Pēteris Aulmanis

Ilggadējs Ogres Mākslas skolas direktors, aktīvs 3. Atmodas dalībnieks

1990. gadā kandidēja LKP/LTF alternatīvajās Pilsoņu Kongresa vēlēšanās.

***

Pēteris Aulmanis kopā ar dvīņu māsu Dzintru pasaulē nāca Ventspils rajona Piltenes pagasta Mazbrendznieku mājas daļā Sauleskalni. Mamma Mērija Aulmane bija latviešu valodas skolotāja, tēvs Kārlis Alfrēds – zemnieks.

„Gan tēvs, gan mamma bija ļoti apdāvināti cilvēki. Tēvs bija cilvēks ar zelta rokām. Viņš bija iemēģinājis roku glezniecībā. Spēja izgatavot makšķeres un vizuļus, bija kaislīgs makšķernieks un mednieks. Tēvs bija apguvis arī vectēva Jēkaba, kurpnieka, iemaņas. Kad bijām maziņi, viņš laboja mums kurpes. Bija strādājis par noformētāju un dekoratoru. Tēvs man deva praktisko pamatu. Ja viņš nebūtu bijis tik pieticīgs, tad noteikti būtu akadēmijas pasniedzējs vai profesors. Tēvs ar mammu visu mūžu dziedāja dažādos koros, noteikti tāpēc arī man tas ir asinīs,”

ir pārliecināts Pēteris.  

1945. gadā ģimene pārcēlās uz Ventspili, kur Ērgļu ielā 3 Mērijas tēvs Jēkabs Neimanis bija uzcēlis māju. Pienākot laikam doties skolā, abi bērni mācības uzsākuši Ventspils 4. pamatskolā.

„Skolā bija dažādi pasākumi. Uz vienu no tiem mums katram vajadzēja par kaut ko pārģērbties un pateikt, kas mēs būsim nākotnē. Tur bija dakteris ar klausuli, lidotājs ar brillēm, bija skolotāji. Man tēvs bija iedevis savu krāsu paleti un krāsas, galvā uzliku bereti, uzvilku ķiteli un, protams, teicu, ka būšu mākslinieks,”

ar smaidu atceras P. Aulmanis.

„Skolā man padevās zīmēšana, piedalījos sarīkojumu plakātu zīmēšanā. Vēl man patika ģeogrāfija un ģeometrija, padevās literatūra. Pārējie priekšmeti gan ne visai patika. Māsa vairāk zīmēja visādus mīļus zvēriņus un meitenītes, es - kuģus, mājas ar perspektīvu… tā, kā ir dabā.”  

Dzintra turpinājusi mācīties vidusskolā, bet Pēteris pēc vidusskolas pirmās klases, kas tolaik bija astotā, izvēlējies uzsākt darba gaitas. Kopā ar tēvu viņš strādāja par krāsotāju Ventspils remonta un celtniecības kantorī.

Vasaras sākumā Pēteris, mammas mudināts, mēģināja iestāties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (RLMV), ko līdz ar viņu darīja arī tādi mākslas pasaulē zināmi cilvēki kā Ilmārs Blumbergs un Jānis Andris Osis, tomēr, lai arī eksāmenus izdevies nokārtot, konkurss izrādījies pārāk liels, un Pēteris palika aiz strīpas.

P. Aulmanis turpināja iesāktās darba gaitas un iestājās Ventspils remontkantora vīru korī, kur dziedāja kopā ar tēvu.

„Korī mēs viens otram stāvējām blakus, bijām otrie basi. Kad tagad sanāk dziedāt tādas dziesmas kā „Mirdzi kā zvaigzne” vai „Mežezers”, ko kādreiz dziedājām kopā, es jūtu, ka tēvs man blakus stāv vēl aizvien,”

saka Pēteris. Ar nelieliem pārtraukumiem viņš ir turpinājis dziedāt visu savu mūžu.

1960. gadā kopā ar kori viņš piedalījās savos pirmajos dziesmu svētkos.  

