Piltenes pils, pilsdrupas

Piltene (Pilten, Pyltin) sena pilsēta Ventas vecās gultnes labajā krastā, 22 km no Ventspils. Tā bija viena no galvenajām senās Ziemeļkursas tirdzniecības vietām vēl pirms Ventspils (tai vikingi nevarēja uzbrukt nepamanīti).
Par apdzīvotu vietu Piltene izveidojusies jau senatnē. Pilsētas muzejā glabājas trīs te atrasti akmens cirvji no 4. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas. 
Iespējams, ka vecā kuršu osta atradusies pie Lagzdīnes pilskalna. 
Sākot no 13. gs. beigām līdz 16. gadsimtam Piltene bija Kurzemes bīskapijas, bet vēlākajos gadsimtos – Piltenes apgabala centrs.
Pils pirmo reizi minēta rakstos 1309.g.
Pilsētas (tādas pašas, kā Rīgai) tiesības kopš 1557. gada.
1559.g. Dānijas karalis Frīdrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Jāņa IV Minhauzena nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet 1560.g. atpirka arī Kurzemes bīskapiju par labu savam jaunākajam brālim Magnusam (Magnus Herzog von Holstein).
Pilsēta vairākas reizes pārdzīvoja lietuviešu uzbrukumus, un kariem sekojošas mēra epidēmijas.
Ap 1585.g. pils jau bija tik sliktā stāvoklī, ka Piltenes apgabala sēdeklis tika pārcelts uz Aizputi.
1750.g. sabruka pēdējā pils apdzīvojamā daļa

Saglabājušies pamati un pils torņa fragmenti. 14.-16. gs. Piltene bija Kurzemes bīskapijas administratīvais centrs. 1329. gadā pils izturēja lietuviešu karaspēka aplenkumu, kaut arī pati pilsētiņa tika nodedzināta. Līdz mūsdienām saglabājušies pils pamati un divu torņu - Lielā apaļā un Kauna torņa fragmenti. Piltenes pils bijusi lielākā aizsardzības būve Ziemeļkurzemē.