Pegija Roša

Pegija Roša (dzimusi kā Peggy Andrée Yolande Roche) bija franču modes ikona – modele, stiliste un žurnāliste, kurai bija ļoti piesātināta un dinamiska, bet bieži vien diskrēta dzīve. 

 

Dzimusi 1929. gada 1. februārī Parīzes prestižajā 16. apgabalā, viņa aizgāja mūžībā 1991. gada 7. septembrī Parīzes 14. apgabalā pēc cīņas ar vēzi.

 

Pegija bija pazīstama ne tikai ar savu darbu modes pasaulē, bet arī kā slavenās rakstnieces Fransuāzas Sagānas dzīvesbiedrene. Viņas dzīve bija pilna kontrastu: no spožām Parīzes modes aprindām līdz intīmām, bet rūpīgi apslēptām attiecībām, kas viennozīmīgi ietekmēja abas sievietes. 

 

Ir nepelnīti, ja runā par viņas biogrāfiju,fokusējoties tikai uz viņas saiti ar Sagānu, tādējādi nerunājot par Pegiju kā personību.

Biogrāfija

Pegijas bērnība bija vientuļa un nestabila. Kā vienīgais bērns ģimenē ar prombūtnē esošu tēvu un māti, kas bija pazīstama ar savu nestabilo dzīvesveidu (bieži dēvēta par "volage" – vieglprātīgu un neuzticīgu), viņa agri nostājās patstāvīgi uz kājām, iemācoties paļauties tikai uz sevi. Tas, iespējams, veidoja viņas spēcīgo personību, kas vēlāk padarīja viņu par ļoti respektētu figūru modes industrijā.

 

Savu karjeru viņa sāka 1950. gadu beigās kā modele prestižajā žurnālā Elle, kur viņu pieņēma leģendārā redaktore Helēna Lazarefa. 

 

Drīz Pegija kļuva par modes žurnālisti, stilisti un pat galveno redaktori, veidojot tendences un ietekmējot franču modes industrijas kopainu. Viņa bija pazīstama ar savu aso stilu un spēju apvienot eleganci ar praktiskumu. Vēlāk, pateicoties finansiālam atbalstam no partneres Sagānas, viņa atvēra savu modes veikalu (butiku) Parīzē un izlaida personīgo apģērbu līniju, kas atspoguļoja viņas redzējumu par modernu, pieejamu modi.

 

Pegijas dzīve bija cieši saistīta ar Parīzes intelektuālo un māksliniecisko eliti. Viņa, nenoliedzami, bija daļa no franču bohēmas aprindām, kur mijās literatūra, mode un košas personīgās drāmas. 

 

Viņas nāve 1991. gadā no vēža bija liels trieciens tuviniekiem, īpaši Fransuāzai Sagānai, kas pēc tam nonāca dziļā depresijā un atkarībās.

Ģimene un attiecības

 

Pegijas ģimenes dzīve bija sarežģīta un pilna pārmaiņu, bez tradicionālas stabilitātes.

• Vecāki: Viņa bija vienīgais bērns – tēvs bija bieži prombūtnē, iespējams, saistīts ar darbu vai personīgiem iemesliem, bet māte bija pazīstama ar savu vaļīgo, brīvo un arī neprognozējamo dzīvesveidu, kas atstāja Pegiju lielā novārtā. Šāda bērnība, iespējams, ietekmēja viņas vēlāko neatkarību un spēju veidot dziļas, bet kontrolētas attiecības.

• Vīri: Pegijas pirmās laulības bija ar fotogrāfu Žaku Kērtisu (Jacques Curtis), kas bija Otrā pasaules kara varonis – viņš pievienojās ģenerālim de Gollam pēc 1940. gada aicinājuma un izveidoja Brīvās Francijas kinematogrāfijas dienestu.
  Šī laulība bija īsa, bet satuvināja un arī simbolizēja viņas saiti ar franču pretošanās kustības mantojumu.
  
