Oskars Dankers

Oskars Dankers dzimis lauksaimnieka ģimenē, bija Latvijas armijas ģenerālis. Karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzimis Tukuma apriņķa Lielauces pagastā (pēc krievu ziņām - Irlavas apkaimē, kas ir,  šķiet, tuvāk Tukumam un precizāk ) rentnieku ģimenē.

Pirmo izglītību ieguvis sākotnēji Aleksandra skolā Jelgavā un vēlāk Jelgavas reālskolā, kuru absolvēja 1902. gadā.

Pēc tam kā savvaļnieks iestājās Krievijas impērijas armijas 180. kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Jelgavā.

No turienes viņu aizkomandēja uz Viļņas kara skolu, kuru viņš absolvēja 1906. gadā kā podporučiks. Pēc tam dienēja 197. kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Sveaborgas cietoksnī (šodien Somija,Helsinki).

1913. gadā ieguva jau štābskapteiņa pakāpi.

Ar savu pulku cīnījies Pirmajā pasaules karā. Sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk jau bataljonu.

1916. gada 4. februārī paaugstināts par apakšpulkvedi. Kara laikā vairākkārt ievainots un kontuzēts.

1916. gada jūnijā (pēc citiem datiem - 2. aprīlī) Galīcijā krīt austriešu gūstā. Krievijas impērijas armijā dienot vairākkārt apbalvots.

1918. gadā atbrīvots un atgriezies Somijā, kur pirms tam bija dienējis. Tur viņš dzīvoja līdz 1919. gada maijam.

1919. gada 31. maijā iestājās Latvijas armijā, Tallinā. Sākotnēji bija sevišķo uzdevumu virsnieks Zemitāna štābā un piedalījās jauno vienību formēšanā un apmācīšanā.

Jūnijā iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri (nedaudz vēlāk pārsaukts par 7. Siguldas kājnieku pulku).

Kopā ar komandējamo vienību aizvests pa jūru uz Liepāju, kur viņu augustā iecēla par Liepājas rajona latviešu karaspēka komandieri.

Aizstāvējis Liepāju pret Bermontiešiem 1919. gada novembra izšķirošajās kaujās. Tajā pat mēnesī tika paaugstināts par pulkvedi.

1919. gadā tika saformēta Zemgales divīzija, un par tās komandieri 27. decembrī iecēla Oskaru Dankeru. Ar to viņš piedalījās cīņās Latgales frontē. Beidzoties Brīvības cīņām palika divīzijas komandiera amatā.

1925. gada 22. jūnijā viņu paaugstināja par ģenerāli.

1929. gadā bei­dzis Kara akadēmisko kursu 8 mēnešu kursus.

1933. gadā iecelts par Kurzemes kājnieku divīzijas komandieri.

1940. gada janvārī atvaļināts no šīs divīzijas komandēšanas, bet jūnijā kopā ar ģimeni līdz ar citiem vācbaltiešiem repatriējies uz Vāciju.

Sākoties Otrajam pasaules karam pret PSRS, 1941. gada jūlijā atgriezies Latvijā, kur iecelts par augstāko iekšlietu un personālo jautājumu ģenerāldirektoru, bet no 1942. gada bija latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors.

1944. gada 24. septembrī kopā ar ģimeni izbraucis uz Vāciju, kur viņu 1945. gadā internēja ASV. Pret viņu ilgāku laiku tika veikta izmeklēšana, bet nekādi pārkāpumi netika atklāti.

Pēc tam dzīvojis Vācijas bēgļu nometnēs. 50-to gadu sākumā zaudējis redzi.

1957. gadā kopā ar ģimeni ieradies ASV. Tur izdevis divas atmiņu grāmatas par dzīvē pieredzēto. 

Miris 1965. gadā, Grandrapidos, Mičiganas štatā. Viņš apbedīts Grand Rapidu kapsētā.

Par nopelniem cīņās ģenerālis Dankers apbalvots ar Lāčplēša kaŗa ordeņa 2. un 3. šķiru.

Viņam piešķirts arī

• Triju zvaigžņu ordenis,
• Aizsargu nopelnu krusts,
• Somijas Baltās rozes ordenis,
• Polijas Polonia Restituta,
• Igaunijas Ērgļa ordenis un daudzas citas goda zīmes.

stud. Korp. Sidrabenia Goda fil!

Precējies ar Johannu Fredriku Eriksoni (1886-1932), 1934.gadā adoptējis Irisu Margeniju (1930); otrreiz precējies 1935.gadā ar Elzu Irmu Mandavu (1902-1992), bērni Doroteja (Dore) Auguste Johanna, prec. Rienstra (1939) - māksliniece, dēls Kārlis Mārtiņš (1941), Jānis Oskars (1943-1944).