Pēteris Stērste

Pēteris STĒRSTE

1893 – 1976

Dzimis 1893. gada 8. septembrī Zaļenieku pagastā, Zemgalē, advokāta un rakstnieka Stērstu Andreja ģimenē.

Beidzis Jelgavas ģimnāziju. Sācis studēt tieslietas Maskavas universitātē, bet 1915. gadā brīvprātīgi iestājies Aleksandra kara skolā.

1916. gadā iesaukts kara dienestā, piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās 1919. gadā.

1925. gadā iecelts Jelgavas apgabaltiesā par papildmiertiesnesi

1926. gadā beidzis Latvijas Universitāti. Jau mācoties strādājis Tiesu palātas Civilajā departamentā par sekretāra palīgu.

1928. gadā iecelts par Jelgavas apgabaltiesas locekli,

1933. gadā iecelts par Tiesu palātas locekli.

1937. gadā iecelts par senatoru Latvijas Senāta Civilās kasācijas departamentā, kur strādājis līdz Senāta likvidēšanai 1940. gada  novembrī.

Vācu okupācijas laikā tiesnesis Tiesu palātas civilā departamentā.

1944. gadā devies trimdā uz Vāciju. Aktīvi iekļāvies sabiedriskajā darbā, bijis Latviešu Centrālās padomes priekšsēdētājs.

Pēteris Stērse bija studentu korporācijas Tervetia Goda filistrs.

1950. gadā emigrējis uz ASV.

Miris 1976. gada 20. martā ASV.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apbalvots arī ar Jura krustu un citiem Krievijas militārajiem ordeņiem. 

***

Latviešu strēlnieku pulku karavīrs.

Dienējis: 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons (pulks) ložmetēju komanda

Apbalvots:

• 20.08.1917, Svētā Jura 4. šķiras krusts, Nr. 999113

Papildus informācija:

STĒRSTE Pēteris Andreja d. dzimis 1893.08.09. Zaļenieku pagastā, tieslietu students Rīgā – miris 1976. ASV, brīvprātīgais 1915.01.06., absolvējis praporščiku skolu, bataljonā no 1916.06., iestājies LR armijā 1919.04. LKOK

********************************************

Dzimis 1893. g. 8. sept. Zaļenieku pag. Kauliņos advokāta un rakstnieka Andreja Stērstes (Stērstu Andreja) ģimenē, māte Elizabete, dz. Ieviņa. Latvietis, luterticīgs.

No 1903. g. mācījies Jelgavas ģimnāzijā, pēc tās beigšanas 1914. g. iestājies MU Juridiskajā fakultātē.

1. pasaules kara laikā 1915. g. jūn. brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, Aleksandra kara skolā Maskavā, 1915. g. okt. beidzis tās saīsināto kara laika kursu, praporščiks 193. rezerves kājnieku pulkā.

1916. g. jūn. paaugstināts par podporučiku, 1916. g. sept. pārcelts uz 11. atsevišķo kājnieku pulku frontē pie Daugavpils, uzreiz pēc tam uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (vēlāk pulks), 1916. g. dec. uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku frontē, ložmetēju komandas priekšnieks, piedalījies Ziemassvētku un Mazās Juglas kaujās, ievainots. 1917. g. aug. paaugstināts par poručiku.

1919. g. 24. apr. iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (no 1919. g. jūl. Latvijas armija), virsleitnants 1. Jelgavas darba rotā, pēc tam bijis Latvijas armijas Vidzemes divīzijas un štāba komandants.

1920. g. sept. atvaļināts slimības (ievainojuma sekas) dēļ.

No 1921. g. studējis LU Tiesību nodaļā (beidzis 1926. g.).

1923. g. 1. febr. iecelts par Tiesu palātas Civildepartamenta sekretāra palīga v. i. (1925. g. 3. martā atbrīvots no amata pēc paša lūguma).

No 1925. g. 1. dec. papildu miertiesnesis Jelgavas apgabaltiesā, 1926. g. 14. apr. piekomandēts apgabaltiesai tiesnešu sastāva papildināšanai ar apgabaltiesas locekļa tiesībām, pienākumiem un algu; strādājis apelācijas nodaļā.

No 1928. g. 19. janv. Jelgavas apgabaltiesas loceklis; strādājis Civildepartamentā.

1933. g. 15. sept.–1937. g. 26. aug. Tiesu palātas loceklis.

1937. g. 26. aug. (no 3. sept.) iecelts par Latvijas Senāta senatoru; strādājis Civilā kasācijas departamentā.

Darbojies Jelgavas Latviešu biedrībā, Jelgavas garnizona mednieku biedrībā, Rīgas Latviešu biedrībā.

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 26. nov. atbrīvots no senatora amata sakarā ar Latvijas Senāta darbības izbeigšanu.

Vācu okupācijas laikā Tiesu palātas Civilā departamenta tiesnesis.

1944. g. 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu.

1944. g. devies bēgļu gaitās uz Vāciju.

Bijis Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs, dzīvojis Rāvensburgā, Augššvābijā (Bādenē-Virtembergā).

1950. g. izceļojis uz ASV.

Bijis Lāčplēša ordeņa kavalieru biedrības valdes loceklis.

Miris 1976. g. 20. martā Čikopī, Masačūsetsas pavalstī, ASV.

Apbalvojumi: Latvijas LKo III šķ.; Krievijas Sv. Jk IV šķ., Sv. Ao IV šķ., Sv. Vo IV šķ.

Precējies 1919. g. 1. febr. ar Mildu Emīliju Matuzeli (1890. g. 26. aug. Jelgavā– 1985. g. 23. febr. Čikopī, Masačūsetsas pavalstī, ASV), dēli Pēteris (1920. g. 15. maijā– 2005. g. 18. jūnijā Čikopī, ASV), Andrejs Jānis (dz. 1924. g. 26. martā), meita Margita Vita (dz. 1926. g. 2. martā).

Studentu korporācijas “Tervetia” goda filistrs.

A. LNA LVVA, 1578. f., 11. apr., 149. l.; 5601. f., 1. apr., 6058. l.; 7427. f., 1. apr., 3637. l.; LVD; EVP; LKOK; LUAJ; SLS.

No P. Stērstes 1940. g. 18. nov. rakstītās autobiogrāfijas: “Dzimis [..] kā jaunākais dēls no sešiem vecāku bērniem. Bērnība pavadīta vecāku lauku mājās – Kauliņos. Skolas gadiem pienākot, pārcēlos uz dzīvi Jelgavā un apmeklēju Jelgavas ģimnāziju [..] Ņēmu aktīvu dalību pulka kaujās ar vāciešiem 1916. un 1917. gadā [..] Esmu trīs reizes ievainots: 1917. gada 12. janvārī galvā, 17. janvārī smagi ievainots mugurā zem kreisās lāpstiņas, un 20. augustā smagi ievainots labā rokā, dragājot kaulu virs elkoņa. Tai pēdējā kaujā, lai nekristu vācu gūstā, ievainots un bez pārsiešanas biju spiests pārpeldēt Mazo Juglu. Pēc ievainojumiem tiku evakuēts uz aizmuguri ārstēties [..] Kā ievainotu Pleskavas slimnīcā vācu okupācijas vara mani saņēma gūstā 1918. gada sākumā un kā tādu, kam labā roka no ievainojuma nebija funkciju spējīga [..], mani atlaida no gūsta un atļāva atgriezties dzimtenē. Karā dabūto ievainojumu un sakropļojumu dēļ esmu atzīts par kara invalīdu.” (LNA LVVA, 1578. f., 11. apr., 149. l., 20., 21. lp.)