  Tai sekoja otrā laulība 1961. gada 27. martā ar aktieri, tobrīd jau slaveno franču komiķi Klodu Brasēru (Claude Brasseur).
  Viņi bija precējušies dažus gadus, bet Pegija pameta viņu 1970. gadu sākumā, lai sāktu attiecības ar Sagānu.
  Šī laulība bija vairāk publiska, bet beidzās bez lieliem skandāliem.

• Visnozīmīgākās bija viņas attiecība ar rakstnieci Fransuāzu Sagānu, kas ilga aptuveni 15–20 gadus (no 1970. sākuma līdz Pegijas nāvei).
  Tā bija dziļa, patiesa mīlestība, pilna kaisles, maiguma un savstarpējas apbrīnas, bet arī slepena – Sagāna neatzina savu biseksualitāti publiski, tāpēc Pegijai bija jāslēpj attiecības, pametot māju viesu vizīšu laikā.
  Abas uzrunāja viena otru formāli ("uz Jūs") pat Sagānas dēla klātbūtnē, lai saglabātu diskrētumu.
  Sagāna teica: "Neviens Tevi vairs nesāpinās, viss būs kārtībā."
  Pegija bija Sagānas atbalsts, kā mūza, dalot ar viņu ikdienas rūpes un veicinot radošumu.

• Bērni: Pegijai nebija savu bioloģisko bērnu, bet viņa audzināja Fransuāzas Sagānas dēlu Denī Vestofu (Denis Westhoff), kurš dzimis no Sagānas īsās laulības ar Bobu Vestofu.
  Denī vēlāk atzinīgi rakstīja grāmatā Sagan et Fils, ka Pegija bija kā otrā māte, un attiecības starp abām sievietēm bija unikāls mīlestības un draudzībasmaisījums.
  Viņš aprakstīja, kā Pegijas nāve sagrāva, "saplosīja" Sagānu gabalos.

Daži fakti

• Pegija bija modes psaules "spēcīgā sieviete" – cienīta un ļoti respektēta aprindās, bet plašākai publikai nezināma, jo dzīvoja Sagānas ēnā. Viņa palīdzēja Sagānai kļūt par "redzamāko slavenību rakstnieci" (la première écrivaine people), publicējot rakstus Elle žurnālā.

• Pēc nāves Pegija tika apbedīta Seuzakas kapsētā (Lot departamentā). Sākotnēji kaps bija anonīms, bet Denī Vestofs apstiprināja, ka viņa guļ vienā kapā ar Sagānu un Bobu Vestofu.
  2024. gadā Pegijas vārds tika oficiāli pievienots kapakmenim – simbolisks atzinums viņas viņas piemiņai un lomai.

• Kultūrā Pegija parādās filmā Sagan (2008, režisore Diāna Kurisa), kur viņas lomu atveido Žanna Balibāra.
  2017. gadā kanādiešu-franču rakstniece Marī-Ēva Lakasa izdeva biogrāfisku romānu Peggy dans les phares, kas fokusējas uz viņas mīlestību pret Sagānu un dzīvi ēnā.

• Viņa bija nozīmīga un redzama daļa no Parīzes bohēmas, kur mijās viss radošais, arī literatūra un mode.
  Ir zināms, ka Sagāna viņai palīdzēja finansiāli, ļaujot realizēt modes sapņus, bet Pegija sniedza ieviesa sistēmiskumu un stabilitāti Sagānas haotiskajai dzīvei.

Pegijas dzīve nebija pilna publisku skandālu, bet viņas attiecības ar Sagānu bija apvītas ar diskrētumu un spriedzi.
Sagāna uzstāja uz absolūtu attiecību slēpšanu, jo baidījās no sabiedrības nosodījuma par biseksualitāti – tas nozīmēja, ka Pegija bija atvēlēta  "neredzamās" partneres loma, kas ilgu laiku palika ārpus biogrāfijām un medijiem.
Pēc Pegijas nāves Sagāna nonāca skandālos: saistība ar krāpšanu nodokļos, saistība ar politiskām afērām (ieskaitot OAS teroristu uzbrukumu viņas vecāku mājai) un atkarība no narkotikām un azartspēlēm, kas noveda pie milzīgiem parādiem un nāves 2004. gadā.
Pegija bija Sagānas stabilais "enkurs", un viņas aiziešana izraisīja šo "kritienu bezdibenī". Daži avoti min, ka Pegijas slepenā loma bija kā "mīlestības apmulsums" Parīzes literātu aprindās, kad tas kļuva zināms 2007. gadā.