1961. gada janvārī Pēteris ar tēvu pārcēlās uz Ogri un rudenī, iepriekš cītīgi gatavojoties un apmeklējot sagatavošanas kursus, P. Aulmanis iestājās RLMV Dekoratoru nodaļā.  Paralēli arī strādāja Ogres Celtniecības pārvaldē. Abi ar tēvu apmetušies nelielā istabiņā Celtnieku ielā 13.

Pēc diviem darba un mācību gadiem P. Aulmanis iesaukts armijā. Trīs dienesta gadi aizvadīti Ventspils pusē, jūras krastā, tanku mācību pulkā, kur vēlāk kļuvis par kluba mākslinieku.  

1966. gadā, beidzis dienestu, P. Aulmanis turpināja studijas, ko noslēdza ar diplomdarbu – skolas bibliotēkas interjera izveidošana. Turpmākos piecus gadus jaunais mākslinieks studijas turpināja Mākslas akadēmijā, Interjera un iekārtu nodaļā. Tolaik viņš dzīvoja Rīgā, kopmītnēs, vēlāk Pārdaugavā, kur māte iegādājās dzīvokli. Pēc augstskolas beigšanas P. Aulmaņa pirmā darba vieta bija Cēsu arhitektu grupā par pilsētas mākslinieku.  

1970. gadā P. Aulmanis apprecējās ar Vairu Raču, kura pēc diviem gadiem aizgāja mūžībā.

1974. gadā par viņa sievu kļuva rīdziniece Sniedze Stubova. Pēteris atgriezās uz dzīvi Rīgā un sāka strādāt kombinātā „Māksla”, vēlāk Dekoratīvās mākslas kombinātā par radošo mākslinieku, kā arī par burtu un lietišķās grafikas pasniedzēju RLMV.

1986. gadā no darba kombinātā viņš atteicās, bet pasniedzēja darbu RLMV, kur vadīja arī zaļās prakses un darba prakses, iekārtoja izstādes, vadīja skolas remontdarbus, mācīja arī zīmēšanu un praktiskos darbus Dekoratoru nodaļā, turpināja līdz pat 1991. gadam.  

„Tolaik Latvijā sāka runāt par mākslas skolu veidošanu. Pirmā mākslas skola tika izveidota Liepājā, bija arī Madonā. Kolēģis Jānis Jansons mākslas skolu bija nodibinājis Valmierā, viņš mani ieinteresēja un stāstīja par skolas programmām. Es sāku par to domāt. Notika pārmaiņas arī manā ģimenē. Biju izšķīries un 1981. gadā apprecējos ar Violetu Žukovsku, atgriezos Ogrē, kur tēvs bija atstājis dzīvokli. Vecāki bija šķīrušies un tēvs ar jauno ģimeni dzīvoja Lielvārdē,”

šo dzīves posmu raksturo P. Aulmanis.  

1985. gadā P. Aulmanis meklēja telpas skolas izveidei. Studija tika ierīkota Tīnūžu iela 7, 10. stāvā, paralēli nodarbības notika Grīvas ielā 9. Pirmie audzēkņi, kopskaitā 21, studiju apmeklēja 1985. gada oktobra sākumā. Pārsvarā tie bija pieauguši cilvēki, kuri vēlējās sagatavoties studijām dažādās izglītības iestādēs.

Ar 1988. gadu mākslas nodarbības notika tikko uzceltajā kultūras namā, P. Aulmanim pievienojās augstskolu beigusī kolēģe Māra Mārtiņjāne – Kaše.

„Nekāda inventāra studijai nebija. Galdus, skapjus un krēslus es atvedu no savas vecās darbnīcas Rīgā, Ernestīnes ielā 1,”

atminas direktors. Tolaik izstādes, sadarbībā ar citiem māksliniekiem, rīkotas tautas namā, studijas audzēkņu darbi  izlikti dažādās sabiedriskās vietās. Divus gadus nodarbības vadītas arī Ogres 1. vidusskolā.  

