1958. gadā absolvēta profesora Ēvalda Berzinska čella klase. Turpat gūtas zinības arī profesora Valentīna Utkina kompozicijas klasē.
Nacionālās operas orķestris un Nacionālais simfoniskais orķestris, savā laikā klausītāju iemīļotais Ēvalda Berzinska dibinātais čellistu ansamblis, pie kura pirmsākumiem kūmās stāvējis arī Oļegs Barskovs - tie bija kolektīvi, kuros ilgus gadus skanēja talantīgā mūziķa samtainā čella balss. Tikpat intensīva bijusi arī viņa ierosmēm bagātā līdzdalība operteātra un filharmonijas rīkotajos kamermūzikas koncertos Latvijā un citās toreizējās padomju republikās, arī ārvalstīs.
Oļega Barskova balets "Inku zelts", horeografiskās miniatūras "Neglītais pīlēns", "Pāns un Sīringa", "Lēdijas Makbetas monologs", "Rudens dziesma" - tās ir partitūras, kas, kļuvušas par latviešu baleta mākslas klasiku, ar panākumiem apliecinājušas Latvijas horeografu un baletdejotāju profesionālo prasmi tālu pasaulē.
Viņa skaņu rakstu pūrā arī interesanti lielformas darbi simfoniskajam un kamerorķestrim, koncerti, instrumentālā un vokālā kamermūzika. Oļega Barskova mūzikas stilu rosinājuši senās polifonijas mākslas paraugi, jaunāku laiku neoklasicistiskie strāvojumi, bet jo īpaši Sergeja Prokofjeva daiļrades izteiksmes plašā daudzpusība, Viljama Šekspīra, Mihaila Ļermontova, Vladimira Majakovska, Sergeja Jeseņina un Raiņa dzeja.
Mūzika un muzicēšana bija visas Oļega Barskova dzīves piepildījums. Tai viņš kalpoja godprātīgi un atdevīgi, ar visu sirds degsmi. So neizmērojamo mūzikas un mākslas mīlestību nespēja aizēnot ne ikdienas sadzīves rūpes, ne finansiālās grūtības. Mūzika stāvēja pāri visam. Vien klusāk un klusāk vairs pukstēja Mākslinieka sirds. Uz neaizvērto klavieru nošu pults palika aizsākta jaundarba skaņu meti, kādas iecerētas koncertprogrammas ieskicējumi, savu spēlmani gaidīja pie krēsla pieslietais čells... Pagura sirds...

Avots: Laiks, 25.05.2002