Pegija Roša bija sieviete, kas dzīvoja pilnvērtīgi, bet nepelnīti bieži citu ēnā – viņas stāsts ir par spēku, mīlestību un modes mantojumu, kas pelnījis vairāk atzinības ārpus Sagānas ēras.

Pegijas modes projekts bija īss, bet personisks un elegants posms viņas karjerā, cieši saistīts ar 1970.–1980. gadu Parīzes bohēmu un viņas attiecībām ar Fransuāzu Sagānu. Tas nebija liels komerciāls zīmols kā Chanel vai Yves Saint Laurent, bet gan mazs, intīms uzņēmums, kas atspoguļoja Pegijas pašas stilu – minimālistisku, timeless un rafinētu. Zīmols, diemžēl, nav saglabājies.

Kā radās līnija un butiks

1. gadu vidū vai beigās, pateicoties Fransuāzas Sagānas finansiālam atbalstam (rakstniece bija pietiekoši turīga no ienākumiem par saviem bestselleriem), Pegija atvēra nelielu butiku Parīzē, rue du Pré-aux-Clercs (Saint-Germain-des-Prés rajonā – tas bija moderns, intelektuāls kvartāls ar kafejnīcām un galerijām). Tur viņa izlaida savu apģērbu līniju – tas bija prêt-à-porter (gatavs valkāšanai), nevis haute couture.

Pegijas stils bija pretējs tad populārajam krāšņumam: viņa pati vienmēr ģērbās melnbaltā, bez krāšņiem aksesuāriem, korekt rūpējoties par eleganci, nevis modi kā tādu. Viņa izveidoja apģērbus, kas bija praktiski, ērti, bet izsmalcināti – domāti sievietēm, kas vēlas izskatīties šiki bez piepūles.

Produkcija un raksturīgās lietas

No pieejamajiem aprakstiem (galvenokārt no biogrāfijām, romāna Peggy dans les phares un modes vēstures avotiem) līnija ietvēra:

• Pantalons à pont (tilta stila bikses – klasiskas jūras stila bikses ar augstu vidukli un pogām sānos, ļoti tipisks franču šiks).

• Chandails (vilnas džemperi vai svīteri – mīksti, kvalitatīvi, neitrālos toņos).

• Blazers (klasiskas žaketes – taisnas līnijas, ideāli pār džinsiem vai biksēm).

• Pyjamas de satin gris (pelēka satīna pidžamas – grezni, bet ērti mājas apģērbi, kas toreiz bija moderni kā loungewear).

• Kopumā: neitrāli toņi (melns, balts, pelēks, bēšs), augstas kvalitātes audumi (vilna, satīns, kokvilna), timeless griezumi – "hors du temps" (ārpus laika), kā aprakstīts romānā par viņu. Pegija bija avantgardiste savā vienkāršībā: apģērbi, kas neizgāja no modes, bet uzsvēra valkātājas personību.
  Pegijas Rošas personīgais stils un viņas modes līnija uzrāda skaidras līdzības ar Koko Šaneli (Coco Chanel). Abas sievietes iemiesoja franču eleganci savā tīrākajā formā: minimālismu, komfortu, timeless kvalitāti un atteikšanos no lieka krāšņuma. Pegija nebija tieša Šanelas "sekotāja", bet viņas pieeja modei bija kā moderns, 1970.–80. gadu atsvaidzinājums Šanelas revolūcijai, kas sākās jau 1920. gados.

Galvenās līdzības

• Minimālisms un "less is more" — Koko Šanela atbrīvoja sievietes no korsetēm, bagātīgiem volāniem un sarežģītiem siluetiem, ieviešot vienkāršas, taisnas līnijas, jersey audumus un praktiskus piegriezumus. Pegija turpināja šo filozofiju: viņa pati ģērbās gandrīz tikai melnbaltā (bez krāsām, konsekventi bez krūšturiem, kā rakstīts laikabiedru aprakstos), konsekventi koncentrējoties uz eleganci, nevis īslaicīgiem trendiem.
  Viņas līnijas apģērbi bija "hors du temps, timeless" – ārpus laika, bez liekiem rotājumiem.

