Pēteris Krasnovs

Pjotrs Krasnovs (krievu: Пётр Николаевич Краснов; 1869. gada 22. septembris [v.s. 10. septembris] — 1947. gada 16. janvāris) bija Krievijas impērijas armijas ģenerālis, Krievijas pilsoņu kara dalībnieks. Politiskais un sabiedriskais darbinieks, antikomunists. Otrajā pasaules kara laikā piedalījās kazaku vienību formēšanā cīņai pret PSRS.

Biogrāfija

Dzimis Sanktpēterburgā. 1888. gadā pabeidza Pirmo Pavlovskas kara skolu. Pēc tam dienēja leibgvardu pulkā. No 1891. gada nodarbojās ar prozas un dzejas rakstīšanu, kā arī rakstiem publicistikai par militāriem jautājumiem. No 1897. gada strādāja Abesīnijas diplomātiskajā misijā. Bija kara korespondents Bokseru sacelšanās un Krievijas—Japānas kara laikā. Pēc 1905. gada revolūcijas vadījis kazaku soda ekspedīciju Alūksnē un tās apkārtnē.[1] Publicējās vairākos pazīstamos militārajos periodiskajos izdevumos. 1909. gadā pabeidza kavalērijas virsnieku skolu. 1910. gadā tika paaugstināts par pulkvedi. Pēc skolas beigšanas tika iecelts par pulka, kurš bija dislocēts pie Pamira, komandieri.

No 1913. gada bija 10. Donas kazaku pulka komandieris. Ar to piedalījās no sākuma Pirmajā pasaules karā. Paaugstināts par ģenerālmajoru. Pēc tam iecelts par 1. Donas kazaku divīzijas 1. brigādes komandieri. Vēlāk bija komandieris vēl citām kazaku divīzijām.

Pēc Februāra revolūcijas Krasnovs politikā neiesaistījās un turpināja dienestu armijā. Tika paaugstināts par ģenerālleitnantu. Oktobra revolūcijas laikā Kerenskis deva viņam pavēli ar 700 vīriem doties uz Petrogradu. Viņš ieņēma Carskoje Selo, bet tā kā viņš nesaņēma papildspēkus, tad padevās boļševikiem. Pret solījumu, ka viņš necīnīsies pret boļševikiem, tika atlaists uz Donas apgabalu.

1918. gada martā Krasnovs vadīja kazaku sacelšanos, kuras rezultātā maijā tika ieņemts jau viss Donas kazaku apdzīvotais apgabals, atbrīvojot to no boļševikiem. 16. maijā viņu ievēlēja par Donas kazaku atamanu. Drīz vien šajā apgabalā ienāca Vācijas impērijas armija, kas gan Krasnovam nebija naidīga. 1919. gada janvārī Krasnova Donas kazaku armija iekļāvās Krievijas dienvidu bruņotajos spēkos. Pats Krasnovs pēc Deņikina spiediena 15. februārī izbrauca uz Igauniju, kur iestājās ģenerāļa Judeņiča armijā. Pēc balto spēku sakāves pie Petrogradas, 1920. gadā, emigrēja no Igaunijas uz Vāciju, kur apmetās Minhenē, bet 1923. gada novembrī viņš izbrauca uz Franciju. Emigrācijā darbojās krievu emigrantu politiskajās organizācijās. Pārstāvēja radikāli monarhistiskus un antikomunistiskus uzskatus. Nodarbojās ar rakstniecību. Kopā sarakstīja vairāk kā 20 grāmatas, kas iznāca krievu, franču, vācu un citās valodās. Vairākas grāmatas iznāca arī latviešu valodā.

1936. gadā atkal pārcēlās uz Vāciju. Otrajā pasaules kara laikā sadarbojās ar vāciešiem karā pret PSRS. 1943. gadā viņu iecēla par Galvenās kazaku karaspēka pārvaldes priekšnieku. Piedalījās kazaku vienību formēšanā Vērmahtam. 1945. gadā padevās gūstā Apvienotās Karalistes karavīriem tagadējās Austrijas teritorijā.

1945. gada 28. maijā kopā ar vairāk kā 2000 citiem kazaku virsniekiem tika izdots PSRS. No okupētās Vācijas tika etapēts uz Maskavu, kur tika turēts apcietinājumā Butirkas cietumā. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam un citiem kazaku līderiem piesprieda nāvessodu. 1947. gada 16. janvārī viņš tika publiski pakārts.

Jau pēc PSRS sabrukuma vairākkārt ir bijuši centieni panākt viņa reabilitāciju, bet neveiksmīgi.