Pēteris Jurciņš

Dzejnieks, publicists Pēteris Jurciņš dzimis 1932.gada 17. decembrī Ludzas apriņķa Nautrānu pagasta Rogovkas ciemā amatnieku ģimenē. Beidzis Nautrānu vidusskolu P.Jurciņš strādā par tramvaja vadītāju Rīgā, dienē armijā, ir mēbeļu arteļa „asociācija” strādnieks, tad mācās speciālajā milicijas vidusskolā Kauņā, strādā kriminālajā izmeklēšanā Aucē, Liepājā, Aizputē, Tukumā, vada milicijas nodaļas darbu Madonā. No 1959. gada viņš strādā Iekšlietu ministrijā, 1968. gadā neklātienē pabeidz PSRS Iekšlietu ministrijas Augstāko skolu. 1970. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā. No 1979. līdz 1985. gadam P. Jurciņš vada izdevniecības ,,Liesma,, oriģinālās literatūras redakciju. Kopš 1987. gada ir Latvijas radio literāro raidījumu komentētājs, radioprogrammu vadītājs, tad Policijas akadēmijas pasniedzējs. Kopš 1983. gada – Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Pirmā publikācija – žurnālā „Liesma” 1960. gadā. Laidis klajā dzejoļu krājumus: Smagums” (1968), Klātbūtne” (1972), Dzīvības augstums” (1977), „Gar doņiem ejot” (1981), izlasi „Man vienu mūžu taisnoties” (1982), „Vālodzīte” (1984), „ Kvēpa lidojums”(1986), „Akmeņi un zvaigznes” (1990), bērnu grāmatas „Sievietes vara” , , ,Ar to dieniņu”. 1974. gadā izdota P.Jurciņa dzejas izlase krievu valodā „Magoņu pļauja” Pētera Jurciņa dzeja ir dziļi tautiska, viņa daiļradei ir cieša saikne ar folkloru, vārsmas caurstrāvo dziļa cilvēku mīlestība. Daudzi komponisti (Ā.Skulte, V.Kaminskis, M.Zariņš, A.Kaužēna, V.Punka u.c.) pieķērās Pētera muzikālajiem tekstiem. 90.gadu beigās pulkvežleitnants P.Jurciņš vadīja sabiedrisko lietu nodaļu Latvijas Policijas akadēmijā, bet sirds degsmi ziedoja jaunradei Miris Rīgā, apglabāts Nautrēnu pagasta Desetnieku kapos Ludzas bibliotēka, news.lv