• Neitrāli toņi un klasiski elementi — Abām raksturīga melnā, baltā, pelēkā un bēšā dominance.
  Šanela padarīja little black dress par ikonu;
  Pegija – pelēko satīna pidžamu, melnos blazerus un sailor-style bikses (pantalons à pont).
  Abas mīlēja vīriešu apģērba klātbūtnes iedvesmu: Šanela aizguva no jātnieku un jūrnieku formām (tweed žaketes, bikses), Pegija – tilta bikses, džemperus un žaketes, kas bija ērti un šiki vienlaikus.

• Komforts un brīvība — Šanela teica: "Luksus ir komforta nepieciešamība." Pegija dzīvoja pēc līdzīga principa – viņas apģērbi bija domāti aktīvai, neatkarīgai sievietei (kā pati), nevis statiskai lellei, kas ir piedēklis kādam citam.

• Personīgais stils kā zīmols — Abas pašas bija savas modes labākās reklāmas: Šanela valkāja savus tweed kostīmus un pērļu virtenes, Pegija – savus minimālistiskos ansambļus (bieži bēšus kašmira mēteļus vai melnbaltus komplektus). Viņas ietekmēja Parīzes bohēmu – Pegija pat "pārveidoja" Fransuāzas Sagānas stilu par elegantāku.

Atšķirības

Tomēr Pegija bija 1970. gadu sieviete: viņas stils bija nedaudz ikdienišķāks, piezemētāks ar lounge elementiem (pidžamas kā mājas/modes apģērbs), kamēr Šanela vairāk fokusējās uz haute couture ikonām (tweed suits, LBD). Pegijas līnija bija mazāka, intīmāka un, diemžēl, īslaicīgāka, nekļūstot par globālu modes impēriju.

Mūsdienās Pegijas estētika iedvesmo "quiet luxury" zīmolus (The Row, Loro Piana, Totême), kas ir tieši Šanelas minimālisma pēcteči. Dažos vintage aprakstos Pegiju pat fotogrāfē "en Chanel" – valkājam Šanelas apģērbus, kas liecina par cieņu pret leģendu.

Daži avoti min, ka 1986. gadā viņa pat organizēja nelielu defilē ar modeļiem, ko zīmēja kopā ar draugiem (iespējams, Jacques kāds dizainers), bet tas bija vairāk personisks nevis publisks notikums.

Kāpēc zīmols "nav zudis joprojām"?

Diemžēl butiks un līnija nebija ilgtspējīga komerciāli – tā "périclitée" (bankrotēja vai tika slēgta) jau Pegijas dzīves laikā, iespējams, 1980. gadu beigās. Sagāna nepārdzīvoja par “zaudēto naudu”, jo prioritāte viņas bija Pegijas laime. Pēc Pegijas nāves 1991. gadā viss beidzās – nebija mantinieku, kas varētu turpināt, un tas nekļuva par lielu, paliekošu zīmolu.

Mūsdienās (2025. gadā) Pegijas Rošas zīmols nepastāv kā aktīvs – nav veikalu, mājaslapu vai kolekciju. Viņas apģērbi reizēm parādās vintage tirgū vai izsolēs kā retumi no 1970.–80. gadiem, bet tā ir vairāk kolekcionāru lieta. Iespējams, kāds jauc ar citiem "Peggy" zīmoliem (piemēram, Peggy Gou modes līniju Kirin vai citiem neatkarīgiem dizaineriem), bet tas nav nekādi saistīts.

Tomēr Pegijas ietekme dzīvo tālāk: viņas minimālisma stils iedvesmoja daudzas (piemēram, The Row vai Loro Piana mūsdienu "quiet luxury"), un grāmatā Peggy dans les phares (2017) viņu apraksta kā sievieti, kuras radītie apģērbi bija "belles lignes dans des tissus et des tons hors du temps" – skaistas līnijas audumos un toņos ārpus laika.