Pēteris Krievs

Atsevišķā jātnieku eskadrona virsleitnants. Dzimis 1893. g. 21. jūlijā  Brantu pagasta Launkalnē.

Mācījies Smiltenes tirdzniecības skolā. Pēc tam mācības līdz 1914. gadam, kad iesaukts Krievijas armijā, turpinājis Dubultu ģimnāzijā

1915. g. dienējis 16. Sibīrijas strēlnieku pulkā.

1916. g. pārnācis uz latviešu strēlnieku formējumiem.

1917. g. beigās paaugstināts par poručiku.

1918.g. Krievs bija viens no pirmajiem apsardzības dibinātājiem (Smiltenē). Pēc tam, kad Latvijas teritorijā iebruka lielinieki, atkāpies kopā ar Latvijas armijas daļām un Jelgavā iestājies jātnieku nodaļā, ar kuru piedalījies kaujās Kurzemē.

1919. g. 6. martā  Krievs uz Skrundas—Saldus ceļa pie "Airītēm" ("Skudrām"?) ar saviem jātniekiem vajājis pretiniekus un apšaudījis tos no patšautenes. Kaujā, kas vēlāk izrādījās traģisks pārpratums, Krievs kopā ar pulkvedi Oskaru Kalpaku un kapteini Nikolaju Grundmani tika nāvējoši ievainots

Zemes klēpī guldīts Liepājas Lielajos kapos, bet vēlāk pārapbedīts Smiltenes kapos.

Ordenis l.k. nr 3/1421 piešķirts 1922. gadā  par kauju pie "Airītēm"

stāsta Pēteris Zaķis: "1919.gada 6.marts. Pēc Skrundas skolas un pagastvaldes nama ieņemšanas bataljons dodas pa ceļu uz Airītēm, kur jāsatiekas ar vācu Borkes bataljonu. Pēdējais operē no mums pa labi. Miglaina diena. Ceļš iet pa mežu. Kā izlūki jāj daži jātnieki. Studentu rota iet kā pirmā, un rotas avangardā 4.vads, kura karavīri mazā auguma dēļ tiek saukti par "išakiem". Pēkšņi tālumā iedegas nikna apšaudīšanās, un rota saņem pavēli izvērsties ķēdē, pa kreisi un skriešus doties uz priekšu. (..) Skrienam tālāk. Drīz pazaudēju sakaru arī ar Kalēju. Lodes sāk lidot pavisam tuvu. Iekrītu sniegā un guļu kādu laiku. Ienaidnieka uguns drusku atslābst,— nu laiks paskriet! Paskrienu uz priekšu un nokrītu resnas priedes aizsegā. Sāku vērot apkārtni. Soļus 15 pa labi no manis ceļš. Pa kreisi, dažus soļus man priekšā, resna koka aizsegā redzu guļam vada komandieri Galindomu. Nu sakari ir atjaunoti. Atskatos atpakaļ un ieraugu uz ceļa ātrā solī tuvojamies rotas komandieri Grundmani. Viņš ar skatu urbjas tālumā. Pēc neilga brīža viņš jau ir vienā līnijā ar mani, bet tad pēkšņi sagrīļojas un nokrīt uz muguras. Laikam ievainots. Redzu, ka ar labo roku viņš kaut ko meklē. Tad paceļ roku ar automātisko pistoli un izšauj gaisā. Pēc tam pagriež ieroci pret galvas labo pusi, un atkal atskan šāviens. Roka ar ieroci atkrīt sniegā... Veco strēlnieku cīņās rūdītais karavīrs pievienojies veco strēlnieku saimei aizsaulē.

Grundmaņa rīcību izskaidro ar to, ka tanī brīdī, kad tika smagi ievainots, viņš, kā arī mēs visi pārējie, domāja, ka kauja notiek ar sarkanajiem. Liekas, viņš baidījās, smagi ievainots, krist sarkano gūstā.

Bez Grundmaņa dzīvības šī pārpratuma kauja ar vācu Borkes bataljonu prasīja vēl pulkveža Kalpaka, virsleitnanta Krieva un mums piekomandētā vācu artilērijas komandiera leitnanta Šrindera dzīvības.

Kā šī pārpratuma kauja radās?

Vācu Borkes bataljons bija nonācis uz Saldus ceļa Airītes stacijas rajonā jau tad, kad Kalpaka bataljona vienības vēl cīnījās ar sarkanajiem pie Skrundas skolas un pagastvaldes nama. Sarkanie atkāpās pa Saldus ceļu, pa kuru arī mēs viņiem sekojām. Vācieši bija saņēmuši dažus sarkanos gūstā un no tiem uzzinājuši, ka galvenie sarkano spēki atkāpjas pa Saldus ceļu vācu virzienā. Vācieši bija sagatavojušies sarkanos kārtīgi saņemt. Sarkanie bija pamanījuši, ka atkāpšanās viņiem pa Saldus ceļu nogriezta, un bija novirzījušies no tā pa kreisi mežā. Pārgājuši Cieceres upi, viņi bija pagājuši vāciešiem garām nepamanīti.

Tā, liktenīgi, mūsu izlūki — jātnieki un Studentu rotas avangards — uzdūrās vāciešiem. Biezās miglas dēļ neizdevās atšķirt savējos no ienaidnieka, un tā iedegās liktenīgā kauja."

Par pārpratuma kauju vēlākajos gados daudz diskutēja: vai vācieši to bija darījuši ar nolūku, lai iznīcinātu latviešu karaspēka vadītājas personas, vai arī patiesi notika pārpratums. Viedoklis par pārpratuma kauju tomēr ņēma pārsvaru. Taču, vienalga, lai arī kādi būtu bijuši patiesie apstākļi, Latvijas armijas virspavēlnieks kaujā bija kritis.

Par viņa pēdējiem brīžiem liecina karavīrs Pēteris Zaķis, kas kopā ar dažiem citiem bija piesteidzies pie smagi ievainotā pulkveža. Apzinādamies, ka nav vairs glābjams, Kalpaks nozīmē savā vietā kapteini Grundmani. Bet kad viņam pateic, ka arī Grundmanis ievainots, viņš saka: "Tad lai Balodis paliek... Dariet tālāk jūs... Uz priekšu!"

Kapteinis Jānis Balodis uzņēmās bataljona komandiera pienākumus, bet rotas adjutants virsleitnants selonis B.Einbergs (vēlākais satiksmes ministrs) nodeva pavēli virsleitnantam A.Galindomam pārņemt Studentu rotas vadību. Kalpaka bataljons un tai pakļautā Studentu rota uzbrukumu atsāka 10.martā, sastopot niecīgu pretestību, ieņēma Saldu un 20.martā jau sasniedza Jelgavas—Tukuma dzelzceļa līniju.