Olga Rīdzeniece

Latvijas muzeju fondos dēvēta par kinoaktrisi. 
Nekādu dokumentālu apliecinājumu viņas saistībai ar kino nav zināmi.

"Rīgas Balss" 1990.gada 31.jūlijā raksta par 1921.gadā izrādīto filmu "Laiku viesulī", kurā tēlojusi arī Olga Oša un cita starpā raksta: "No minētajiem filmas tēlotājiem šodien varam tikties tikai ar Olgu Ošu Rīdzenieci (fotogrāfa Viļa Rīdzenieka kundzi), kura filmā tēloja Austru.
Olga Rīdzeniece, tolaik vēl Oša, divdesmito gadu sākumā Rīgā atgriezās no Odesas ar Pjotra Cardiņina vadītās kinostudijas diplomu kabatā, kas liecināja, ka jaunā dāma ir profesionāla kino aktrise. Mācīdamās Odesā, Olga Oša tēloja kopā ar slaveno krievu kinoaktrisi  Veru Holodnaju (filmas negatīvi gan gājuši bojā) un citiem krievu un ebreju aktieriem. Odesā Olga Oša iepazinās ar savu tautieti Vili Segliņu, aktieri un režisoru. Un iznāca tā, ka pēc atgriešanās Rīgā, Olga vienu no pirmajiem satika tieši Segliņu, kurš pastāstīja, ka arī Latvijā ir domāts par nacionālās filmrūpniecības izveidošanu, uzņemta jau viena aktierfilma «Es karā aiziedams» Viļa Segliņa režijā, un pašlaik entuziastu grupa veido akciju sabiedrību «Latvju Filma». Tās priekšgalā kinoteātra «Grand Kino» īpašniek s- Kārlis Kārkliņš, kinoteātra mehāniķis un operators Augusts Rozītis, pats Segliņš un citi. Arī Olga Oša kļuva par akciju sabiedrības dalībnieci. Trūka vēl tikai pieredzējuša filmrežisora. Tieši tad Olga saņēmusi vēstuli no Pjotra Cardiņina, kurš bija emigrējis no Krievijas, bet īstu nodarbošanos vēl nebija atradis. Akciju sabiedrība uzaicināja Cardiņinu uz Latviju kā kinorežisoru. Līdz revolūcijai Pjotrs Cardiņins bija uzņēmis ap 200 dažāda garuma filmu, galvenokārt dažādus ekranizējumus. Daļai filmu viņš pats bija arī scenārija autors un arī operators. Čardiņins bija īsts profesionālis un Latvijas kinoveidotājiem darbs kopā ar viņu bija laba pieredzes skola. Recenzijās par «Laiku viesulī» un citiem «Latvju Filmas» darbiem visur uzsvērta režijas meistarība, dažviet gan norādot uz latviskās mentalitātes trūkumu.
Filma «Laiku viesulī» sacēla protesta vētru Rīgas vācu sabiedrībā. Avīze «Jaunākās Ziņas» (1921. 20. augusts) to komentē šādi: ««Skandaloza filma», tā «Rigasche Rundschau» sauc «Laiku viesuli», kurā esot rīdīšana pret vāciem. (..) Avīze tālāk saka, ka filmai esot politisks raksturs, jo ar bijušā landesvēra kareivju izlietošanu «šovinistiskai aģitācijai» esot lauzta militārā disciplīna. Tamdēļ vācu partiju vadoņi ņemšoties noskaidrot, kā filma cēlusies, un tad attiecīgā vietā speršot vajadzīgos soļus.»"

Pēc sievas Marijas nāvrs Vilis Rīdzenieks jutās izmisis. Kopīgi loloto foto salonu bija pārdevis. 1940.gadā kādā ballē iepazinās ar Olgu Ošu Vītiņu. Tas noticis nejauši, jo Olgas meita Atala tolaik nokritusi un viņš palīdzējis tai piecelties. Pēc 3 mēnešiem viņi jau bija apprecējušies un Vilis adoptējis Atalu. Olga bijusi sieviete, kura visiem spēkiem centusies slēpt visu, kas bija saistīts ar Mariju un viņas laikiem. Vēlāk sākusi izpārdot visus Marija fotoalbumus, bieži no tiem tikušas izrautas lapas, kur bijusi redzama Marijas ģimene, izpērdotas arī Marijas dienasgrāmatas. Atala, viņas meita, vēlāk reģistrējusi autortiesības uz Viļa Rīdzenieka darbiem un saņēmusi ilgus gadus par tiem autoratlīdzību. Atala ieguvusi ne tikai autoratlīdzības, bet arī īpašumus.