1990. gada decembra beigās kultūras namā notika mākslas skolas iesvētības un svinīga atklāšana. Skolas direktors jau bija izveidojis savas skolas kolektīvu – P. Aulmanis, M. Mārtiņjāne – Kaše, Lolita Onckule, Dainis Ozoliņš, Kristīne Skalberga, Āris Segliņš, Baiba Astra, Vitauts Mihalovskis, Tamāra Stuce un Pēteris Justovičs.  

Tagadējās skolas telpās Brīvības ielā 11 mākslas skola ievācās 1991. gadā, kur bija atvēlētas telpas 2. un 3. stāvā. Kad pirmajā stāvā esošie veikali bankrotēja, mākslas skola pārņēma arī šīs telpas.

„Pirmajā stāvā tolaik atradās bērnu bibliotēka, veikals „Vija”, noformēšanas darbnīca, „Meristēmu” puķu veikals, 2. stāvā - pilsoņu komiteja, 3. stāvā arī akordeona klase,”

atminas P. Aulmanis.   Jau vairāk kā 20 gadusmākslas skola darbojas Brīvības ielā 11.

2007. gada vasarā noslēdzās vērienīgi ēkas renovācijas darbi privātās partnerības projekta ietvaros – skola ieguvusi jaunu veidolu, ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Gadu gaitā skolai izveidoti kontakti visā pasaulē. Katrs jauns mācību gads mākslas skolas audzēkņiem un pedagogiem ļāvis sasniegt aizvien jaunas virsotnes, kļūstot pamanītiem ne tikai Ogrē un Latvijā, bet arī citur pasaulē. Izveidojoties mākslas skolai, tajā reģistrēti 150 audzēkņi, šobrīd ir ap 500 – sagatavošanas klases, skolas kursi, studija, klase Suntažos un Ķegumā. Mākslas skolu apmeklē arī dienas centra „Saime” klienti. Notiek aktīva audzēkņu darbu izstāžu izveidošana ārpus mākslas skolas. „Mēs esam interesanti, labā līmenī. Laimējies, ka mākslas skolā ir izdevies izveidot augstas kvalitātes profesionāļu kolektīvu. Katrs no viņiem ir savā īstajā vietā,” lepojas P. Aulmanis.   Skolas direktors atzīst, ka mākslas skolas izveidošanas primārais mērķis nekad nav bijis veidot profesionālus māksliniekus, bet gan ļaut cilvēkam sevi attīstīt, bagātināt.

„Vingrinājumi, kas ir mākslas skolā, neapšaubāmi rada radošu domāšanu, jebkurā virzienā. Pats mākslas skolu uzdevums ir nevis sagatavot, bet estētiski audzināt! Cik tas ir efektīvi, par to liecina statistika – ja 80. gadu vidū bija 5, 90. gadu sākumā – 16, tad šobrīd Latvijā ir 90 mākslas skolas!”   „Laikam man mamma ieaudzināja, ka bez materiālām vērtībām ir arī citas – garīgas. Un tēlotājmākslā ir tas garīgums. Tāpat arī dziesmā. Es tās saucu par virsvērtībām. Tas ir kaut kas vairāk par ikdienišķo, eksistencei nepieciešamo. Es vienmēr esmu meklējis jaunas iespējas, radošu pieeju, tādā veidā sevi apliecinot, izpaužot. Un mākslas skolas izveidošana, ieguldītais darbs un pacietība ļāvusi to izbaudīt un par to pārliecināties dzīvē,”

ir pārliecināts skolas direktors.  

Vaicāts, kuru sevis radītu mākslas darbu P. Aulmanis uzskata par augstvērtīgāko, viņš atbild:

„Uzskatu, ka augstvērtīgākais darbs, ko esmu radījis, ir studija. Studijā notiek radīšanas process. Sevis izteikšana. Cilvēki, tur darbojoties, it kā atslēdzas no visas pasaules. Tas ir galvenais! Tā ir komunikācija, sevis izpausme. Tomēr es negribētu teikt, ka es kādam kaut ko iemācu. Es dodu iespējas gatavoties – man ir zināma pieredze, ir zināma metodika, es varu atslēgt durvis un uzlikt ģipsi vai uzstādījumu, ieslēgt gaismas…. Es dodu iespējas, varu pakonsultēt, izteikt savu viedokli. Un kā par brīnumu, katru gadu skolas audzēkņi iestājās dažādās vidējās un augstākajās mācību iestādēs, kur vajadzīga zīmēšana, gleznošana un kompozīcija, mācās un darbojas arī ārzemēs!”  

Bez mākslas skolas direktora pienākumiem P. Aulmanis vada studiju, aktīvi iesaistās dažādu izstāžu iekārtošanā, kad atliek laiks – arī glezno.

„Pirmkārt, gleznošana ir mans hobijs. Es gleznoju pašdarbības līmenī. Nepretendēju savus darbus sūtīt uz ārzemēm, saloniem, to daru savam priekam. Pārsvarā gleznoju dabu, ainavas, pēdējā laikā esmu mēģinājis skicēt, gleznot cilvēkus, aktus, kailfigūras. Mēģinu studēt cilvēku. Otrkārt, gleznoju, lai tīri praktiski izjustu pindzeli rokā… Bet es citiem noteikti varu iemācīt labāk, nekā pats uzgleznot,”

atzīst skolas direktors. Izstāžu veidošanā lieli palīgi ir dēls Mārtiņš un meita Ilze, kura ir mākslas skolas Izstāžu zāles kuratore. Sieva Violeta ir mākslas skolas zīmēšanas skolotāja un ļoti labi strādā ar sagatavošanas grupu bērniem.   Bez darba studijā skolas direktoram lielu prieku sagādā visa veida tūrisms. Agrāk viņš piedalījies dažādās tūrisma sacensībās, orientēšanā, kopā ar citiem audzēkņiem ir uzkāpis Elbrusā. Tad aizrāvies ar ūdens tūrismu, ar laivu vai smailīti izbraucot Latvijas upes. Vēl aizvien Pēteris fotografē, dokumentējot visus savas dzīves un mākslas skolas notikumus, kā arī ar lielu prieku dzied. Šobrīd viņš ir Ogres kultūras centra „Ogre” dalībnieks, kā arī liturģiskās dziesmas dzied Alvja Bērziņa (sākumā Līgas Dziedātājas) vadītajā Ogres luterāņu draudzes korī.

„Ar kori „Ogre” mēs katru gadu kaut kur dodamies dziedāt. 2013. gada vasarā, no 26. jūnija līdz 13. jūlijam, piedalījāmies Amerikas latviešu dziesmu svētkos Milvokos. Tas bija neaizmirstams ceļojums un milzīgs pārdzīvojums. Apbrīnojami, cik gan daudz piespiedu kārtā aizbraukušie latvieši tur izdarījuši Latvijas labā un kā viņi spējuši uzturēt latvietību!”

  Atskatoties uz savu dzīvi, mākslas skolas direktors to raksturo šādiem vārdiem – raiba, bagāta, radoša. „Tajā slēpjas zināms prieks, gandarījums un optimisms,”

nosaka P. Aulmanis.  

Pēteris Aulmanis vadīja Ogres Mākslas skolu 24 gadus, no 1990. gada septembra līdz 2014. gada novembrim.   Pēc tam Aulmanis turpināja vadīt stundas skolā. Viņa sirds pēkšņi apstājusies vienā no mākslas darbnīcām.

2014. gada 18. novembrī, Aulmanis saņēma ''Ogres goda pilsoņa'' apbalvojumu. Ogres Goda pilsoņa titulam P. Aulmani izvirzīja Ogres mākslas skolas kolektīvs.

http://daugavasbalss.lv/novadu-zinas/ogres-novads/muziba-aizgajis-ilggadejais-ogres-makslas-skolas-direktors-peteris-aulmanis-35093

http://www.ogresnovads.lv/lat/par_ogres_novadu/ogres_goda_pilsoni/ogres_goda_pilsoni_/?doc=22286